K
piektdien bijām bērēs

tobrīd vēl neko nezinājām. Izvadīšana no mājas pagalma, zārciņš ciet.
Bija traki skumji. Protams, traki skumji

Pēcāk pārcilāju visas tās īpašās lietas. Un to lietu jau bija daudz. Mēs tak bijām jauni un daudz ko darījām pirmoreiz kopā. Un arī tagad spējām būt patīkami sarunu biedri viens otram.

Vakar uzzināju, ka viņš pats bija tas, kurš noteica savu nāves datumu. Pakāries. Pateicis - man pietiek.
Tikai - kāpēc? Pat tuvinieki nezina atbildes.

Mēs viņa mūžā izdarījām visu ko varējām? Vai bija kaut kas tāds, ko nepamanījām? Kas ir tas iemesls, lai uzsietu cilpu mājas šķūnītī piektdien pirms darba un pa kluso izdarītu šo tik ļoti drosmīgo soli.

Nu nebija viņš pilnīgi viens. Mēs tak te pat bijām...