bet pat tavā variantā. ja cilvēkam nepietiek drosmes uzņemties atbildību par savu rīcību, tad ma ir grūti viņu cienīt. piedot no žēluma/nicinājuma pozīcijām - meh.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

O, re, prātīgs cilvēks, kas varbūt man beidzot var izskaidrot to, ko es nesaprotu jau gadiem.

Jo no šīs puses tas izskatās pēc pilnīga WTF.

Kaut kas notiek A un B rīcības rezultātā. A uzņemas daļu atbildības, bet ne visu.
B atsakās uzņemties jebkādu atbildību par notikušo.

Kāpēc amorālais, 'nepietiek drosmes uzņemties atbildību par rīcību' šajā situācijā ir nevis B, bet A?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nosodītāji nezin par B rīcību, jo viņš ir sūda gabals
?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

t.i. ja nezin, ka B ir līdzvainīgs notikumā, kā tu vari viņu nosodīt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pārrakstījos pirmīt.
A saka 'vainīgi abi'.
B saka 'vainīgs tikai A, pie tam A ir mērglis un gļēvulis, jo uzdrīkstas neuzņemties visu atbildību'.

Kāpēc B vienmēr tā domā? Pat šajā threadā.

(Reply to this) (Parent)

manā izpratnē situācijā "A kaut ko izdarīja, B sāp" būtu pareizi, ja A uzņemas atbildību par rīcību (t.i., "jā, es to izdarīju") un B uzņemas atbildību par savā jūtām ("jā, es pielaidu tevi tik tuvu, ka tas varēja mani ievainot"). vainas dalīšana ir cits stāsts un man patiesībā nepatīk vaina kā tāda - tas ir neproduktīvi. produktīvi būtu saprast, kā dzīvot tālāk (vai ir jāmaina rīcība/attieksme/attiecības). bet to nevar izdarīt abpusēji, ja nav abpusēji saprasts "es izdarīju x, tu jūties y".

man šķiet, ka tas ir lielā mērā par agency - t.i., ja A saka "es neko nedarīju, tu visu pati", tad viņš atsakās no savas rīcībspējas un uzliek B 200 % svara, kas vienkārši nav godīgi. un teju vienīgais, ka B var jēgpilni darīt, ir pārstāt domāt par attiecībām kā mijiedarbību un uztvert otru kā dabas parādību. kas ir baigais lēmums, ko atkal traki pieņemt vienatnē.

vai arī: piedot, pārformulēt to visu stāstu tā, ka notikušais ir ok. kas ir sarežğīti un sāpīgi, bet laikam izdarāms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paskrollē:

Jaut: "Tātad, kāpēc situācijā, kur A un B izdarīja un A uzņemas daļu atbildības, grib lai B uzņemas otru daļu, B otru daļu nekad negrib uzņemties un vēl saka, ka A pietrūkst drosmes atbildību uzņemties"
Atb: "Tāpēc, ka A kaut ko izdarīja, B ir atbildīgs tikai par savām emocijām".

Ok, paldies, noilustrēji, ka šis selektīvais aklums(?) ir spēkā pat novienkāršojot līdz hipotētiskām A un B situācijām bez emociju overloada.

Kā tieši no 'A un B izdarīja' pazūd B atbildība (par rīcību! emocijas ir atseivšķs stāsts). Kas ir tas fundamentālais, ko es te nespēju saprast?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oh, darbības jau parasti ir sašķeļamas pirmreizinātājos. a izdara, b jūt un reağējot izdara kko savu, uz ko atkal kko jūt un izdara a, etc..

man ļoti netīk tā pārvelšana, nu tipa "tu izdarīji x, un es par to jūtos slikti" - "a atceries, kā tu izdarīji y?"... jā, fine, atceros un darīju un mēs varam par to runāt, bet vai mēs varam vismaz vienoties par to, kas notika nupat?

jo ja visas rīcības laika gaitā sajauc vienā putrā, tad tā vairs nav atbildības uzņemšanās, tā ir vainas dalīšana (labākajā gadījumā) un uzkrāmēšana otram parasti, un tas sūkā nemērā, tad jau labāk nerunāt vispār.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) Ja tas būtu tikai pie 'vai atceries ko tu izdarīji pagājušajā vasarā' - sure.


Bet parasti jau tas ir 'ignorējam to, kas notika pirms divām sekundēm/minūtēm svarīgi ir tikai tas, kas notika pirms sekundes/minūtes'. t.i - salīdzinoši mazi laika mērogi.

Bet nu, mazliet skaidrība radās, paldies. Es tā saprotu, ka tajā frontes pusē tātad dalītas atbildības koncepts vienkārši nav pieņemams/neprocesējas. Visu vai neko.

Šajā pusē toties nemērā sūkā vienmēr būt spiestam uzņemties atbildību arī par to, ko darījis neesi, tikai tāpēc, ka pirmais nemeties meklēt vainīgo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka mēs runājam par dažādiem keisiem :)

bet enīvej man šķiet, ka dalīta atbildība sūkā, jo nepalīdz koriğēt rīcību. t.i., to var koriğēt pie situācijas, kad katrs zina, ko tieši ir izdarījis, un pārvērtē/informē otru, vai turpinās tā darīt vai centīsies nedarīt. kad tas ir izdarīts, var arī šķetināt vaļā dziļākos iemeslus un emocijas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iespējams.
Bet pēc šīs diskusijas , ar pierādītu selektīvo aklumu dalītās atbildības virzienā, iespējamība, ka tomēr ir šis, šķiet, palielinās. Jo abas puses joprojām rīkojas racionāli, tikai pēc atšķirīgiem 'racionāli' parametriem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"pierādīts selektīvais aklums" meaning what? jo man var pārmest ļoti daudz ko, bet ne to, ka es neatzītu, ka esmu izdarījusi otram sāpīgi. reizēm es to nepamanu, reizēm nejūtos par to slikti, bet es nesaku "es to nedarīju" vai "tu esi par x% atbildīgs, ka es to izdarīju". all my actions are my own choice, un varbūt mana problēma ir tur, ka es domāju tā arī par citiem (t.i., nedomāju, ka viņiem nav izvēles, ja nav nopietna pamata tā domāt)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Selektīvais aklums nevis par sāpēm, bet par to, ka dalītā atbildība ir nevis mēģinājums izvairīties no atbildības, bet pilnīgi cita pieeja atbildības konceptam kā tādam.


Varbūt viena pieeja skatās uz atbildību par individuālo rīcību (neatkarīgi no sekām), otra - atbildību par sekām (atkarībā no rīcības)?

Tu to redzi kā gļēvumu un atbildības/vainas uzvelšanu B, savukārt vienpusēju atbildības uzņemšanos kā priekšnoteikumu tālākai uzvedības modelēšanai un sadzīvošanai. Jo rīcība ir dalīta.

A, tieši otrādi - dalītas atbildības akceptēšanu uzskata par miera noslēgšanu, priekšnoteikumu tālākai uzvedības modelēšanai un sadzīvošanai (ir faktori, ko nevaram ietekmēt, bet ja abi vienojamies, vai tā tālāk daram, vai nedaram, varam redzēt kā sadzīvot tālāk'). Savukārt vienpusēju pilnīgas nedalītas atbildības pieprasīšanu - kā emocionālu&iracionālu kājas sišanu pie grīdas(+pilnīgu izvairīšanos no atbildības) no vienas puses un pelnu kaisīšanu uz galvas no otras puses. Kas tālākai uzvedības modelēšanai neder, ja vien modelis nav mazohistisks 'ok, turpini mani apbižot un vēl vainot visā, es tanks, es izturēšu'. Jo rezultāts ta ir kopīgs.

(Nepārproti - es nesaku, ka Tu esi neracionāla. Es zinu, ka tu esi racionāla, tāpēc arī te meklēju racionālu izskaidrojumu uzvedībai, ko visu mūžu esmu metusi vienā kategorijā ar atriebības kāri un tamlīdzīgām nesaprotamām lietām. Bet ja tā dari pat Tu, tad, acīmredzot, tur ir kaut kāda racionāla jēga apakšā. )

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha, sapratu terminoloģiski atšķirību.
Par rīcību ir vaina. (Pagātne)
Par rezultātu, un ko ar to iesākt tālāk - atbildība.(tagadne-nākotne)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un Tu jau uzreiz teici 'rīcība', ja jau tā paskatās. Pat ja es izlasīju, kā atbildība par rīcības rezultātiem, ar atbildību kā galveno vārdu, nevis rīcību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu atbildība par *rezultātu* tehniski var būt dalīta, bet es lielākoties neredzu jēgu to dalīt, jo lielākoties rezultātu ietekmē ļoti daudzi grūti prognozējami variābļi un "vainīgie" velkas līdzi gadiem senā pagātnē. šrinkam maizīte, konkrētās situācijas risināšanai "pie visa vainīgi mani bijušie loveri un tava māte" totāli nepalīdz

(Reply to this) (Parent)

bet vainas meklēšana ir cits stāsts un cita diskusija, točna-točna ne mana sāpe šoreiz. bet droši vien tāpēc, ka es uz to reağēju citādi nekā uz atbildības uzņemšanos. *apzinoties, ka terminoloğija ir acīmredzami dirsā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un jā, ļoti atvainojos par domas hijackošanu un izmantošanu savu galvasproblēmu šķetināšanai. Liels paldies par šādu iespēju, threada nenoslēgšanu vai ko tādu. Tiešām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ššš, es kā reiz priekš sevis daudz ko sapratu. nu tb to, ka mani tiešām besī nevis tas, ka man sāpēja, bet tas, ka cilvēkam nav iekšu ownot to, ko dara. nu tb nevis "kā es tev varu piedot", bet "kā es tevi varu cienīt". kas savā ziņā ir skarbāk, bet vienlaikus arī pazīstamāka problēma (lielākā daļa cilvēku pat netiek īpaši apsvērti enīvej, nu ne cieņas versijai ar lielo C)

(Reply to this) (Parent)