"jo esmu", "jo dzīvoju", "Bet patiesībā mani taču mīl kā cilvēku, nevis atkarībā no tā, ko sasniedzu!"
Tāds pašvērtējums nu gan ir neadekvāts. I mean, var justies vērtīgs tādēļ, ka māk sasiet kurpju šņores, vai tāpēc, ka māk stilīgi paklačoties vai vienalga kādu iemeslu dēļ vēl, bet justies vērtīgi, neņemot vērā savas īpašības, ir pašapmāns. I mean, ja ir zelta klucis un alumīnija klucis, tad vienam vērtīgāks būs zelta klucis, jo no tā var uztaisīt kolosālas mikroshēmu kājiņas, kas lieliski vada elektrību, bet citam vērtīgāks būs alumīnija klucis, jo zelts ir pārāk smags un neizturīgs, lai no tā taisītu lidmašīnu korpusus.
I mean, vienmēr var atrast sevī īpašības, kas pašam un citiem šķiet vērtīgas, noderīgas, bet tas nav tas pats, kas pieņemt, ka esi vērtīgs pats par sevi, tikai tāpēc, ka eksistē. T.i., ja tu neatrodi savas vērtīgās īpašības, tad tu neesi vērtīgs, tev ir tikai potenciāls tādām kļūt. I mean, urāns bija nevērtīgs, pirms tika izgudrots atomreaktors.

(Reply to this) (Thread)

Garām. Visas problēmas tik tiešām rodas, kad sāk meklēt "esmu vērtīga, jo... kurpju šņores, zelts, nauda stundā etc". VISPIRMS ir jāatrod sajūta "esmu vērtīgs, jo esmu es", un tikai pēc tam, kā papildus bonusi nāk tās vērtības, kas atspoguļojas citos, kam ir kāda nozīme citu acīs.
Šitam izgāju cauri, kad ar cenšanos "būt vērtīgai" biju iedzīvojusies konkrētās problēmās, tālab diezgan zinu, ko runāju :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Forši, ja nav vispār nekas jāatrod un jābaro visādi dakterētāji :)

(Reply to this) (Parent)

1) "VISPIRMS ir jāatrod sajūta "esmu vērtīgs, jo esmu es"" - tas ir pašapmāns. Ja teiktu, esmu vērtīgs, jo māku sadabūt sev pusdienas, apmierināt sevi masturbējot un labi pavadīt laiku lasot grāmatas - tas jau ir bik' tuvāk reālistiskam pašvērtējumam.
2) Tikai nepārproti, pašapmāns, pašiedvesma, ticība un cerība ir tīri labi veidi, kā justies labi un dzīvot labi.
3) Savukārt, "man ir potenciāls, iespēja būt vērtīgam" vai, teiksim, "varu derēt, ka ir šobrīd ir vismaz 100 dažādi veidi, kā es varu būt vērtīgs, pat ja to nepamanu, un neko nedaru lietas labā" - tas, visdrīzāk, nav pašapmāns un strādā tīri labi.

Kaut, šķiet, ka biežāk sastopama problēma ir nevis "būt vērtīgam / vērtīgai", bet "būt vērtīgākam / vērtīgākai". Lielā mērā tāpēc, ka gribot būt vērtīgāki, cilvēki aizmirst, ka jau ir vērtīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau apmēram 5 minūtes cenšos sagudrot pietiekami indīgu piezīmi par to, kā tu cel mūsu attiecību imidžu (sk. pirmo punktu)... :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ei, tas tikai bija piemērs par īpašībām, kurām ir nozīme (pozitīva) tikai savās, ne citu acīs.

(Reply to this) (Parent)

Cik tipiski.

Manuprāt, jautājums ir nevis tajā, "kāpēc es esmu vērtīga" (jo, bitīt matos, reālajā dzīvē darba devējam es būšu vērtīga tāpēc, ka strādāju, nevis tāpēc, ka "vienkārši esmu", mīļotajam vīrietim es būšu vērtīga tāpēc, ka ar mani ir interesanti un patīkami, SC jūzeriem es būšu vērtīga tāpēc, ka rakstu interesanti, un nekādi "es eksistēju!" nenoteiks tavu vērtību praksē), bet tajā, ka cilvēki muļķīgā un absurdā kārtā uzskata, ka, ja viņi nav vērtīgi vai nejūtas tādi, viņiem tāpēc būtu jājūtas sūdīgāk un jāiedzīvojas konkrētās problēmās. Lai justos labi, nav jājūtas "vērtīgam". Un patiesībā man šķiet, ka uzskats par to, ka cilvēkam būtu "jājūtas labi", arī ir bulšits, ko sabiedrība cenšas uzspiest saviem locekļiem. Jūtos, kā gribu justies, nevis tā, kā man vajadzētu. Un piedrāzt sabiedrības priekšstatus un to, cik "vērtīga" es esmu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Piedrāzt!!! Jesssss!!! :)))))))

/ākstos, ākstos :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

;)

(Reply to this) (Parent)

Hmm. http://en.wikipedia.org/wiki/Maslow%27s_Pyramid
Punkti 1.3 un 1.4.

"Un patiesībā man šķiet, ka uzskats par to, ka cilvēkam būtu "jājūtas labi", arī ir bulšits, ko sabiedrība cenšas uzspiest saviem locekļiem."
Nav jau nekas slikts, ja cilvēks ik pa laikam jūtas slikti. Bet, ja tas ir hroniski, tad skaidrs, ka sabiedrība reaģē un uzspiež savu viedokli, I mean, sabiedrībai nav vajadzīgi darbinieki, kas nespēj pastrādāt, jo jūtas slikti, mātes, kas nerūpējas par bērniem, jo jūtas slikti, vai pašnāvnieki, no kuriem vispār nav nekāda labuma.
Nez, man šķiet, ka smadzeņu ķīmija tomēr parūpējas par to, lai cilvēki pārsvarā gribētu justies labi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atšķirība starp cilvēku, kas jūtas labi un mīl sevi tāpēc, ka viņam tā patīk, un cilvēku, kurš jūtas labi un mīl sevi tāpēc, ka "tā jādara" un "tā ir pareizā atbilde" ir milzīga. Varbūt šiem cilvēkiem pašiem tā nešķiet, bet no malas tas ir ļoti labi pamanāms (nujā, jāpiezīmē, ka tu droši vien neesi pietiekami daudz saskāries ar beibītēm, kas reāli & ar putām uz lūpām piestrādā pie tā, lai "mīlētu sevi").

Bet tur, starpcit, ir interesants moments: "People need to engage themselves in order to gain recognition and have an activity or activities that give the person a sense of contribution and self-value". Un šajā teikumā "self-value" ļoti atšķiras no pašmērķīgā "es esmu vērtīga tāpēc, ka es esmu".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mhmm, pilnībā piekrītu.

(Reply to this) (Parent)