...
mūsu kultūrai nav satvara. tādas latviešu kultūras šobrīd, šķiet, nemaz nav. dzīvas kultūras nav. nav dzīvu garu, kas par to degtu. šīs tautas gara nomods ir vien pašu uzturēta ilūzija. tas snauž. mēs snaužam. kā tauta. un tie daži, kas ir nomodā un ko mēs redzam peramies pa nātrēm, tie daži nevar panest tautu. tās ir nedaudzas dzirkstelītes milzonīgā pustrūdējušu pagaļu kaudzē. ak, kāda bezcerība! bet tās vecenītes un večuki (vienalga, cik īstenībā viņiem gadu), kuri sēž universitātē, piem., ir paši sen noslīkuši un velk vēl citus savos akačos. pareizāk sakot, viņi pieņem tikai tos, kam jau pelējuma spalviņa uz ausīm uzmetusies. vietā, kur vajadzētu valdīt degsmei par gara tīrību un attīstību, visi dižojas ar savām piepēm un izsmej tos, kas kaut cik spējīgi kustēties un, pasarg’ dies’!, to arī mēģina darīt. eh...mēs pūstam, draugi, bet jums, pieļauju, uz to ir nospļauties. vai ne? savs BMW, savs apple somā, savi rēķini nomaksāti; ko zemniekam vairāk vajag? aitu bars!
ko liksim reklāmā par Latviju šodien? savu aprobežotību - degunu pa visu ekrānu, kuram pāri neredzam.
izcepsimies paši savos jāņunakts ugunskuros, nodzersimies no sava alus - iesūksim paši sevi nebūtībā kā melnais caurums. tu tikai turi acis ciet! (paldies, Freidenfelda kgs, jūs trāpījāt!)
labrīt.