par apaviem un karu
šonakt sapratu, ka drīz vajadzētu iegādāties kādus no ecco radžzoļu zābakiem gadījumam, ja sākas karš un man gluži nejauši izdodas pārdzīvot pirmo bombardēšanu. jo diezgan nomācoša ir situācija, kad māja draud tūlīt sabrukt, bet tu centies fiksi savākt kādu praktiski noderīgu mantu un apaut visjēdzīgākos no apaviem, ņemot vērā to, ka ārā ir kādi mīnus padsmit grādi un sniegs līdz puslieliem, tomēr atskārt, ka vieni ir par plānu un to mitrumizturība ir vien impregnētāja nopelns, savukārt šobrīd tie anyway ir slapji, otri ir pārāk šauri, lai tajos ievilktu treknu zeķi, kaut visā citā ziņā tie būtu visnotaļ piemēroti, trešie ir gana silti, tomēr diezin vai laba izvēle kara apstākļos, bet ceturtie, kas būtu bijuši vispiemērotākie, diemžēl sapnī jau bija izmesti vecuma dēļ. tā nu tev principā ir divas opcijas - vilkt to, kas pagadās, un pēcāk mocīties ar atsalušām pēdām, kuras agri vai vēlu var nākties amputēt ar visām no tā izrietošajām sekām, vai atzīt, ka tev nav ko vilkt, novēlēt visiem labu ceļa vēju, atsēsties krēslā un žēli gaidīt pēdējo triecienu. es nolēmu palīdzēt pārējiem atrast, ko nu katram vajadzēja, cerībā, ka atbilde uz manu dilemmu šā procesa ietvaros atnāks pati kā zibensspēriens. kļūdījos, bet par laimi pamodos laikus, lai nensaskartos ar savas neizlēmības sekām un nesāktu sevi šaustīt par pārlieku paļaušanos uz mūžīgi labu dzīvi miera apstākļos. tāpat kurš saprātīgs cilvēks būtu spējis iedomāties, ka nesaskaņu dēļ zāļu tirgū, precīzāk, kaut kādu aptieku interešu konflikta dēļ mūsu dārgie kaimiņi krievi, kas pēc jaunā gada vēl atrodas konkrētā zapojā, savā delīrijā būs izdomājuši, ka nafig viņiem šitāda sīka dirsīga valstiņa jācieš, davaj noslaukam vismaz to Rīgu, kas galvenokārt negrib tās mūsu aptiekas laist iekšā, un tad jau, kad būsim izgulējuši pohas, skatīsimies, ko darīt ar pārējo valstu reakciju, ja tāda būs - muahahaha! na zdorovje!