|
Februāris 16., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 15:06 - kvalitāte vs kvantitāte
Reku, izdomāju pamatojumu tēzei, ka gudri cilvēki ir nelaimīgāki par muļķiem (es nezinu, vai tā ir, bet tāds viedoklis pastāv).
Ja mēs definējam "gudru cilvēku" kā tādu, kam ir ļoti maz ilūziju/aplamu priekšstatu, un muļķi kā cilvēku, kuram ir ļoti daudz ilūziju/aplamu priekšstatu, tad - ja gadījumā kāda no šīm ilūzijām sagrūst, tad muļķim paliek vēl daudz ilūziju, uz kurām balstīties, bet gudrajam - tikai dažas, tātad vienas ilūzijas sagrāve muļķim nav liels zaudējums, bet gudrajam sabrūk puse pasaules (jo īpaši, ja ņem vērā to, ka gudrais cenšas salikt savus priekšstatus vienotā sistēmā, tātad viena priekšstata atņemšana iedragātu praktiski visu pasaules modeli).
Vai arī - cilvēks, kam ir tikai daži draugi. Cilvēks, kas paļaujas tikai uz kādiem trim cilvēkiem (piemēram, es). Un kā pretstats - cilvēks, kam ir ļoti daudz draugu/paziņu, šīs attiecības droši vien ir seklākas, bet to ir daudz vairāk. Ja es pazaudētu kaut vienu no saviem draugiem, tas samazinātu man tuvo cilvēku loku par trešdaļu. Vai, ja ņemam plašāko draugu loku, tad par desmitdaļu. Cilvēks, kam ir daudz draugu, viena cilvēka zaudējumu neizjustu tik sāpīgi.
No otras puses, daudzo ilūziju/daudzo draugu ļaužiem ir lielāka iespēja pazaudēt kaut ko, t.i., jo tev vairāk ilūziju, jo biežāk tās brūk, jo vairāk draugu, jo lielāka iespēja vilties / likt kādam vilties tevī. Un šāds cilvēks teorētiski ir vieglāk ievainojams - jo vājo punktu ir daudz vairāk. (No otras puses, cilvēkam, kam ilūziju/draugu ir maz, sāpes nākas piedzīvot retāk, bet tās ir patiesi graujošas.)
Un, ja cilvēks ir izlēmis paļauties tikai uz sevi un nelaist nevienu citu savā mazajā pasaulītē, ja cilvēks ir izlēmis dzīvot "bez ilūzijām", t.i., ar vienu ilūziju - ka viņam nav ilūziju - tad viņš kļūst gandrīz neievainojams. Bet, ja šāds cilvēks viļas pats sevī, ja šis cilvēks pēkšņi redz savu vienīgo ilūziju grūstam - tas noteikti ir baisāk par visu.
|
Reply
|
|
|