18.11.
sūdu būšana, neaizbēgt no tā 18. novembra. tāpēc, pārfrazējot klee, es varētu teikt "der zorn hat mich... ich bin antinationalist" jeb - ja es būtu pasaules valdnieks, es aizliegtu valsts svētku svinēšanu līdz brīdim, kad būtu reāli ko svinēt, jo nepriecē mani tie gaisā izšautie tūkstoši un nekad nav priecējuši. nu ok, varbūt sensenajās bērnu dienās. bet braukt ar riteni un ēst saldējumu man tik un tā patika labāk nekā truli blenzt rīgas debesu raibajā paukšķēšanā. what's the fuckin' point? vienotības apziņas vairošana? tautiskuma glorificēšana? maizi un izrādes (vai kā tur bija) masu kontroles nolūkā? tautas apreibināšana ar infantilām ilūzijām. nekā vairāk tur nav. kultūras pasākumi paši par sevi rullē dupsi, bet pabāzti zem nacionālisma paladziņa vismaz manī atstāj atbaidošu piegaršu. bez mana aizgājušā tēta dzimšanas dienas klusas piemiņas man 18.11. nav ko svinēt. nefunkcionējošas valsts dzimšanas dienu? nūūū, ziniet, kad viņa piedzims, tad arī svinēsim. šobrīd 90tais ir ieņemšanas gads, bet šie visi pārējie ir viena gara un problemātiska grūtniecība. savukārt mēs ik gadus gremdējamies tā kolosālā orgasma atmiņās, lai kaut uz dienu aizmirstu esošo sarežģījumu radītās sāpes, nogurumu, izmisumu utt., veltīgi tērējot naudu, ko varētu jēgpilni izdot ārstnieciskā nolūkā.