|
|
Sunday, February 1st, 2015
| |
4:10 pm - un pārējie, izrādījās pirms tam nemaz nebija publicēti
|
|
| Friday, January 30th, 2015
| |
10:06 am - nedaudz interesanti horoskopi februārim brīvā stilā no Anda Gestes
|
|
| Thursday, January 29th, 2015
| |
12:30 am
|
|
| Wednesday, January 28th, 2015
| |
9:44 pm
|
Jūtos par sevi neizsakāmi lepna. Un beidzot, beidzot redzu gaismu šī melnā un ilgā tuneļa galā, liekas pavisam drusku un aizsniegšu to. Jēēēēēj, šodien aizgāju no darba 7, tas nozīmē, tikai 12 stundas darbā, kas ir neaprakstāms rekords, aj, neatceros, kad pēdējo reizi biju mājās, pirms visi veikali jau ir ciet. Un vēl jūtos malacītis par šodienas novadīto treiningu. Ah, smieklīgi iepriekšējā biju tik briesmīga, ka man palūdz atkārtot, kas bija diezgan apkaunojoši un man tā riebjas publiski uzstāteis pat kolēģu priekšā. Parasti satraucos, un ja kāds nedod dievs pārtrauc visu aizmistu unpat uz jautājumu kā mani sauc varu atbildēt kaut ko nesakarīgu kā, piemēram, ka gaiļi dzied no rītiem. Bet šoreiz nogali pavadīju sagatavojot visu savu prezentāciju par nodokļu atgūšanu zaudētajiem parādiem, dažādus āķīgus uzdevumus no prakses, kuri, atkal lielīšos, bet bija tiešām labi, jo hey es reāli esmu nodarbojusies ar to atgūšanu vairākiem uzņēmumiem un zinu problēmas, kuras citi var neiedomāties, un savu runu. Jāsaka paldies manai spējai lasīt tā, ka izskatās, ka tikai "ieskatos". Šī spēja vienmēr glābj un turot pirkstu klāt var ātri tikt atpakaļ, kad kāds ar jautājumiem izsist no sliedēm. Un tiešām prieks, jo gan treiningu organizētāja, gan priekšniece pateica, ka šī bija labākā uzstāšanās pa šīm nedēļām, kopš tiek rīkotas šīs lekcijas. Tā, ka tiešām varu sev bez liekiem kompleksiem uzsist pa plecu par brīnišķīgi padarītu darbu. Smieklīgs šķiet apstāklis, ka vienam un tam pašam cilvēkam ir reizē sliktākās un labākās nodarbības gods. Nākamo reizi man būs jāvada laikam aprīlī, tā, ka varu drusku uzelpot, bet brr, kā man nepatīk, nepatīk nu ļoti, ļoti nepatīk atrasties publikas priekšā. Un zinu, ka jāņem sevi rokās un jāmācās, lai gan esmu tālu aizgājusi kopš laikiem, kad pat pa telefonu nebiju spējīga runāt sabiedriskā vietā, dēļ bailēm pievērst sev uzmanību. Ja nu kādam arī ar šo ir tik pat grūti, praksē pierādītas lietas, kas palīdz 1) runa izvedota un pierakstīa pilnīga un tāda, kā to plāno teikt sarunvalodas stilā 2) nesēdēt, stāvot uztraukumā ir iespēja pakustēties un tādējādi uztraukumu vieglāk aizgainīt, 3) nekad neskatīties tieši acīs, kamēr runā, paskatīties starplaikā, bet runāšanas vidū var izsist no sliedēm un radīt ļoti ilgstošu "kur es atrodos un kas man jādara?" tipa