kā jau neapdomīgs cilvēks, ieva šorīt ir iedzīvojusies nelielā runčukā. un kā jau runču dienās, viņas oža ir neprasīti uzlabojusies vismaz par 150%. bet varbūt tā drīzāk būtu jādēvē par asociatīvo ožu? tā vai citādi, maizīte ar brī brokastīs bija pavisam slikta doma, jo bez šaubīšanās deguns uzreiz sazīmēja izteikti mušīgas notis, kas siera kontekstā smadzenēs parasti tomēr netiek klasificētas kā mušīsmaržas.

bet pieminēšanas nevērtais pinot grigio izrādījās nemaz ne tik pieminēšanas nevērts. gardu muti izlaku gandrīz visu pudeli līdz intrūderisma momentam, kad pašai sev par laimi (tas gan vien no šābrīža skatījuma) nācās tomēr padalīties ar pēdējo šļuku. vispār traki ar to vīnu, jo nu jau kādu laiku pēc gaužām neilgas pauzes atkal ir iestājusies sarkanvīna nemīlestības fāze, kas izskatās, ka varētu nekad arī vairs tā līdz galam nepāriet. vienīgās siltās jūtas no šīs šlakas vēl saistās ar zinfandel un pinot noir, iespējams, arī malbec un chianti, bet apgalvojumu par pēdējiem diviem fairly sen nav gadījies pārbaudīt. manā pasaulē šobrīd vispār absolūtā topā ir vācija ar savu bezdievīgi gardo gewürztraminer - neko citu neredzu un nedzirdu. tas pinot vakar bija vien patīkama nejaušība.