| 13.9.26 17:30 - ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulvs - psihiatrijas frontieris: 1960s
Depatternēšana: kā vienam psihiatram bija ideja izdzēst cilvēka prātu un uzrakstīt to no jauna
Sintētiskā depatternēšana - psihiatrijas vēsturē biežāk dēvēta vienkārši par depatternēšanu - bija ārkārtīgi pretrunīga un dziļi destruktīva eksperimentāla procedūra, kas bija paredzēta, lai sistemātiski sagrautu un izdzēstu cilvēka personību, atmiņas un iemācītās uzvedības formas. Šo tehniku 20. gadsimta 50. un 60. gados izstrādāja Skotijā dzimušais psihiatrs Dr. Donalds Jūens Kamerons (Donald Ewen Cameron), un tā kļuva par centrālu sastāvdaļu projektā MKUltra - slepenajā prāta kontroles pētniecības programmā, ko finansēja ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP). Kamerons šos eksperimentus veica ar nenojaušošiem pacientiem Allana Memoriālajā institūtā pie Makgila universitātes Monreālā, Kanādā.
Teorētiskais mērķis: "tukšā lapa"
Kamerons uzskatīja, ka smagas psihiskas slimības, piemēram, šizofrēniju, var izārstēt, pilnībā izdzēšot pacienta esošos, disfunkcionālos psihes modeļus. Viņa mērķis bija novest pacientu totālas amnēzijas stāvoklī - bioloģiskā tabula rasa jeb "tukšā lapā" - un pēc tam no jauna izbūvēt viņa personību, izmantojot metodi, ko viņš dēvēja par "psihisko dziņu" (psychic driving).
Depatternēšanas process
Lai piespiestu smadzenes ieiet šajā totālās regresijas stāvoklī, Kamerons pacientus bez viņu informētas piekrišanas pakļāva brutālam, vairākpakāpju režīmam: - Ar medikamentiem izraisīts miegs (ķīmiskā koma): pacienti tika turēti nepārtrauktā, mākslīgā miega stāvoklī, izmantojot lielas Torazīna, barbiturātu un citu nomierinošo līdzekļu devas. Šī ķīmiskā koma parasti ilga no vairākām dienām līdz pat 86 dienām.
- Intensīva elektrokonvulsīvā terapija (EKT): komas laikā pacienti saņēma masīvas, nestandarta elektrošoka devas. Tā vietā, lai piemērotu vienu devu reizi vai divas nedēļā, kā tas parasti pieņemts, Kamerons izmantoja tā saukto "Peidža-Rasela" (Page-Russell) elektrošoku metodi - vairākus šokus dienā, vairākas reizes nedēļā, tālu pārsniedzot pieņemtos medicīniskos ierobežojumus.
- Halucinogēni un paralītiskie līdzekļi: pacientiem tika ievadītas spēcīgas halucinogēnas vielas, jo īpaši LSD, kā arī muskuļus paralizējoši līdzekļi, piemēram, kurare, lai sagrautu viņu psiholoģiskās aizsargbarjeras un izraisītu dezorientāciju.
Lai paātrinātu prāta sagraušanu, pacienti tika izolēti tumšās telpās ar aizsegtām acīm, ausīm un ādu, tādējādi liedzot smadzenēm jebkādus vides stimulus.
Trīs depatternēšanas stadijas
Saskaņā ar paša Kamerona dokumentāciju, depatternēšanas "veiksme" tika mērīta trīs stadijās: - 1. stadija: pacients zaudē ievērojamu daļu atmiņu, tomēr joprojām apzinās, kas viņš ir.
- 2. stadija: pacients zaudē laika un telpas izjūtu, un šis zudums viņam sagādā akūtas ciešanas un satraukumu.
- 3. stadija: pacients pilnībā zaudē telpas un laika izjūtu, vairs neuztraucas par šo zudumu un vairs neatpazīst nedz ģimenes locekļus, nedz draugus, nedz pats sevi. Šajā brīdī prāts tika uzskatīts par "depatternētu" un gatavu "pārprogrammēšanai".
Atkārtota programmēšana jeb "psihiskā dziņa"
Kad prāts bija izdzēsts, Kamerons mēģināja tajā ierakstīt jaunu "programmu". Tas notika, atskaņojot iepriekš ierakstītas audio ziņas nepārtrauktā ciklā caur austiņām vai skaļruņiem, kas bija paslēpti pacientu spilvenos. Pacienti tika piespiesti klausīties šīs ziņas - kas varēja būt gan pozitīvi apstiprinājumi, gan dziļi pazemojoša kritika - līdz pat 16 stundām dienā, dažkārt vienu frāzi atkārtojot pat pusmiljonu reižu.
Rezultāts un sekas
Eksperimenti medicīniskā ziņā izrādījās pilnīgs neveiksme un radīja katastrofālus, neatgriezeniskus postījumus. Tā vietā, lai tiktu "izārstēti", pacienti no Allana Memoriālā institūta iznāca ar smagu retrogrādu amnēziju. Daudzi pilnībā aizmirsa, kā runāt, staigāt vai lietot tualeti, un viņu satriektajām ģimenēm nācās tos no jauna mācīt pat vienkāršākās ikdienas prasmes. CIP 1964. gadā beidzot pārtrauca finansējumu, secinot, ka pilnībā programmējama prāta jeb "Mandžūrijas kandidāta" radīšana ir psiholoģiski neiespējama.
Turpmākajās desmitgadēs gan Kanādas valdība, gan CIP saskārās ar apjomīgām kolektīvajām prasībām tiesā no izdzīvojušajiem cietušajiem un viņu ģimenēm, kas pieprasīja atbildību un kompensāciju par to, kas šodien vispārpieņemti tiek atzīts par psihiatrisku spīdzināšanu.
Taču noteiktas šī pētījuma atziņas tika pārņemtas citos CIP pētījumos par to, kā pakļaut apziņu. Holivudas kā kulturālā ieroča eksplorācija no šī skatu punkta sniedz atbildes.
|