klusumu. Kopumā steidzamie ārprāta darbi arī lielākoties nost no pleciem un šovakar varēšu beidzot izgulēties un drīzumā varbūt arī beigt pārtikt no 50 ml "don't sleep" pudelītēm. Gaisma, gaisma, gaisma, ak cik jauki ir to sajust tuvumā. Un prieks arī, ka laikam ārēji iekšējais nespēks nebija manāms. Bet, nekas pārsteidzošs, vienmēr izskatos labāk nekā jūos. Pirmdien, laikam bija lūzuma punkts, kad pirmo reizi, kopš šeit jau tūlīt kā gadu strādāju, ieslēdzos uz vairākām minūtēm tualetē izraudāties un saņemties. Vēlākais komentārs bija, ka esmu šķitusi izbesīta un nokaitināta, jāatzīst šādu raksturojumu es vienmēr labāk izvēlēšos par "tuvu pie sabrukšanas robežas" komentāru. Vājums, ja vien tas netiek atklāts starp tiešām tuviem cilvēkiem, sabiedrības acīs nekad neko labu nenes. Un vēl es jūos par sevi neizsakāmi lepna arī tāpēc, ka sapratu, ka esmu stiprāka, nekā jebkad pati par sevi būtu domājusi. Pirms šī perioda domātu, ka neizturētu un aizbēgtu, ko arī šobrīd ļoti labi zinu, ka lielākā daļa būtu izdarījusi. Nav brīnums, ka te ļoti reti kāds iztur ilgāk par gadu-divus pirms aizlaižas. Lai gan daļēji man patīk izaicinājums un vismaz šeit es jūtu, ka es tiešām attīstos, pietam fenomenālos tempos. Šobrīd gan es ļoti cenšos beigt pukoties par jauniņā preteklību, nespēju viņa rīcību uztvert kā vīrišķīgu un nezinu ko viņš gaidīja. To, ka pienāks visi termiņi un neviens nepamanīs, ka nekas nav darīts? Bet mieru, pa kājstarpi viņam neiedevu (gribējās tik ļoti, tas būtu licis justies daudz labāk) un dzīva esmu. Un varbūt muļķīgi, bet jūtos arī lepna, ka nesabruku pat ar visu to, ka emocionālā atbalsta, kas varētu palīdzēt šajā laikā man nebija iespējams dabūt ne no viena un tomēr, tomēr nesabruku un nenojūdzos. Varu būt lepna, ka es esmu visstiprākais cilvēks ko man jebkad ir gadījies savā dzīvē pazīt. Pārspīlēti, bet bāāāāāc, es esmu stipra. Par to derētu iedzert, bet labi, ja nopietni pavisam no tuneļa ārā vēl neesmu. Tikai pirmie gaismas stariņi, kas sasilda sirdi ar prieku. Vēl ir steidzamās lietas, bet šobrīd jau stipri panesamākas un reālākas, un tas ir tik, tik, tik labi. Vēl ātri dušā un šonakt es varēšu izgulēties! Brīnišķīgi. Un piektdien pieraksts pie ilgi gaidītās ģimenes ārstes, pie kuras vispār vajadzēja tikt jau pāris nedēļas atpakaļ, bet kā parasti darbu dēļ pārcēlu. Kā arī doma aizstaigāt līdz vecajai darba vietai, ja bijusī kolēģe atrakstīs, ka varu. Hmm, toreiz biju tik ļoti samīlējusies savā priekšniecē, ka nešķita, ka jebkad atradīšu vēl kolosālāku cilvēku. Dīvaini, tagadējā no priekšpēdējās atšķiras, kā uguns no ūdens, bet tik pat lielu mīlestību un cieņu izraisoša.
