Domāju, ka ja izmaiņas ir krasākas un izmaiņu amplitūda par lielu, tas vairs dabai nav izdevīgi, jo draud ar sugas saindēšanos/saslimšanu. Kaut kur ir robeža un, iespējams, cilvēkveidīgie sāk knābāt tad, kad šī robeža ir pārkāpta :) Bet nu protams, tas neattiecas uz domājošu cilvēkveidīgo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Arī domājošs cilvēkveidīgais parasti tomēr uzskata, ka noziedzniekus (slepkavas, zagļus utt.) ir nepieciešams sodīt un/vai izolēt no sabiedrības.
Manuprāt, atšķirība ir tajā, kurā brīdī novelk robežu starp to, ka cilvēks var izdarīt tiešu kaitējumu sabiedrībai (slepkava, trakojošs ārprātīgais utt.), un cilvēku, kas pats kādā sfērā nav optimāls sabiedrības loceklis, bet citās sfērās ir tikpat produktīvs vai pat spējīgāks (geji, cilvēki ar Aspergera sindromu, dīvaiņi un savādnieki), vai cilvēku, kas, savelkot bilanci, sniedz sabiedrībai mazāk, nekā vidējais aritmētiskais, bet nenodara neko ļaunu un ir nepieciešams kaut vai kā humānisma indikators (invalīdi, cilvēki ar Dauna slimību, ļoti veci un bezpalīdzīgi cilvēki).
Ja normālos apstākļos sugai nebūtu jāsaindējas/jāsaslimst tikai tādēļ, ka populācijā ir geji vai homofobi, tad situācija, kurā sabiedrība sāk par šo jautājumu satraukties, liecina nevis par to, ka geji vai homofobi būtu kaitīgāki kā iepriekš, bet par to, ka sabiedrības imūnsistēma ir kritiskā stāvoklī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es teiktu ka sabiedrības "imūnsistēma" tā pati tumsonība, pārspīlējot - mežonība ir, kas tikai pierāda, ka tā nāk no dabas. Jo kas ir nežēlīgākie (vai dažos gadījumos pielūdzošākie) pret slimajiem un citādajiem - mežoņu ciltis. Un bērni.
Tātad pret homofobiju var cīnīties, tikai padarot to par modes lietu - radot kultu. Ko starp citu, daļa no homoseksuālistiem cenšas izdarīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nepiekrītu, dikti jau no pirksta izzīsts tas arguments. saasināta attieksme pret kaut ko, mežonība un tumsonība - tas ir sabiedrības drudzis. paaugstināta temperatūra, kas iznīdē "slimību", bet arī novājina organismu. imūnsistēma - tā ir slimības atraidīšana brīdī, kad tā draud pārņemt tevi, bet nevis "dzīšanās pakaļ slimībai ar mērķi to iznīcināt".
t.i., ar homofobiju nav "jācīnās". ir jārada situācija, kurā sabiedrība ir pietiekami droša, ka neaplipināsies ar šo slimību, lai nepievērstu tai uzmanību. ir jārada situācija, kurā cilvēki ir pietiekami domājoši, lai izstrādātu savu vērtību sistēmu, nevis vienkārši bļautu līdzi (jo 10 gudri homofobi, kas katrs savā individuālā veidā var pamatot homofobijas racionālo pamatu, ieslīgstot ilgā un rūpīgā analīzē un minot pretargumentus citu teorijām, nudien ir mazāk bīstami sabiedrībai kā viens stulbs homofobs, kas prot tikai aurot "sitiet pediņus, jo viņi ir pedofili!")

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"...(jo 10 gudri homofobi, kas katrs savā individuālā veidā var pamatot homofobijas racionālo pamatu, ieslīgstot ilgā un rūpīgā analīzē un minot pretargumentus citu teorijām, nudien ir mazāk bīstami sabiedrībai kā viens stulbs homofobs, kas prot tikai aurot "sitiet pediņus, jo viņi ir pedofili!")"

Bljaut skaniigas fraazes ir daudz vienkaarshaak nekaa lauziit galvu lai pamatotu savas negaacijas.

