par islāmu
pēc vakardien noklausītās lekcijas gardumtirgotavā an noor šī tēma man nedeva mieru lielu šodienas daļu, tāpēc padalīšos īsās pārdomās. pats pasākums bija jauks un mājīgs, zēns runāja brīžam sapņaini, brīžam aizrautīgi un brīžam ļoti lietišķi, kopumā radot patīkamu nekaitīga fanātiķa iespaidu. paklausījos un nonācu pie tā, ka tur nekā nav. nekā sevišķi laba un nekā sevišķi ļauna. a system like any other, pret kuru man tomēr ir vismaz viens kritisks iebildums.
islāms paredz visaptverošu prāta diktātu. nevis know thyself, bet control thyself. manuprāt, tas pa lielam izskaidro, kāpēc mūsdienās uz tik arhaisku sistēmu pavelkas, piemēram, daļa pašmāju ļaužu. eiropa (kur nu vēl ziemeļi) ar jūtu pasauli allaž ir bijusi diezgan uz jūs, un te tev skaidri pasaka - visa tava ēteriskā būtne sūkā, un tavs lielais kaujas uzdevums ir turēt sevi grožos (neesmu pārliecināta, bet iespējams, ka teikums būtu vēl jāturpina, aiz komata rakstot "jo tu esi slikts"). aizliegt sev, piespiest sevi, mainīt, locīt, graizīt un pārtaisīt. pat pašam nav musturs jādomā, viss priekšā pateikts - to darīt tā, to šitā, to tik reizes, to šitik. celies, gulies, sēdies, tupies. to, to un to var, bet to, to un to nevar - degsi elles liesmās!!! very convinient indeed. principā tā pati kaite vien sanāk, ko jauki pietēlo nikolsons as good as it gets un ar ko man pašai bija tas gods sirgt agrā jaunībā - rokas jāmazgā ar tik un tik kustībām, visi četrstūrainie priekšmeti jākārto precīzi malu pie malas, stūri pie stūra, ejot pa ielu, nekāpt uz līnijām, vannasistabā visām pudelītēm jāstāv pēc krāsas un izmēra utt. u.tjp. tikai vajadzībai pēc visas šīs kārtības ir savi iemesli, par kuriem allahs diemžēl klusē. pretstatā kristietībai, par kuru dotajā kontekstā varētu teikt, ka tā piedāvā dzīvi, islāms attiecīgi piedāvā kārtību. jaunās skaistās dzīves projektu, sevis uzlabošanas shēmu, visus personiski būtiskos jautājumus atstājot aiz atļautā robežām. kāpēc tas vispār ir svarīgi? jo reliģija allaž ir personiska. jebkura garīga prakse ir dziļi personisks pārdzīvojums un piedzīvojums, kas cilvēku maina noteiktā veidā. līdz ar to es domāju, ka tīri psiholoģiski (lasi - no cilvēcīgā viedokļa) islāms piedāvā diezgan kroplu perspektīvu, ko diezin vai būtu vēlams pa nopietnam implementēt dzīvē.