labriit
man ir apnicis, ka katru riitu sevi a rmokaam jaapiespiezh celties un dziivot. apnicis, ka katrs rītu man liekas, ka viss ir mazsavrīgs un nav vērts celties, nav vērts neko darīt...

labi, šobrīd man atkal liekas, ka es spēšu saņemties. bet naktī... šajā naktī es kliedzu spilvenā un raudāju, dauzīju sienu un iekšēji man likās, ka es jūku prātā... Nav man kur iet, nav kam man stāstīt, kas man sāp un kā e sjūtos. varbūt tāpēs es tik personiski visu klāstu šeit un savā webā. Ok, nāve nav atrisinājums, it sevišķi tagad, kad ir cilvēki, kas domā, ka mēģinu kādu nogalināt(un tas nav joks), kad esmu savārījusi nepatikšanas ar to, ka runāju tik atklāti, man ir vismaz jānolīdzina tā vaina, ko esmu nodarījusi citiem, un tad var domāt kaut ko. Nāve nav atrisinājums. nekāds. bet cilvēks taču kļūst arī vājš. Šobrīd esmu noskaņota cīnīties, bet, bet es te jusm visiem tikai stāstu kā jūtos, bet neemsu tiesīga atklāt faktus - kāpēs e stā jūtos. Jo šie fakti neskar tikai mani....
esmu pārāk lielos sūdos iebraukusi. Un kāpēc? tāpēc, ka esmu ideāliste, kas dažbrīd nesaprot, kur sākas realitāte ar visām no tām izrietošajām sekām un kur beidzas mana pasaule.