Sāpina, protams, to es nebūt nenoliedzu. Taču sāpīguma pakāpe ir tik ļoti atkarīga no tavas attieksmes, ka sāpes vienmēr var samazināt līdz minimumam un koncentrēties nevis uz sāpēm, bet uz daudz interesantākām lietām. Sāpes neko neatrisina, sāpes ir stāvoklis nevis process. Sāpes tikai norāda, kur ir problēma, bet pašas par sevi neko nedara. Sāpes ir garlaicīgas;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sāpes nav stāvoklis, sāpes ir daļa no procesa. jā, uztvere maina to pasākumu, bet tajā pašā laikā arī sāpes maina uztveri, tās vienlaikus rodas no tā, ka - nez - tev tiek nobrāzta vecā āda - un vienlaikus palīdz šo ādu noberzēt. vismaz man ir tā, ka sāpes paaugstina jūtīgumu un saasina uztveri, radot (protams!) izkropļotu priekšstatu par pasauli, bet vienlaikus norādot uz kādām detaļām, sāpes ir kā palielināmais stikls un apliecinājums, ka tu esi dzīvs un jūtīgs (kas man pēdējā laikā bija nepieciešams).
ar ko es negribu teikt, ka cilvēkam visu laiku būtu jāsāp. ar to es gribu teikt, ka "visu laiku justies labi" ir tikpat patoloģiski kā "visu laiku sāpēt". sāpēm būtu jābūt mazāk kā labsajūtai, bet tikai tāpēc, ka tās ir intensīvākas sajūtas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka sāpes ir daļa no procesa. Kas ir process? Process ir pāreja no vieniem stāvokļiem uz citiem. Joprojām apgalvoju, ka sāpes ir stāvoklis (varētu teikt, emocionāls stāvoklis).
Gribēju vēl piekasīties par to izkropļoto priekšstatu par pasauli - nav jau īpaša jēga to uzsvērt, jo neizkropļots priekšstats nemaz neeksistē... tāpēc jau to sauc par priekšstatu nevis par kopiju.
Visādi citādi piekrītu;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gaisma ir gan vilnis, gan daļiņa,
sāpes ir gan process, gan stāvoklis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varam vienoties par šādu kompromisu:) Tas tiešām ir atkarīgs tikai no skata punkta un neko būtisku nemaina.

(Reply to this) (Parent)