esi sveicināts interneta perifērijā, ceļiniek! ja reiz šajā vēlajā stundā esi iemaldījies tik nomaļā vietā, tad atsēdies jel un noklausies manu stāstu, o jā, par atstumtību un, o jā, par lielu izmisumu jeb, citiem vārdiem sakot, par to, kā es tikko skatījos south park. that's right - es un south park. metode ļoti vienkārša - pirmo daļu vajag noklausīties, sēžot otrpus monitoram, un tad, kad tevi jau pavilcis ir stāsts, tikai tad vajag nomainīt atrašanās vietu un pievērsties tām kustīgajām bildītēm. un raugi, tā pat divas sērijas var izņemt cauri ka nemetas. pretējā gadījumā gan paiet vismaz 2/3 filmiņas, līdz es spēju aizmirst par formu un pievērsties saturam, kas nozīmē, ka parasti nenoskatos vairāk par 1/3. lūk, bet kāpēc vispār par south park? jo tur rādīja mani! nu ok, ne gluži mani - tas bija puika ar speķainiem matiem un šķībiem zobiem, bet once again - aizmirsīsim par formu. ommmmm. lūk, jā, puika. viņam purniņgrāmatā [(c)rasbainieks (laikam)] nebija neviena drauga. un viņš sēdēja visu dienu pie datora un gaidīja. kaut ko. tajā purniņgrāmatā. un tad kails viņu piedraugoja. un visi sāka atdraugot kailu, jo tas puika, kas visu dienu sēdēja un gaidīja, bija nūģis. bet tas ir cits stāsts. šis ir par gaidīšanu. jā, tieši tik garlaicīgs ir šis stāsts. nu, tas, ko šobrīd tev stāstu. (you can just use the "ommmmm" technique here or click "back", close the tab or whatever) man gan nav profila augšminētajā vietnē, bet tik un tā pēdējā laikā (jā, tie ir gadi, draugs, gadi) pusi dienas veiksmīgi pamanos nočakarēt, pārbaudot, vai kāds kaut kur kaut ko nav man pateicis. un tā kā parasti neviens tiešām neko nekur nav pateicis, bet es reiz esmu atvērusi kaudzi lieku tabu, tad jau otru pusi dienas pie reizes var nočakarēt, šur tur kaut ko ierakstot, šur tur kaut ko palasot un iekomentējot. un tas arī īsumā viss. o, un tu jau arī guli.