Kāpēc ilūziju sagrūšana ir traumējoša? Lielā mērā tādēļ, ka ir jāatzīst, ka esi kļūdījies. Saka, ka kļūdīties ir cilvēcīgi;)
Grūti ir atzīt tikai dažas pirmās kļūdas, pēc tam pie kļūdīšanās pierod un ar laiku to uzskata par pašsaprotamu likumsakarību nevis par nepārvaramu problēmu.
Kādēļ vēl ilūziju sagrūšana var būt traumējoša? Pirms ilūzija tika sagrauta, tika daudz kas izdarīts vadoties pēc šīs "nepareizās" ilūzijas un tagad šis darbs un šis pavadītais laiks ir izrādījies lieks. What a waste of material;) Bet, no otras puses skatoties, ja šis liekais darbs netiktu izdarīts, tad kļūda, visticamāk, nekad netiktu pamanīta. Tāpēc nemaz nevar droši apgalvot, ka šis darbs ir bijis lieks un nevajadzīgs.
Vai ir vēl kādi varianti, kāpēc ilūziju sagrūšana ir traumējoša?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

EMOCIONĀLI, bitīt matos, emocionāli varianti.
Tu, piemēram, dzīvo ar pārliecību, ka esi gudrs un talantīgs, un vienā brīdī atklāj, ka ņifiga neesi.
Tu dzīvo ar pārliecību, ka esi laimīgs privātajā dzīvē, un uzzini, ka dzīvesbiedrs tevi krāpj.
Tu dzīvo ar pārliecību, ka esi emocionāli mierīgs un nosvērts, un kādudien atklāj, ka emociju uzplūdā esi sastrīdējies ar labāko draugu.
Etc.
Ar filosofiskām lietām ir bišķi grūtāk, bet tik un tā: tev liekas, ka viss balstās uz mīlestības, un pēkšņi tu atklāj, ka tas, ko tu sauci par "mīlestību", ir sevis pazemošana.
Vai tev liekas, ka Dievs par tevi rūpējas, un pēkšņi tev atklāj ļaundabīgu audzēju.
Vai tev liekas, ka meditācija ir superlīdzeklis pret visām problēmām, līdz kādā jaukā dienā tu konstatē, ka jūc prātā.
Vai arī tev liekas, ka "viss ir ilūzija", bet pēkšņi tu aptver, ka pasaule ir pārāk sasodīti reāla, lai būtu iluzora.
Un tādā garā. Ja tas nesāp - ja tas tevi nesāpinātu pat ne uz kādu laiku - tad tu esi viens riktīgi jocīgs tips ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sāpina, protams, to es nebūt nenoliedzu. Taču sāpīguma pakāpe ir tik ļoti atkarīga no tavas attieksmes, ka sāpes vienmēr var samazināt līdz minimumam un koncentrēties nevis uz sāpēm, bet uz daudz interesantākām lietām. Sāpes neko neatrisina, sāpes ir stāvoklis nevis process. Sāpes tikai norāda, kur ir problēma, bet pašas par sevi neko nedara. Sāpes ir garlaicīgas;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sāpes nav stāvoklis, sāpes ir daļa no procesa. jā, uztvere maina to pasākumu, bet tajā pašā laikā arī sāpes maina uztveri, tās vienlaikus rodas no tā, ka - nez - tev tiek nobrāzta vecā āda - un vienlaikus palīdz šo ādu noberzēt. vismaz man ir tā, ka sāpes paaugstina jūtīgumu un saasina uztveri, radot (protams!) izkropļotu priekšstatu par pasauli, bet vienlaikus norādot uz kādām detaļām, sāpes ir kā palielināmais stikls un apliecinājums, ka tu esi dzīvs un jūtīgs (kas man pēdējā laikā bija nepieciešams).
ar ko es negribu teikt, ka cilvēkam visu laiku būtu jāsāp. ar to es gribu teikt, ka "visu laiku justies labi" ir tikpat patoloģiski kā "visu laiku sāpēt". sāpēm būtu jābūt mazāk kā labsajūtai, bet tikai tāpēc, ka tās ir intensīvākas sajūtas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka sāpes ir daļa no procesa. Kas ir process? Process ir pāreja no vieniem stāvokļiem uz citiem. Joprojām apgalvoju, ka sāpes ir stāvoklis (varētu teikt, emocionāls stāvoklis).
Gribēju vēl piekasīties par to izkropļoto priekšstatu par pasauli - nav jau īpaša jēga to uzsvērt, jo neizkropļots priekšstats nemaz neeksistē... tāpēc jau to sauc par priekšstatu nevis par kopiju.
Visādi citādi piekrītu;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gaisma ir gan vilnis, gan daļiņa,
sāpes ir gan process, gan stāvoklis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varam vienoties par šādu kompromisu:) Tas tiešām ir atkarīgs tikai no skata punkta un neko būtisku nemaina.

(Reply to this) (Parent)