Jūlijs 26., 2004
| 17:30 - Ecce homo Lasu Nīčes "Ecce homo" un priecājos, uzjautrinos vēl vairāk kā pie Antikrista un aizraujos vairāk kā pie Zaratustras. Neatceros, kad (vai vispār jelkad?) esmu lasījusi tik neliekuļotu grāmatu. Un, ja cilvēkam ir jāsajūk prātā, lai kaut ko tādu uzrakstītu, tad, mandomāt, tas ir baigi OK. Lai arī nupat es sāku nopietni šaubīties par to, vai viņš tiešām sajuka prātā; varbūt cilvēks noķēra Lielo Atklāsmi un viss, ko viņš darīja, vienkārši piederēja pie lietas; pie tā lielā pārbaudījuma (vai kā nu tas tika definēts), ko šis uzsūtīja cilvēcei; varbūt tā ir viņa nākamā grāmata, kurā viņš konsekventi turpina Ecce homo iesākto: izpaust savu filozofiju caur sevi pašu, šoreiz nevis caur atmiņām & pārdomām par sevi, bet caur reālu darbību, kas tiešām ir Nīčem ļoti piemērots ceļš. (Atzīšos: ļoti maz zinu par viņa "ārprātu", tikai kaut kādas baumas par lielummāniju un dejošanu kailam (ar ereģētu dzimumlocekli). Kas attiecas uz lielummāniju: lielākajai daļai cilvēku taču liekas, ka viņi ir visvisvis- [šeit ierakstīt piemērotu īpašības vārdu], tiesa, lielākā daļa no šīs lielākās daļas to nav papūlējušies apzināties, un atlikušie vienkārši pārāk raustās no sabiedriskās domas, lai to izkliegtu skaļi. Un, kas attiecas uz kaildejošanu: tas nu ir pavisam jauks un sakarīgs pasākums, it īpaši, ja tas notiek ar ereģētu dzimumlocekli. :) ) Bet nopietni: cik bieži ir lasīta grāmata, kuras autors neliekuļotu & neslēptu savus uzskatus? Neslēptos ne aiz uzpūsta stila, ne trešās personas, rakstītu brīvi un atvērti, rakstītu par sevi un neslēptu, ka raksta par sevi, un pie tam nebūt necenstos pieturēties pie kādas "objektīvas patiesības" (kā droši vien dara tie, kas raksta memuārus: par visām varītēm cenšas, lai kāds viņus nevarētu pieķert melos vai nekonsekvencē; lai arī nav nekā nekonsekventāka par cilvēka uzskatiem un likteni). Un neslēptos aiz nolādētās pašironijas, kas bieži vien ir nevis tīra un godīga pašironija, bet tikai nožēlojams aizsegs superpuper krutajiem uzskatiem par sevi. Un nerakstītu to sasodīto "mēs domājam" un "mēs esam nonākuši pie secinājuma", kas ir obligāts zinātniskā stila piedēklis - lai arī ir skaidri zināms, ka tas "mēs" patiesībā ir "es". Man vienalga, vai tas ir domāts, lai padarītu tekstu "objektīvāku" vai "autoritatīvāku", bet melīgi tas ir tik un tā. Nu labi, literatūra ir literatūra, tur visi šie stila smalkumi kalpo savam mērķim un ir visai baudāmi (lai arī es būtu priecīga, ja Milans Kundera nebūtu tik šausmīgi atsvešināts no sevis; bet tas jau ir cits stāsts), bet filozofiem vajadzētu rakstīt tikai tā, kā raksta Nīče. Un literatūrpētniekiem droši vien arī. ES domāju, ES esmu nonācis pie tādiem un tādiem uzskatiem, ES to redzu tā, ES to pārdzīvoju šitā, un ar mani tā notiek tāpēc, ka es esmu es. (Un Nīče, starpcit, nebūt neizskaistina savu tēlu, viņš to tikai literarizē, mezdams uzmanības gaismu uz to, kas ar viņu noticis un skatīdams to kā daļu no ceļa pie sevis. Kā nepieciešamu daļu, lai arī kādā brīdī tas varbūt ir licies lieki.)