P.S Kāpēc lielākai daļai cilvēku UIN liekas vienkāršāks par PVN, UIN man riebjas, bet PVN ir reizes 1000 interesantāks un loģiskāks, jā daudz visādu izņēmumu un citu lietu, bet tas ir saprotamāks un skaidrāks.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, January 24th, 2015
| |
3:35 pm
|
|
Es esmu sapratusi, ka mans vislielākais ienaidnieks un kritizētājs esmu es pati. Noslēdzās pusgada pārrunas, esmu top trīs labākajos darbiniekos (vēl joprojām kaut kāda balstiņa iekšā saka, ka tā ir kļūda, ka tā taču nevar būt un uzskaita man visas manas kļūdas, zināšanu trūkumu, nepadarītos darbus un manu lēnumu, bet varbūt tas nav pavisam slikti vismaz vienmēr ir vēlme izdarīt labāk un nekad neizjūti tādu pašapmierinātību, kas ļautu apstāties), man būs paaugstinājums un, protams, algas pielikums kopā ar to (nezinu cik, bet tas tagad nešķita tik svarīgi) ar 1. septembri diezgan paredzami, priekšniece jokoja, ka šobrīd man būtu jānodedzina ofisa ēka, lai tas nenotiktu :) Apmācības notiks vasarā, par ko esmu ļoti priecīga, jo vasara tomēr ir labāks laiks ceļojumiem, nekā kaut kāds atkušņains pavasaris un tās būs Bratislavā so, cerība, ka varbūt, varbūt varētu aizbraukt uz kalniem, ja paliktu kādu dieniņu ilgāk, un nākamo jauniņo meklēs zem manis nevis virs, pateica, ka vieglāk ir mani pacelt par līmeni augstāk un maksimāli attīstīt, nekā mēģināt atrast vai pārpirkt kādu ar tik specifiskām zināšanām, kuras tomēr ir reti kuram, kādas vajadzētu 2. vai 3. līmeņa konsultantam. Slēpošana pārcelta uz 29. janvāri un šobrīd pārdomāju cik reāli būtu tomēr mēģināt pieteikties kaut kādā matemātikas bakalaurā LU neapmeklējot visas lekcijas, bet noklausoties tikai kaut ko, jo darbā to varētu pat akceptēt un man papīrs nav tik svarīgs, vienkārši gribās, un individuālie kursi mājās tomēr nav tas pats, kas kopā ar reāliem cilvēkiem. Vēl gan neatmetu cerību, ka varbūt, varbūt LU atliktu atpakaļ nepilna laika iespējas matemātikai, tas būtu jauki. Vai arī varētu mēģināt pamācīties programmēšanu, no tās man nav nekādas sajēgas un būtu interesanti pamēģināt kaut ko priekš manis pilnīgi jaunu. Pēdējais variants bija vijole, bet man ir aizdomas, ka tur vajag vairāk kā tikai prātu un apņēmību, so tas ir pārāk ifīgs jautājums. Varētu aiziet uz Vanesas Mejas koncertu tā vietā :). Bet, jūtu, ka kaut kādu attīstību vajag arī ārpus darba sfēras.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Thursday, January 22nd, 2015
| |
9:17 pm
|
Cik jauki, ir justies novērtētai, bet vispār ātrāk nekā biju gaidījusi, pat nobijos, bet ir jauki. Tādos brīžos parādas motivācija darīt vēl vairāk, bet jāpiebremzē. Un papildus, izskatās, ka 30. dabūšu brīvu, tā ka tagad galvenais saruat visu, lai tiešām varētu tad arī atpūsties. Ar labu nakti.
Bet vakariņas bija kolosālas....jā, jēēēj, es tiku ārā :D
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, January 18th, 2015
| |
12:00 pm
|
Eh, būs vien jāaizčāpo pie ārsta, šis velkas pārāk ilgi un godīgi sakot sāk drusku uztraukt. Varbūt tas no alkohola arī drusku, lai gan nu nesareibina mani divi ali un viens kokteilis, it īpaši jau nu ilgāka laika posmā un papildināts ar ēdienu un pārnācu juzdamās pilnīgi skaidra. Pietam dzērusi arī neesmu neko jau kopš decembra sākuma, līdz ar to neko īpaši neizskaidro iepriekšējās sliktās dūšas un galvas reiboņus un temperatūra arī nav paģiru simptoms. Man liekas, ka dzelzs trūkums arī to neizsauc. Eh, tā negribas nekur iet. Pēdējoreiz, kad biju pie savas ģimenes ārstes, aizlaidos neizejot visu to savu kursu, bet reāli kretinē ārā tērēt laiku ik pēc pusmēneša dēļ kaut kādas receptes un tagad jau gadu neesmu rādījusies. Brr, negribu, ja godīgi man ir kauns, bet iet ne pie savas ģimenes ārstes pa dārgajām cenām īsti atļauties šobrīd nevaru. Bah, es neprotu rīkoties ar naudu, un smieklīgākais, ka beigās nekad nesaprotu, kur to esmu notērējusi, jo skatoties atpakaļ, neko lielu neesmu nemaz pirkusi. Pietam, kopš jaunā gada arī nesmēķēju, tam tā kā vajadzēja palīdzēt ar budžeta plānošanu. Jo kaut kas ar matemātiku man neiet kopā galīgi, skaitot, man vajadzētu būt stipri vairāk nekā reāli ir. Varbūt tas ko E. stāstīja par viena santīma atvilkšanu ir patiesība. Lai gan dažkārt nesaprotu, kad viņš ir nopietns, kad nē.
