draugi
un zini kā - blīkš pa pieri

Rīgas klusajā centrā ir viena tāda biroja ēka, kurā strādā mana studiju laiku labākā draudzene un māsas draudzene.

Studiju draudzene manu puiku ir redzējusi divreiz, tas bija jūnijs, tiešām, jūlijs? Nekas, neba visas pasaules laiks pieder man. Bet pat sazvanoties tās retās reizes (man jau liekas, ka pati viņa man sen nav piezvanījusi, vairāk man pirksti niez), es dzirdu frāzes, kuras neizsaka neko, liecinot, ka mūsu sarunas laikā tiek darītas citas lietas, kā smej, lieti tērēts laiks. Un ir tā - nu bāc, 15 min parunājies ar mani, pavelti man laiku! Kad esi paprasījusi par manu kāzu dienu, tad nesaki "Tā nu viņš ir!" vai k-ko... neko... Tad neprasi, ja nav laika klausīties.

Nu ja, savukārt māsas draudzene mīļi dalās ar sava puika drēbītēm. Un man jau gribas viņu tā kā arī par savu draudzeni saukt. Ar viņu jauši un nejauši esam satikušās biežāk. Un pat tās nedaudzās minūtes es esmu pamanījusi, ka viņai ir tā lieliskā īpašība - klausīties.