Tāpēc jau arī pret ļoti tuvajiem kaut ko tādu atļaujas, jo zin, ka piedos. Bet svešāks vienkārši aizies. Un tāpēc ir doma, ka negribas pavisam cilvēku pazaudēt, tātad nedrīkst tā ārdīties. Bet pret savējo bremzes nestrādā.

Nē, nedomāju, ka tas ir risinājums. Iegādāties boksa maisu man šķiet labāks risinājums. Jo galu galā var iebojāt attiecības un kādu dienu tas cilvēks vairs nepiedos, jo viņam būs apnicis. Vienīgi tad, kad esi no sevis izgāzis visu žulti, kas sakrājusies, tad kamēr viņa atkal sakrājas, ir miers. Bet tās rupeklības var atkal atkārtoties dēļ vismazākā iemesla.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

baidos, ka tā nav žults vaina. es vienkārši vēlos kaut ko sevī iznīcināt, bet nespēju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau arī ārdos, jo zinu, ka manī nav kaut kas kārtībā. Bet pat, ja es zinu, kas tas ir, es nemāku to iznīcināt vai drīzāk nepietiek drosmes un spēka, un apņēmības. Un dusmas pašai uz sevi liek sakrāties īgnumam uz visu pasauli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Same here :)
Bet kolaidarakolaidara?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nezinu :| Dažreiz gribas paņemt cirvi un skaldīt, skaldīt, skaldīt malku, tā, lai nogurumā jāapsēžas un nevar pakustēt. Gribas ar pieri skriet sienā. Gribas nogalināt sevi sevī. Un man jau šķiet, ka manī personība palēnām mirst. Bet vienkāršāk no tā napaliek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

..un tā visa atkal un atkal ir (paš)destrukcija :/

(Reply to this) (Parent)