Janvāris 14., 2014
| 08:41 Jā, bet tas "Okeāniskais Es" ir 1) perfekta grāmata, ko lasīt naktī pēc savas dzimšanas dienas, reāli Eksistenciāli un pa īstam, 2) pilnīgi negaidīti arī perfekta grāmata, kuru redzēt "es pamostos ar pārbijušos ahhh, jo omamma ir pārvērtusies par himairu" murgā, zombiji nervozi pīpē stūrītī.
Pie tam pat nav tā, ka es pēkšņi spētu novērtēt smalkās literatūras kvalitātes, jo, piemēram, lasu to izslavēto "Thirteenth tale" un katrā otrajā lapā murminu kaut ko iz sērijas "for fuck's sakes, nafig tā jāraksta" un "bļin, nu baaaaigi oriģināli, pizģec, dvīņi!..." un "I call your bullshit"; pagaidām es izklaidējos, pieņemdama, ka Vida Vintere patiesībā ir vāji maskēta Margareta Atvuda, un cerēdama, ka stāstītāja atmetīs to Džeinas Eiras izteiksmes stilu, sulīgi nolamāsies un nositīs VV ar cirvi.
P.S. Vispār VV drīkst arī nosist stāstītāju. Ar cirvi.
P.P.S. Bet varbūt tie, kas jūsmo par 13. stāstu, vnk nav lasījuši Džo Valtones "Among Others", kur ir viss, kas ir kruts šajā grāmatā (mīlestība pret grāmatām, liela bibliotēka, grāmatas kā pasauli veidojošs faktors, un arī dvīņi! tikai šoreiz pamatotāks stāsts), bet bez samākslotības, un ar magic-magic-magic šī vārda labākajā nozīmē.
|
Comments:
daudz laimes ar jaunu gadu!
Tev profesionālais kretīnisms laikam neļauj to "13. stāstu" baudīt, man gan patika :)
A kas tieši? Nu tobiš es varu izslēgt profesionālo kretīnismu pa daļām, bet šeit es īsti nesaprotu, kur citi redz šarmu. Tempā? Izteiksmes stilā? Metatekstualitātē? Šarmantajā sižeta banalitātē?
[tas izklausās uzbrūkoši, bet nav, jeibogu, nu tb es neuzbrūku tev kā lasītājai :)]
Ņemot vērā, ka man patīk lasīt banālus 19. gadsimta romānus (nu, tur Ostina, Brontē u.tml.), šis bija tieši manā gaumē. Kas uzrunāja - laikam jau temps, izteiksmes stils un tas, kā salikts stāsts stāstā. Katrā ziņā bija grūti atrauties, un pēc kāda laika sižeta mežģi ir aizmirsušies un var lasīt vēlreiz :)
nu skaidrs, man atkal tajos 19. gadsimta romānos kā reiz patīk moments "ar visu šito stulbo literāro tradīciju tomēr var uzrakstīt kaut ko krutu". bet nu neko, pārslēgšu domāšanu uz "nu priekš pirmā romāna jau diezgan mīļi, un es tiešām ceru, ka VV ir Atvuda, haha".
Izlasot P.P.S., jāpiezīmē, ka to minēto grāmatu neesmu lasījusi, ja būtu, tad varbūt vērtējums būtu cits.
nu nav taču jātaisnojas, tas tak forši, ka grāmata patīk :)
(Paldies liels, kaut kā laikam izdevās pieslēgties, nu, vismaz apjaust spēles noteikumus. Laikam.)
| From: | usne |
Date: | 14. Janvāris 2014 - 12:59 |
---|
| | | (Link) |
|
Sirsnīgi apsveikumi!
Man 13. stāsts patika, jo es to uztvēru kā tādu atelpas literatūru, kaut ko vieglu, bet baudāmu un foršu. Vienīgais, kas mazliet traucēja, bija sižeta mežģi (jo piekrītu, ka nekas oriģināls jau tajā šižetā nebija, bet mani gan vairāk traucēja paši mežģi un lēnā atrisināšanās, tas mani parasti traucē, tb – mani sižets vispār ļoti reti interesē (tāpēc sajūsminos par Poteru, viena no retajām grāmatām, kur sižets mani nav garlaikojis :D) Patika poētiskums, kaut kāda smalkā sajūta.
