vecums nenāk viens
kad biju daudz jaunāka un mācījos skolā; kad citas meitenes fanoja par mariju keriju, u2, nirvanu un ko nu tur vēl, es cita starpā klausījos džezu, ilgi plānoju, kā uzbūvēt sev pasaulīti bez kukaiņiem, un visas drēbes mazgāju ar rokām, jo neuzskatīju, ka veļasmašīna būtu uzticības vērta uzparikte. tā nu noliekusies pār vannas malu stundām berzu, piemēram, rudens dubļu sapurgātās džinsas, bet ar katru nākamo no plaukstām norīvēto epidermas slāni mana sirds lēnām pildījās ar aizvien dzidrāku gandarījuma sajūtu.
tomēr šis laiks ir sen pagājis un es jau ilgus gadus ar rokām nemazgāju pat smalkākās smalkdrēbes. tāpēc liels bija mana ķermeņa pārsteigums, kad nolēmu izskalinēt tos divus krekliņus un trīs apenītes, ko vakar piemirsu veļas grozā. nerunājot par to, ka rokas neatceras, kas darāms, pēc 10 min ilgas darbošanās plaukstas ir tādas kā pietūkušas, bet mugura kauc pēc atslodzes kā tāda sarūsējusi eņģe. nez, vai tiešām es būtu kļuvusi par galīgu mīksto?