Februāris 16., 2005
| 15:06 - kvalitāte vs kvantitāte
|
Comments:
Ja gadās situācija, kas neietilpst tavā iluzorājā pasaules modelī, ko var darīt?: a)Atmest vecās ilūzijas un pieņemt jaunas ilūzijas, kas situāciju izskaidro labāk. b)Pasludināt situāciju par "velna kārdinājumu" vai "ķeceru zaimiem" un turpināt dzīvot ar savu veco ilūziju. Ja vienmēr izvēlas b variantu, tad cilvēks var visu mūžu nodzīvot ne reizi nesagrāvis savas ilūzijas.
Varbūt: Laimīgie gudrie ir tie, kuri ļauj savām ilūzijām sagrūt un būvē jaunas. Nelaimīgie gudrie ir tie, kuriem vairs nav ilūziju, ko graut. Laimīgie muļķi ir tie, kas spītīgi turās pretim ilūziju graušanai. Nelaimīgie muļķi ir tie, kuru ticība ir pārāk vāja, lai turētos pretim ilūziju grūšanai, bet nepietiek drosmes dzīvot mainīgā pasaulē.
nu, sagrūšanas process jau pats par sevi ir sāpīgs. vai sagrāves. tur nu neko; vismaz es neredzu reālu iespēju iziet cauri šim destruktīvajam posmam bez kādām traumām.
Kāpēc ilūziju sagrūšana ir traumējoša? Lielā mērā tādēļ, ka ir jāatzīst, ka esi kļūdījies. Saka, ka kļūdīties ir cilvēcīgi;) Grūti ir atzīt tikai dažas pirmās kļūdas, pēc tam pie kļūdīšanās pierod un ar laiku to uzskata par pašsaprotamu likumsakarību nevis par nepārvaramu problēmu. Kādēļ vēl ilūziju sagrūšana var būt traumējoša? Pirms ilūzija tika sagrauta, tika daudz kas izdarīts vadoties pēc šīs "nepareizās" ilūzijas un tagad šis darbs un šis pavadītais laiks ir izrādījies lieks. What a waste of material;) Bet, no otras puses skatoties, ja šis liekais darbs netiktu izdarīts, tad kļūda, visticamāk, nekad netiktu pamanīta. Tāpēc nemaz nevar droši apgalvot, ka šis darbs ir bijis lieks un nevajadzīgs. Vai ir vēl kādi varianti, kāpēc ilūziju sagrūšana ir traumējoša?
EMOCIONĀLI, bitīt matos, emocionāli varianti. Tu, piemēram, dzīvo ar pārliecību, ka esi gudrs un talantīgs, un vienā brīdī atklāj, ka ņifiga neesi. Tu dzīvo ar pārliecību, ka esi laimīgs privātajā dzīvē, un uzzini, ka dzīvesbiedrs tevi krāpj. Tu dzīvo ar pārliecību, ka esi emocionāli mierīgs un nosvērts, un kādudien atklāj, ka emociju uzplūdā esi sastrīdējies ar labāko draugu. Etc. Ar filosofiskām lietām ir bišķi grūtāk, bet tik un tā: tev liekas, ka viss balstās uz mīlestības, un pēkšņi tu atklāj, ka tas, ko tu sauci par "mīlestību", ir sevis pazemošana. Vai tev liekas, ka Dievs par tevi rūpējas, un pēkšņi tev atklāj ļaundabīgu audzēju. Vai tev liekas, ka meditācija ir superlīdzeklis pret visām problēmām, līdz kādā jaukā dienā tu konstatē, ka jūc prātā. Vai arī tev liekas, ka "viss ir ilūzija", bet pēkšņi tu aptver, ka pasaule ir pārāk sasodīti reāla, lai būtu iluzora. Un tādā garā. Ja tas nesāp - ja tas tevi nesāpinātu pat ne uz kādu laiku - tad tu esi viens riktīgi jocīgs tips ;)
Sāpina, protams, to es nebūt nenoliedzu. Taču sāpīguma pakāpe ir tik ļoti atkarīga no tavas attieksmes, ka sāpes vienmēr var samazināt līdz minimumam un koncentrēties nevis uz sāpēm, bet uz daudz interesantākām lietām. Sāpes neko neatrisina, sāpes ir stāvoklis nevis process. Sāpes tikai norāda, kur ir problēma, bet pašas par sevi neko nedara. Sāpes ir garlaicīgas;)
sāpes nav stāvoklis, sāpes ir daļa no procesa. jā, uztvere maina to pasākumu, bet tajā pašā laikā arī sāpes maina uztveri, tās vienlaikus rodas no tā, ka - nez - tev tiek nobrāzta vecā āda - un vienlaikus palīdz šo ādu noberzēt. vismaz man ir tā, ka sāpes paaugstina jūtīgumu un saasina uztveri, radot (protams!) izkropļotu priekšstatu par pasauli, bet vienlaikus norādot uz kādām detaļām, sāpes ir kā palielināmais stikls un apliecinājums, ka tu esi dzīvs un jūtīgs (kas man pēdējā laikā bija nepieciešams). ar ko es negribu teikt, ka cilvēkam visu laiku būtu jāsāp. ar to es gribu teikt, ka "visu laiku justies labi" ir tikpat patoloģiski kā "visu laiku sāpēt". sāpēm būtu jābūt mazāk kā labsajūtai, bet tikai tāpēc, ka tās ir intensīvākas sajūtas.
Protams, ka sāpes ir daļa no procesa. Kas ir process? Process ir pāreja no vieniem stāvokļiem uz citiem. Joprojām apgalvoju, ka sāpes ir stāvoklis (varētu teikt, emocionāls stāvoklis). Gribēju vēl piekasīties par to izkropļoto priekšstatu par pasauli - nav jau īpaša jēga to uzsvērt, jo neizkropļots priekšstats nemaz neeksistē... tāpēc jau to sauc par priekšstatu nevis par kopiju. Visādi citādi piekrītu;)
gaisma ir gan vilnis, gan daļiņa, sāpes ir gan process, gan stāvoklis.
Varam vienoties par šādu kompromisu:) Tas tiešām ir atkarīgs tikai no skata punkta un neko būtisku nemaina.
| From: | wu |
Date: | 17. Februāris 2005 - 12:12 |
---|
| | | (Link) |
|
Bet runa taču ir par apskaidrošanos, jolki palki, vai ne? :)))(apskaidrošānās = prosvetļeņije = atbrīvošanās no ilūzijām, pareiza pasaules redzēšana, pareiza rīcība u.tt..t.t) Un ja tā ir, tad kāda jēga puņķoties par šīm bērnudārza problēmām, kuras turklāt ir izdomātas? :))))
apskaidrošanās sastāv no 2 daļām - putekļu notīrīšana & ieskatīšanās spogulī, un tā pirmā daļa neizbēgami ir sāpīga, jo šos putekļus mēs uztveram kā daļu no sevis, kuru iznīcinām un aizmetam nafig prom. nē, nē, ne jau mēs, mēs esam apskaidroti un atbrīvoti no ciešanām, lai gan nē, ja mēs būtu apskaidroti, tad mums piemistu līdzjūtība, bet mēs esam wannabe apskaidroti, mēs uzskatām, ka drošākais ceļš uz apskaidrotību ir nevis izdzīvot katru brīdi - gan laimi, gan ciešanas - bet gan notēlot apskaidroto, kuru ciešanas neskar. haha.
| From: | wu |
Date: | 17. Februāris 2005 - 13:41 |
---|
| | | (Link) |
|
tiripiri dududududu... :))))) |
|
|