(Reply to this) (Parent)

Bet geji ir lipīgi! Viņi inficē sabiedrību arvien vairāk un vairāk, informē par sevi, atgādina, uzstājas un bezmaz katrs cilvēks sāk pārdomāt vai tik viņš ar nav apspiedis sevi un īstenībā viņa laime ir būt gejam. Liela daļa geju ir geji nevis dēļ pārliecības, bet dēļ izvirtības, eksperimentiem, aprēķina. Nu un kam viņiem laulības?! Plīvurus gribas vai vainadziņus?! Tad jau arī sadomazohistiem, zoofīliem, nekrofīliem u.t.t. ir tiesības tapt laulātiem, ja reiz laulība vairs nav savienība ar mērķi turpināt dzimtu. Un bērniņus vajag dot adopcijā, jo geji utml jau ir normāli cilvēki, nu un ka viņiem gribas sexu ar vīrieti, suni, vai līķi, tas jau netraucē pildīt vecāku lomu. Sabiedrība sāk satraukties, jo geji cīnās par savām tiesībām, kuras sabiedrības prāt, nemaz nav viņu tiesības.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nunu. Let's see: es pazīstu ~5 gejus pietiekami labi, lai zinātu, ka neviens no viņiem nav savu likteni "aiz izvirtības, eksperimentiem, aprēķina". Tajā vecumā, kad notiek savas dzimumidentitātes apzināšanās, puisim tiešām gribētos izcelties ar dajebko, tikai ne ar savu atšķirīgo seksualitāti. Bez tam - neskatoties uz to, ka pirmie kontakti ar gejiem man bija laikā, kad veidojās mana seksualitāte, tas mani nav padarījis par lesbieti.

Bet, lūk, tieši šis "geji ir lipīgi!!!" ir tas, par ko es runāju. Tavā organismā šobrīd atrodas ārkārtīgi daudzu lipīgu slimību baciļu, bet tu tomēr nesaslimsti, jo tava imūnsistēma tos bloķē. Pat ja pieņem, ka homoseksuālisms ir slimība, tad veselīga imūnsistēma šo "slimību" nobloķētu bez problēmām (jo šī "slimība" taču ir pazīstama visā vēstures gaitā, tā nav kaut kāda putnu gripa, kas parādījusies tikai nupat). Līdz ar ko problēma ir nevis gejos (kas vienmēr ir bijuši un būs, lai kas arī netiktu darīts), bet pašas sabiedrības vājajā aizsardzības spējā, kas liek geju jautājumu uztvert tik saasināti.

Sadomazohisti, starp citu, tiek laulāti - t.i., tu taču neiedomājies, ka zagsā kāds tev prasa: a tu gadījumā neesi mazohiste, kas precas ar savu mīļoto sadistu? Ja tā, tad nekāda papīriņa nebūs... Zoofīlu galvenā problēma ir tā, ka viņi nevar dabūt piekrišanu no sava mīļotā dzīvnieciņa. Un nekrofili nevar salaulāties līdzīgu iemeslu pēc :P

Bet jebkurā gadījumā - ar vismaz trim gejiem es esmu nopietni runājusi par attiecībām. Un viņi spēj mīlēt un mīl tikpat spēcīgi un atbildīgi kā pārējie (patiesībā nezinot nepateiksi, vai runā gejs vai hetero - mīlestība izpaužas gauži līdzīgi). Kas attiecas uz ģimeni - protams, klasiskais modelis tēvs+māte+bērns ir psiholoģiski vispiemērotākais bērnam, bet cik ir tādu ģimeņu, kurā šis modelis pastāv? Ar ko gan situācija, kurā divarpusgadīgu puiku audzina viņa māte un vecvecmāmiņa, būtu normālāka par situāciju, kurā šo puiku audzina mamma un audžumamma? Vai tēvs un audžutēvs?
Jebkurā gadījumā viņi vēlas tikai to, ko vēlas jebkurš stabils pāris - iespēju oficiāli sakārtot attiecību tiesisko pusi, iespēju, ejot pa ielu, sadoties rokās, iespēju apskaut draugu, kas atgriezies no ceļojuma, un turpat Vecrīgas kafejnīcā uz satikšanos izdzert glāzi vīna un pabučoties. Sīkumi, bet, ja tā visa nav, tad attiecības zaudē pusi sava viegluma un burvības, un nav nekāds brīnums, ka cilvēki apvainojas.

(Reply to this) (Parent)