sāksim ar to, ka tas nav pārmetums, bet vērojums. es nevērtēju, bet analizēju.

ciktāl runa par risinājuma iespējamību vai neiespējamību, manuprāt, galvenais kavēklis tā saredzēšanā ir tendence domāt par risinājumu kā kkādu vienumu, vienu notikumu, robežšķirtni, pēc kuras nu viss būs labi. ja tādu to iztēlojamies, tad jā - risinājuma nav. es gan ar risinājumu saprotu pakāpenisku virzību uz aizvien ietverošāku pasaules skatījumu, kurā iespējams samierināt esošā redzējuma pretstatus, un tā arī, manuprāt, ir jebkuru kultūranalītisku centienu implicītā motivācija - atsegt skatienam pašu kultūras kontekstu, tā motīvus, lai pāraugtu to ierobežojumus. tādējādi šo postu pašu par sevi var uzlūkot kā soli šajā virzienā.

par to, ko raksti pāridarījuma sakarā, teikšu vienu - forgiveness is giving up hope for a better past. piedošanas jēdzienu šeit lietoju tieši šādā izpratnē, un, manuprāt, tam ir centrāla loma visā šajā procesā. īpaši latvijā, kur, kā norādi, akūtā fāze ir beigusies salīdzinoši ļoti nesen. līdz ar to daļa manas cerības gulst, kā ierasts, uz paaudžu maiņu, taču līdztekus uzkatu, ka pati par sevi tā nav nekāds attīstības garants - naidpilni vecāki audzina naidpilnus bērnus, kam neviens nemāca kritisku refleksiju, līdz ar ko tie izaug pilni pārmantotiem aizspriedumiem un atražo to pašu uzvedības modeli, kas principā sen nokalpojis savu laiku. par to arī pēdējā rundkopa.