ok, sanāk, ka valoda, vide un cilvēka domāšana pastāvīgi mijiedarbojas. mentalitāte būtu kas - kaut kādas nostiprinājušās domāšanas struktūras? tātad tā pati domāšana vien ir. varbūt kļūdos, bet man sanāk, ka tādā gadījumā mentalitāti saglabāt (kā jūs sakāt) nav iespējams, jo vide taču mainās. būtu vien dabiski, ja "mentalitāte", kas veidojusies, piem., kādu senu bet ārkārtīgi spēcīgu notikumu ietekmē (latviešiem tās nelaimīgās okupācijas, piem.) laika gaitā pakāpeniski noārdītos, cilvēkiem turpinot mijiedaroties ar vidi, mainās arī viņu domāšana, tostarp šķīst novecojušas struktūras. my point is, ka doma par valodas "pasargāšanu" un "saglabāšanu" ir nejēdzīga, jo tā ir neiespējama. lieki izšķiests laiks un enerģija. izjaukt gramatikas struktūru nav nemaz tik viegli, ja tas vispār ir iespējams, tāpēc valoda var adaptēt gandrīz jebko. man vienkārši šķiet, ka tāpat kā cilvēkam nenāk par labu sterilitāte, arī šajā jomā tā tikai novājina dabiskās pretošanās spējas, jo tas viss jau tāpat palēnām veļas iekšā valodā, un būtībā šā procesa leģitimēšana ir vienīgais iespējamais nosacītas kontroles veids. savukārt, noliedzot objektīvas pārmaiņas, būs tikai pastirpināta šķelšanās starp valodas varietātēm, kas galu beigās var novest pie... bet par to stāstīsim rītvakar, draudziņ;)