Un man neapšaubāmi patīk tas, kā viņš citē evaņģēliju: t.i., "Ecce homo" ir tā frāze, ar kuru Pilāts raksturoja Jēzu pēc pēršanas & pirms sprieduma pasludināšanas. Bet jūdiem jau bija pofig, tā viš i :)
|
Comments:
From: | murse |
Date: | 26. Jūlijs 2004 - 17:53 |
---|
| | | (Link) |
|
cik tu māki kodolīgi un mierīgi pateikt
| From: | kyrie |
Date: | 26. Jūlijs 2004 - 18:17 |
---|
| | | (Link) |
|
Mans būt gribēt pie tevis nākamnedēļ aizbraukt..
piezvani un aizbrauc :) t.i., atbrauc
Rakstot un domājot viņš (Nīče) atmet morāli, kas visādā ziņa ir apsveicami.
domāšana un paušana nav darbība?
Godīgi sakot, neesmu lasījuis nevienu zinātnisku grāmatu, kurā figurētu "mēs domājam". Tā kā nezinu, kurā zinātne tas ir obligātais stils. Bet vispār, protams, intriģējoši.
From: | suic |
Date: | 30. Jūlijs 2004 - 03:27 |
---|
| | mjā... | (Link) |
|
...uzskatāms piemērs par pseidointelektuāļu filosofiskajām zināšanām.
Nav tikai skaidrs, kāpēc Nīče tiek uzskatīts par tādu pop-staru vai must read, kuru nu tik grābs katrs tīnis, neformālis un visādi citādi parasti cilvēki, kad, piemēram, Kantu vai Hēgeli retais paņem palasīt?
Bet nepieciešams zināt kontekstu, lai vispār saprastu par ko ir runa. Nepieciešams saprast, ka runātais nav vervelēšana, pašatklāšanās, memuāri un tīksmināšanās, bet gan piesātināts, dziļš teksts, par kuru, protams, var tīksmināties, bet var arī iesākt ko vairāk.
Un ja paķer tā no gaisa, vai kā citādi, tad jau sanāk, ka runāts tiek par Nīčes locekli, Nīčes kuņģa darbību, ārprātu un vēl sazin ko.
p.s. Man Nīče riebjas dēļ sava patosa un šķiet viens no liekulīgākajiem filosofiem. Taču es diezin vai jebkad varētu noniecināt viņa devumu. Bet tik un tā nesaprotu, kas Nīčē tāds "kalbasnijs", kas liek ar viņu aizrauties neprofesionāļiem un vairumā gadījumu tā arī atsviest malā tādu pusapgrābstītu un īsti nesaprastu?
tas, ka cilveeks analizee kaadas graamatas stilu & izteiksmes veidu, nenoziimee, ka shis cilveeks nav pieveersis uzmaniibu graamataa izteiktajaam idejaam :) es pati labi apzinos, ka no filosofijas nejeedzu gandriiz neko; pareizaak, uztveru jamo personiski, nevis zinaatniski (vai kaa nu saukt to, kas buutu "vairaak"). attieciigi - ja es meegjinaatu runaat par to, kaa es izprotu Niichi, tad beigu galaa tik un taa runa buutu nevis par Niichi, bet par mani, un mana izpratne buutu krasi atshkjiriiga no profesionaalju un ne-pseido-intelektuaalju izpratnes. taatad piesaukt Niiches vaardu shajaa gadiijumaa buutu galiigi garaam, jo - ne jau to vinjsh buutu gribeejis pateikt. un jaa, ir taa, ka es no visa panjemu tikai drumslas & nianses, neizprotot lietas kopumaa. tas attiecas ne tikai uz filosofiju, bet arii uz literatuuru, uz cilveekiem, uz dziivi. skatos uz cilveeku & redzu detaljas; varu pateikt, kur vinjam ir dzimumziimiite, bet nespeetu sastaadiit fotorobotu. juusmoju par toni, kaadaa izteikta kaada fraaze, bet nespeetu raksturot vinja uzskatus. nenopietna attieksme? droshi vien, bet, pirms es to mainu, kaadam buutu man jaasniedz paarliecinoshi argumenti par to, kaapeec pret visu buutu jaaizturas zveeriigi nopietni. |
|
|