Tas jau ir tikai pluss, ka viņš mēģina kaut ko darīt. Iedomājies, man ir problēma, kurā es pēc daudziem gadiem pats esmu aizracies, lai saprastu ap ko lieta vispār grozās un kuru iepriekšējie psiho pat nav varējuši nodefinēt, un tagad aizeju pie psiho ar konkrētu jautājumu, kā man viņu tagad risināt, un pretī saņemu bliezienu – vai nevēlies par to parunāt? Turklāt runāt ilgi un pamatīgi, ne jau pa lēto.

Vai arī otrs variants – ahā, tev ir šī problēma! Ņemot vērā tavus apstākļus, tev vajag mēģināt darīt to un to un to. Še tev mājasdarbs, treniņš katru dienu. Tiekamies pēc 2 nedēļām, lai reportētu par panākumiem, grūtībām to izpildē, citām problēmām utt. Ja pēc 3 mēnešiem nesanāk, tad stop, jāmeklē citi varianti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja būtu tikai "vai nevēlies parunāt", tad tas tiešām būtu vienkārši vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav ne draugu, ne radu. Piem., KBT ar to vien nodarbojas, ka meklē konkrētus risinājumus konkrētām problēmām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

KBT ir vairāk par to, kā kontrolēt savu domāšanu, emocijas utt. Nav ne jausmas, ko un kā dara VR un cik tas atšķiras no "īsto" psihu darītā, un tas arī nav svarīgi. Vienkārši atziņa, ka "rezultāts par 90% ir atkarīgs no paša klienta pūlēm", nepavisam nav kaut kas unikāls tikai psihoterapijai. Tā ir pašsaprotama lieta jebkurā pasākumā, kur ir jāapgūst jaunas lietas. Bet tas tik ļoti tiek uzsvērts psihoanalīzē, ka manuprāt, tā ir klienta vainošana vājajos rezultātos vai nevēlēšanās objektīvi izvērtēt metodes (ne)efektivitāti.

(Reply to this) (Parent)

Starp "vai nevēlies parunāt" un manipulatīvu terapeita pasaules uzskata (turklāt tāda, kas vairāk līdzinās reliģijai, nekā zinātniskai teorijai) uzspiešanu ir vēl ļoti daudz iespēju, kuras psihoterapeiti patiešām mēdz izmantot.

(Reply to this) (Parent)