Gadās gan.
Beidzas ar to, ka es runāju riebeklības, apvainoju sazin kādos grēkos, raudu un jūtos aizvainota kādas trīs dienas pēc kārtas. Tad, kad jau aiziets gandrīz pēc kārtas, man izpratni savajagas vairāk par kašķēšanos, jo es visu riebīgo esmu izrunājusi ārā un sakaunējusies par to, un es kļūstu mierīgs un murrājošs. Diemžēl gadās, ka pēc neilga laika dēļ vismazākā iemesla viss sākas no jauna.

(Reply to this) (Thread)

Nez.
Man tas ir bišķi savādāk - t.i., mani draugi būtībā pieņem to, ja es viņus izlamāju par kaut ko. Bet tur jau tas joks, ka es rīkojos kretīniski un sāpinoši, pie tam attiecīgajā brīdī pat nejūtu, ka tas ir kretīniski un sāpinoši, tikai pēc tam atjaušu: wow, šitais bija ideālais variants, kā aizbiedēt konkrēto cilvēku, domādama nebūtu izdomājusi.
Bet jā, mīļa gan es neesmu. Kas nu nav, tas nav. Labi ilgu laiku jau neesmu. Ja nu vienīgi ar kādiem 2 izredzētajiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man ir tāda nelaime, ka būt kretīniska es atļaujos tikai pret savējiem. Bet to savējo ir ļoti maz, jo neizceļos ar sabiedriskumu. Un man uzkrīt klape uz acīm un pēkšņi es redzu tikai slikto tajā cilvēkā, es atceros visu to, par ko kādreiz esmu apvainojusies uz to cilvēku un savācis čupiņā visas šīs senās lietas, klūpu par vienu un to pašu virsā atkal un atkal no jauna. Un neko nevaru sev padarīt. Kamēr izlādējos tik ļoti, ka beidzot sadzirdu, ko pati runāju un sāku atcerēties visu labo otrā cilvēkā. Un tad jau man gribas nevis, lai man bļauj virsū, bet noglauda galvu un pasaka, ka viss būs labi.
Bet manī tas mīļums tikai nesen atmodās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mh, es arī daru pāri tikai tuviem & mīļiem cilvēkiem, tos, kas man ir tikai paziņu līmenī, es parasti žēloju. ja arī nodaru pāri, tad nejauši.
bet laikam ir tikai viens cilvēks, kuram es varētu atļauties pateikt pilnīgi visu, ko par viņu domātu, un viņš tikai saskumtu un samīļotu mani, kad es atnāktu atvainoties. citiem... citiem es neuzdrošinos pateikt pat ne pusi (toties cūcības strādāju pēc pilnas programmas), vai arī pasaku to tā, ka cilvēks vienkārši dodas dažas mājas tālāk (kā es arī esmu ieteikusi darīt ;))
domā, ka kārtīgi izlamāt kādu nabaga cilvēku būtu risinājums? ... lai gan nē, atceros situāciju, kad izlamāju vienu, atvainojos vēlāk.. bet nekas nemainījās. t.i., pagāja pāris nedēļas, un es atkal nogāzu podus, pēc pāris nedēļām atkal.. vāks, vārdu sakot. brīnos, kā viņš vēl ar mani runā (lai arī, iespējams, vairs nerunās ;))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tāpēc jau arī pret ļoti tuvajiem kaut ko tādu atļaujas, jo zin, ka piedos. Bet svešāks vienkārši aizies. Un tāpēc ir doma, ka negribas pavisam cilvēku pazaudēt, tātad nedrīkst tā ārdīties. Bet pret savējo bremzes nestrādā.

Nē, nedomāju, ka tas ir risinājums. Iegādāties boksa maisu man šķiet labāks risinājums. Jo galu galā var iebojāt attiecības un kādu dienu tas cilvēks vairs nepiedos, jo viņam būs apnicis. Vienīgi tad, kad esi no sevis izgāzis visu žulti, kas sakrājusies, tad kamēr viņa atkal sakrājas, ir miers. Bet tās rupeklības var atkal atkārtoties dēļ vismazākā iemesla.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

baidos, ka tā nav žults vaina. es vienkārši vēlos kaut ko sevī iznīcināt, bet nespēju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau arī ārdos, jo zinu, ka manī nav kaut kas kārtībā. Bet pat, ja es zinu, kas tas ir, es nemāku to iznīcināt vai drīzāk nepietiek drosmes un spēka, un apņēmības. Un dusmas pašai uz sevi liek sakrāties īgnumam uz visu pasauli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Same here :)
Bet kolaidarakolaidara?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nezinu :| Dažreiz gribas paņemt cirvi un skaldīt, skaldīt, skaldīt malku, tā, lai nogurumā jāapsēžas un nevar pakustēt. Gribas ar pieri skriet sienā. Gribas nogalināt sevi sevī. Un man jau šķiet, ka manī personība palēnām mirst. Bet vienkāršāk no tā napaliek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

..un tā visa atkal un atkal ir (paš)destrukcija :/

(Reply to this) (Parent)