Marts 29., 2018
| 20:39
|
Comments:
Atbilde pieņemta. :D As in, es varu nepiekrist (un probably nepiekrītu) nevienam no trijiem apskatītajiem variantiem, bet tie vismaz ir pa punktiem izlikti varianti, par kuriem pie vēlēšanās un pilna trauka klātbūtnes var dirsties debatēt.
Principā, mana № 1 pretenzija pret humanitārajām zinībām to mūsdienu (?) izpildījumā ir tā, ka tās lielā daļā manis redzēto gadījumu atstāj izteikti grūti pārprotami ideoloģisku iespaidu, ar ko es domāju to, ka to ietvaros ne tikai tiek mēģināts noskaidrot un izprast faktus par cilvēkiem, viņu daudzveidīgo un juceklīgo satiksmi un tās iespaidu uz dažādām lietām, bet tiek (nereti ļoti eksplicīti) bīdītas programmas par tādu vai citādu pārmaiņu vajadzīgumu un ieviešanas stratēģijām (kas pati par sevi ir ideoloģiska un pat puslīdz konkrētās politiskās kartes koordinātās nospraužama pozīcija, neatkarīgi no pašu proponēto pārmaiņu satura), kas, pēc manām necilajām domām, ļoti izteikti ir viena no lietām, kam zinātnē un tās darīšanā nevajadzētu būt sastopamām.
Pārējais – tēmas par metodoloģijām, pieeju datiem un eksperimentiem, utt., utjpr. – manā grāmatā ir daudz vairāk diskutējams un jūtami "vaļīgāks", especially considering our condition of uncertainty.
paga, mani reāli mulsina ideja, ka tu "nepiekrīti" pētnieciskajam jautājumam. Ja es gribu izpētīt "vai zeme ir plakana", tu nevari "nepiekrist" jautājumam, tu vari nepiekrist tikai atbildei (ja tā tevi neapmierina), ne? bet nē, humanitārajās zinātnēs galīgi nav obligāts morāls vērtējums (un pētījumi, kuros morālais vērtējums tiek implicēts, nevis diskutēts, tiek dauzīti tieši pa šo līniju) savukārt par "ideoloģisku iespaidu" mēs, IMO, varam runāt tikai tad, ja "rodas iespaids, ka tas apšauba esošo ideoloģiju", kur es teiktu, ka apšaubīt esošo ideoloģiju (ja tāda ir) vispār ir diezgan svētīgs pasākums (kaut vai tīri no filosofiskā skatupunkta). jautājums ir tikai, kā tu definētu to ideoloģiju, kas tiek apšaubīta, veicot šādus pētījumus, un kāpēc tev šķiet, ka "mums ir vienīgā pareizā ideoloģija, kas ir pareiza un ko nenākas apšaubīt" is the way to go
Pētnieciskajam jautājumam var nepiekrist, ja šķiet, ka pats jautājums vai to ģenerējošās premisas ir absurdas vai non sequitur (no piedāvātajiem trim tāds man šķiet № 2, par "ekofeminismu"). Par pārējo – es pat nemēģinu implicēt, ka morāls vai politisks vērtējums tur būtu obligāts, tikai to, ka tādu mēdz izdoties novērot, bez tam sekojošas dauzīšanas no pašas jomas pārstāvju puses.
ekofeminisms kindof meiko sensu (nozīmē "par to ir interesanti domāt"), tikai es jamo nezinu gana labi, lai izskaidrotu (ibo galīgi ne mans lauciņš) also, es totāli saprotu, ka tev var izdoties novērot morālu/politisku vērtējumu un nenovērot tā sekojošu dauzīšanu, līdzīgi kā man var izdoties novērot "ūdens atmiņa nozīmē, ka jāpērk memory water" vai "OSI izstrādā faccex, kas reāli palīdz pret alkoholismu" un nenovērot sekojošu dauzīšanu. tas nenozīmē, ka tā tur nav.
Well, interesanti domāt nereti mēdz būt arī par pavisam nonsensiskām lietām, atkarībā no promilēm, kompānijas, sarunas ievirzes un citiem faktoriem.
Par pārējo – jā, neizslēdzu tādu iespēju. No otras puses, manas negācijas par partijas programmu bīdīšanu šajā kontekstā arī attiecas uz konkrētajiem man redzamajiem piemēriem, not so much uz visu nozari kā tādu (par ko man var būt vai nebūt citu, atsevišķu negāciju vai pretenziju, bet tā jau būtu cita tēma).
Hm. Mēs sapētām lietas. Ko ar rezultātiem darīt [un vairumā gadījumu tur ir vairāk par 1,2... izvēlēm] jau ir plānošana, tas ir programma. *pielietot rezultātus tā, lai veicinātu tālāko pētīšanu* arī ir programma. Vai varam iztikt bez programmas?
Varam iztikt, īpaši bez programmas no sērijas "izmantojam secinājumus, lai pētījumu vidē ieviestu mums simpatizējošas izmaiņas", kas cilvēku kontekstā nozīmē "izmantojam akadēmiju, lai taisītu politiku".
Tas jau bija personiski :D
Ja kontekstā "ar honeybee reizēm ir pusi vakara urbts plānais galdiņš par izteikti abstraktu un reizēm nonsensisku figņu", tad jā, definitely personiski. :D Not that I mind. |
|
|