Kāds varētu mani iesaldēt līdz laikam, kad būs izgudrotas tās tabletītes ar robotiņiem, kas paši nosaka, ko tev vajag un nav jāvazājas apkārt par niekiem?
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Saturday, January 10th, 2015
| |
3:30 pm
|
šodien darbā nebiju ah stulbi, reizē vainas apziņa un apziņa, ka esmu slima vienlaicīgi cīnās viena ar otru. Nogulēju līdz 13.00 (piecēlos gan arī 9 lai piezvanītu, priekšniecei), speciāli aizgāju nopirkt termomentru, tas vismaz vainas apziņū noņēma drusku, jo temeratūra tiešām ir, muļķīgi, zinu būs noteikti, kāds kas šaubīsies, vai tiešām esmu slima, zinu, ka nekad tāda tāpat neizskatos, bļin, es esmu cilvēks, kas pat pie apndicīta staigā apkārt 6 dienas neko nesakot, bet tik ļoti riebjas slimot, jo tik ilgi kamēr var piecelties, sajūta, ka gan jau nemaz neesi slims, gan jau tikai simulēju un iztēlējos, bļin, ir reāli kaitinoši, strīdēties pašai ar sevi. Nu labi, mierinu sevi ar domu, ka pēdējoreiz oficiāli slimoju 2013. gada novembrī taču otra es vēl joprojām rauc degunu un tikai termometrs ir spējīgs viņu drusku apklusināt, un lai visi iet ieskrieties, man vienalga, ko kurš domā aiz muguras, man vienalga, ja mani atlaidīs, būs beidzot iemesls aiztīties un vienkārši pazust, un man pohuj par visu un visiem, nav ne iesnu, ne baigā klepus, tikai drebulis un katru reizi pakustoties vai paceļot galvu sajūta, ka kāds pa to uzsit, atvelkot atpakaļ, kaitinoši līdz pēdējai pakāpei un man riebjas, riebjas, riebjas justies kā vecai vecenei.
Toties ar visu šo mošanos pa naktīm sanāk pa druskai atcerēties savus sapņus, zinu, ka pie manis bija viena kolēģe, kas savā krievu runā stāstīja, kai neuztraucos, un viss būs labi un tad viņa pazuda un es pētīju cibu, kur lietotājs, kuru pazīstu un ir izteicies ne pārāk labi par multenēm, bija salicis veselu lērumu ar video no loony tooniem un slavinošiem tekstiem pie tiem, bet kur visi varoņi ir mazi bēbji, maziņš Bugs Bunij, gan ir baigi mīlīgs, jutos vīlusies, kad nekā tāda šeit nebija. Ah, nākošnedēļ tikšanās no kuras raustos, bet jāpāršķir jauna lapa. Viss.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Friday, January 9th, 2015
| |
10:05 pm
|
|
| Thursday, January 8th, 2015
| |
9:32 pm - Eh...