Vajadzēs pamēģināt lasīt "Among Others”, ja tas ir kaut kas puslīdz līdzīgs, man varētu patikt.
Un kāpēc VV ir Atvuda?
VV = Atvuda tāpēc, ka, cik es saprotu, Atvuda tīri cilvēciski ir veca, briesmīga ragana, kurai patīk izrādīties kā besīgi krutai, un attiecīgi fantāzija "ar cirvi pa galvu" izklausās ļoti pievilcīgi. Plus tie visi stāsta vipendroni ir ļoti lielā mērā kā Atvudai, cik nu es viņu esmu spējusi palasīt. Vai kaut kam citam no tā perioda, kad es par visām varītēm centos mīlēt literatūru. (OK, es nenormāli mīlu Oriksu un Kreiku un man riebjas viss pārējais, ko esmu saņēmusies no Atvudas lasīt, sarežģītas attiecības vārdsakot.)
Bet jā, nu acīmredzot es viņu kaut kā ne tā biju sākusi lasīt; manā skatījumā priekš atelpas literatūras tur ir stipri par daudz pseidofilosofiskas muldēšanas riņķī apkārt. Un tad vēl tādi ļoti skaisti notverti mirkļi/tēli, kuri tiek sačakarēti, detalizēti paskaidrojot, kāpēc tas ir kruta (jo citādi tu, lasītāj, nesapratīsi). Bet nu kā izklaides literatūru ar "haha, reku atkal nožākstījās, lai arī acīmredzami to varēja uzrakstīt/pateikt/izdarīt vienkāršāk", kāpēc ne.
"Among Others" ir specifiskāk fantasy un fantastikas lasītājiem, bet noskaņas un sajūtu ziņā man patika daudz labāk. Viņa gan ir arī daudz vienkāršāka, t.i., bez tā vipendrona un tēlainības par katru cenu. Bet toties stāstītājai ir kruta personība.
Izklausās forši, man jau pēdējā laikā velk uz fantasy lasīšanu. Nez, man šī skaitās atelpas literatūra, atelpīgāka būtu garlaicīgi. Lai gan - varbūt es vienkārši lasu nepareizās grāmatas, un mani nospiež "augstās literatūras" slogs, no kā nespēju un nespēju atbrīvoties, nemaz nezinu neko par labām, kvalitatīvām atelpām. Oriksa un Kreiks ir vienīgais, ko no Atvudas esmu lasījusi, ideja man patika, bet es īsti nevaru lasīt visādus brīnumus par briesmīgiem mutantu dzīvniekiem, jo es tos visus tūlīt iztēlojos un nedēļu nespēju bez bailēm iet dušā (es zinu, ka tas ir stulbi, un no šī jau sen vajadzēja izaugt), bet es reāli gribētu, lai par tādām lietām anotācijā ir brīdinājumi, tas grauj manu psihisko stabilitāti, cik nu man vspār tāda piemīt, tāpat jau ir bijis briesmīgi grūti no visādām bailēm atbrīvoties.
jo vairāk es domāju par tevi un Among Others, jo vairāk mani interesē, ko tu par to grāmatu domātu ^^
cik sarežģīta ir valoda? es tagad gandrīz domāju, ja tikšu pāri šokam par to, ko tikko uzzināju, un spēšu palasīt, tad moš atkal ļauties netikumam un iesākt vēl trešo grāmatu (nē, nu labi, otro, jo viena no tām, ko lasu, ir sūdīgas kvalitātes pornogrāfija, kuras lasīšanu es slēpju gan no gudrīda, gan pati no sevis. :D
Man jau tā valoda likās ļoti vienkārša (Thirteenth Tale bija daudz sarežģītāka).
To es lasīju latviski. Un briesmīgi bieza?
Izklausās normāli, bet liekas, ka torrentos nav. |
|
|