par maizi un citām lietām
kādā nesenā pasākumā uz brīdi panesās runa par pelējumu. viens no zēniem stāstīja par dzīvi pareizticīgo klosterī iekšējā mongolijā vai tipa tavo, kā vienu no šādas dzīves neatņemamām sastāvdaļām minot pirmdienā gatavotas zupas patēriņu visas nedēļas garumā. brīvdienās attiecīgi zupā jau ierasti esot bijušas manāmas zilganpelēkas notis un salkana piegarša. mēs pārējie, vienkāršie ļaudis, uz to nu spļāvām ārā, ko katrs mācēja. ar atvieglojumu sirdī un kaunu sejā gan nācās konstatēt, ka tālāk par pelējušu maizi neviens tā īsti neesam aizdzīvojušies. par to tad arī šis stāsts.
mana pirmā sastapšanās ar bojātu maizi beidzās ar smagu saindēšanos un mēnesi ilgu vārītu rīsu diētu. bet tas bija sen un rīsi man aizvien garšo, kā par brīnumu. turklāt to maizi bija skāris kas vairāk par pelējumu a la parasto, līdz ar to atgadījums gan ir gana iespaidīgs, tomēr īsti nekvalificējas pie pelējuma stātstiem. otrs atgadījums bija ar lāču maizi, ja nemaldos, kas vasarā bija nemanāmi pamanījusies uzaudzēt sev villu sākot no otrās šķēlītes. bet tādiem sīkumiem jau cilvēks piegriež vērību tikai brīdī, kad laizīdamies tver pēc nākamās ņukas. pārsteidzošā kārtā nekādu seku šai kuņģa un mikrosēņu sadursmei nebija, uz ko es ceru arī šorīt, jo pie otras tomātmaizītes tā arī netiku - izrādās maizes kulīte mūsu prombūtnes laikā pieaugusi ar skaistu baltu pūku, ko es sākotnēji savā aizmigumā pat nepamanīju.
tagad tā stulbi sanāk, jo viss jau nokavēts. būtu nedēļu iepriekš es neuzmanīgāka bijusi, būtu varējusi lepni stāstīt, ka regulāri ēdu pelējušu maizi un ne vella tas mani nerausta!