|
|
gribas uzrakstīt daudz par ko, par to kā nav daudz lietu, kas nomāc vairāk kā personiskā stulbuma apzināšanās, varbūt vienīgi, ja redzi, ka to apzinās arī citi, bet viņi domā, ka tu neapzinies un tu nevari pateikt, ka apzinies, jo tas ir vēl nomācošāk, par to kā visu laiku sāp acis un reibst galva, par to, ka es nekad neko neizdaru, par to, ka izgulēties un izslimoties var arī kapā, bet lēmumu pieņēmu, laikam, lai gan ceru...., nē, nē, nebūtu šis prāta darbs, tiešām nebūtu, saņemies sievišķi! Rīt pāris kolēģi vakarā brauc uz kalnu, nekad mūžā neesmu slēpojusi, teicu, ka labprāt pievienotos, bet šobrīd tas galīgi nav reāli, it īpaši ja sestdien vēl uz darbu, būs jāizdomā gan cits attaisnojums nekā tas, ka jūtos knapi dzīva, ja reiz tuvu nedēļai jau esmu izvilkusi izliekoties, ka viss ir štokos, par to cik smieklīgi es izskatījos savā mētelī, augstpapēžu zābakos, somu un datorsomu, brienot pa kupenām pa pusrīgu stiepjot līdzi garāmgājējus ļoti uzjautrinošu un dīvainu 10 kg smagu kravu, par to kā esmu apstājusies uz vietas un lai ko darītu nekas nedarbojas, un cik neaprakstāmi kaitinoši tas ir, par to kā atradu savu dzīvnieku, (beidzot!), es nekad nevarēju izvēlēties, jo neviens tā pa īstam "dvēseli" neuzrunā, domājusi esmu par kaķiem, bet tie patīk tik daudziem un, nē nav man nekā nedz izskatā, nedz raksturā ne no kaķa, ne arī lapsas, ko matu dēļ pāris reizes esmu dzirdējusi, nē, īsti neder, citas asociācijas man ir ar šiem dzīvniekiem, lai cik arī patiktu, lai cik skaisti un eleganti noslēpumaina būtu to aura, bet atbilde bija negaidīta un pārsteidzoša savā vienkāršībā un tajā, ka nekad nebiju iedomājusies, jo to vajadzēja, to tiešām vajadzēja, jo tas figurē taču visos manos nomoda sapņos kopš neatminamiem laikiem, ak es muļķīte, un kāda starpība, ja tas nav īsts dzīvnieks, un nē tas nav pūķis, pūķim ir pavisam cita nozīme, gribas vēl sarakstīt garum garos memuārus par asociācijām ar grāmatu un filmu tēliem un Voldemorta meitām, par domām, kas nez kāpēc sāka plūst pa dienu darba laikā un iekļāva sevī laiku, kad man Zviedrijā norāva jumtu, jā, interesants piedzīvojums, nakts vidus, augšējais stāvs, apdullinošs troksnis jumtam nogāžoties uz mašīnām pagalma autostāvvietā, nespēja iziet ārā, jo katrai istabiņai ir savas durvis uz metāla kāpnēm ārā, par kuru eksistenci vairs neesi pārliecināts un negribi riskēt esot trešajā stāvā, bet atverot durvis tev sejā iepūš pamatīgu masu dzeltena izolācijas materiāla, gaismas trūkums, lai gan dīvainā kārtā tomēr bija internets, jo aizrakstīju e-pastu mammai, kas pa daļai bija domāts kā atvadas, ja nu būtu pēdējais, lai gan arī neradītu pārāk lielas aizdomas, ja būtu arī izdzīvojusi, un to, ka arī šādos apstākļos, dīvaina uzvedība var tevi padarīt par nepieskaitāmu vēlāk sabiedrības acīs, lai gan es domāju mana bija stipri efektīvāka par istabas biedrenes histēriju, varbūt būt jukušam ir ok, pēc apģērbšanās un kurpju nolikšana pie gultas,kāda starpība, ja izdomāju vēl drusku pagulēt un palūdzu dažu labu aizvērties? Par to cik ļoti man garšo aroniju sula un cik neaprakstāmi man pietrūkst omas gatavotais aroniju ievārījums, un kāpēc, kāpēc neko tādu nevar dabūt veikalos, par to, ka es nesaprotu, kāpēc visai pateicībai ir jābūt naudas izteiksmē, man tiešām šobrīd ir pretīgi par to, jo es neesmu profesionāls tulks, un man bija prieks palīdzēt draudzenes, kura, lai gan nebiju runājusi ar viņu kopš pamatskolas, labprāt sastādīja kompāniju ceļojot pa Londonu, mammai ar pāris psiholoģijas pētījumu iztulkošanu, un tagad muļķojas