ja vien es būtu šajā datumā kārtīgi sapratusi un apzinājusies, ka arī mēs nebūsim vairs kopā pēc mēneša, tad es noteikti ar raudātu no tās domas. Bet es ticēju un cerēju un izbaudīju. Bet raudāju es savā dzimšanas dienā, kad sēdējām Baltvillā abi uz paklājiņa divatā, es raudāju ļoti, ļoti un viņš teica : "Ei, Mazais, nu lūdzu nevajag tā. Viss būs labi.. " un man samīļoja.. mhh.. tik grūti. un nākamajā rītā skatījāmies viens otram acīs, tā vienkārši bez vārdiem, mēs tā parasti darījām un smaidījām.. šoreiz skatos un ieraugu asaras viņa acīs. Es visu jau biju izraudājusi uz to mirkli, biju mierīga, taču tā bija dīvaina sajūta, redzot viņu raudam.

ps: tik līdzīgi emocionāli jutos.