|
Oktobris 29., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 13:32 - polla nebūs,
bet būs publisks jautājums.
Kādam no jums ir bijis tā, ka patoloģiski ilgu laika posmu ik pēc brītiņa gadās pamatīgi izārdīt savu iekšējo pasauli + sāpināt cilvēkus, kas ir blakus un reizēm absolūti ne pie kā nav vainīgi? Tā, ka ir gandrīz vai bail ar kādu satikties, jo zini - tas beigsies ar pamatīgu psihotraumu tev un, iespējams, arī tam otram cilvēkam. Tā, ka vispār bail ar kādu runāt. Un reizēm šīs kļūdas ir acīmredzamas, reizēm ir ļoti grūti noteikt, kurā brīdī esmu rīkojusies nepareizi. Bet visos gadījumos ir pēkšņs impulss, kas liek rīkoties tā vai citādi, un gandrīz visos gadījumos es pati ciešu vairāk nekā pārējie notikumā iesaistītie (lai arī mēdz būt arī otrādi, viegla un bezrūpīga rīcība rada pamatīgu psihotraumu cilvēkam, par kuru nemaz neesm padomājusi). Biedējoša sajūta, pat ļoti.
Un, ja kādam ir bijis kas līdzīgs, tad - kā jūs tikāt tam pāri? Es gan apšaubu, ka varētu būt kāda universāla recepte, bet man ir grūti atrast jelkādu risinājumu.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |