Liela brēka, maza vilna.

Atšķirībā no 99,9999% dzejas, zinātnisku pētījumu rezultātiem ir stipri lielākas šanses (a) ietekmēt cilvēkus ilgāk kā 1-2 paaudzēs un (b) stipri plašāks efekts.

Tas nozīmē, ka prognozēm par atklājumu sekām gana drīz iestājas paredzamības event horizon.

Jā, zinātnieks var ņemt vērā esošo stāvokli, patlabanējo konjunktūru un uztādījumus, bet vai no viņa atklājuma būs vairāk labuma vai ļaunuma longer termā -- pat ja mēs varam vienoties par labuma/ļaunuma kritērijiem, -- to nevar iepriekš zināt ne viņš pats, ne kāds cits.

Jebkurā, starp citu, militāro pētījumu jomā taču papildus parastajiem ētiskajiem imperatīviem ("nedari ļaunu", "neizgudro nogalināšanas lietas") būs arī papildus imperatīvs -- "ja tu nepētīsi to, ko pēta citās valstīs, to varēs izmantot pret tavējo".

Protams, ir jēga runāt par ētiku saistībā ar zinātni, bet tas lauciņš, man šķiet, ir tik samudīts, ka kaut kādas politiski ētiskas deklarācijas tur ieviest ir riskanti. Galvenā ētika zinātniskajā darbībā, manuprāt, tomēr ir neangažētība, respektīvi, personisko biasu novēršana/iegrožošana un faktu/interpretāciju maksimāla čekošana.

(Reply to this) (Thread)

meh.

Atklājumu sekām ir savas sekas, tām atkal savējās, un, ar ko tas viss beigsies, neviens patiesībā nevar paredzēt, lai arī domā, ka var.

(Reply to this) (Parent)

Autortiesības ir 70 gadu, patentiem tikai kādi 20. Turklāt parasti šos patentus savāc uzņēmums, kurā zinātnieks strādā.

Pat jau autors pārdod savas autortiesības, pat tad ir kaut kāds izņēmums, ka viņš var iebilst pret šī darbu publicēšanu ētisku apsvērumu dēļ. Zinātniekiem gan laikam neviens šādas tiesības nedod attiecībā uz sava izgudrojuma izmantošanu. Viņi drīkst tikai publicēties.

Secinājums: lielās korporācijas ir uzmetušas zinātniekus.

(Reply to this) (Parent)