prasot man konta numurus, jo grib "samaksāt", būtu labāk nopirkusi šokolādi, tā nav mana profesija un, ja jau no sākta gala esi piekritis tā pat vien palīdzēt, tad šāda uzstājība beigās rada diezgan pamatīgu nepatiku, pietam it was a one time thing, vēl varbūt, ja tulkotu viņai kaut ko ilgtermiņā sāktu domāt par atlīdzību vai pateiktu, ka man īsti nav laika, bet kaut kam šitik mazam... un cik tad vispār būtu pieklājīgi par to darbu prasīt, jo tas nebija, nekāds baigais darbs, pasēdēt blakus pāris stundas, izlasīt un paskaidrot kaut ko draudzenes, kura man ir palīdzējusi, mammai, lai taču aiziet noziedo kaut kur kādus 5 EUR, ja reiz tas tik svarīgi, varbūt man sākt prasīt samaksu un uzskaitīt katru random izpalīdzēšanu savā mūža un jau laikus izsūtīt konta informāciju, lai veic pārskaitījumu pirms vispār palīdzu, cilvēki, ja vajag pateikties par sīkumu paziņai ir tāda lieta kā šokolāde!!! Par to cik puišeļi bērnībā ir ļauni, par to, ka man pietrūkst mana meža, par to, ka man ir 2 kreisās kājas un nekādas līdzsvara izjūtas, par to kāpēc sabiedrībā ir tik dīvaini, ja neproti braukt ar velosipēdu, man nekad mūžā tāda nav bijis, un pirmo reizi ievēroju, ka cilvēki to arī izmanto tikai jau 21 gada vecumā, bet mēģināt mācīties braukāt pa Rīgu man ir vairāk kā drusku bail, un vēl par to, ka man riebjas, šis puteņainais laiks un nepārtrauktais drebulis, kas brīžiem uznāk un līdz ar to, rokas, kas liekas sasalušas lielāko daļu dienas, ja kādu brīdi netiek kustinātas, brr, es gribu gulēt, pamodiniet mani, kad termometrs rādīs manu vecumu.
|
|
(4 comments | comment on this)
|
| Monday, January 5th, 2015
| |
8:29 pm - iz grāmatas vāka
|
Deep below the University, there is a dark place. Few people know it: a broken web of ancient passageways and abandoned rooms. A young woman lives there, tucked among the sprawling tunnels of the Underthing, snug in the heart of this forgotten place.
Her name is Auri, and she is full of mysteries.
The Slow Regard of Silent things is a brief, bittersweet glimpse of Auri's life, a small adventure all her own. At once joyous and haunting, this novella offers a chance to see the world through Auri's eyes. And it gives the reader a chance to learn things that only Auri, one ofThe Kingkiller Chronicle's most enigmatic characters, knows....
Full of secrets and mysteries, this is the story of a broken girl trying to live in a broken world.
|
|
(comment on this)
|
| |
8:22 pm - prieks, kur tu rodies
|
Jāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā!!!!!!!
Es dabūju sen gaidīto grāmatiņu, manu skaistāko Ziemassvētku dāvanu. Pagāja tikai precīzi mēnesis, kopš pasūtīšanas brīža, bet tā pienāca! Žēl, ka plānāka, nekā gribētos, bet vāks ir fantastiski skaists, violeti toņi ar pilnmēnesi un brīnišķo Auri vidū, bet malās noslēpumaina meža apjausmas. Varbūt tai vajadzēja pienākt tieši šodien, jo šovakar arī ir skaista pilnmēness nakts. Cik maz vajag, lai sirds sapildītos ar prieku.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, January 4th, 2015
| |
2:56 am
|
Beidzot noskatījos Schindlers list, uz kuru mēģināju nobriest nu jau vairāk kā pāris gadus. Brīnišķīga, tiešām brīnišķīga filma. Vienīgais ieteiktu sagatavot pavairāk šokolādes un kaut ko nomierinošu pēc tās. 70% filmas pavadīju raudot un nolādot pasauli, jo doma, ka tā ir tikai filma nestrādā, ja zini ka tā ir arī patiesība, ja zini, ka tā nav tikai pagātne. Arī tagadne, arī nākotne. Nē, ne tieši šādi, bet briesmoņi eksistē arī tagad, tikai paslēpti, tāpat kā toreiz, viss ko vajag ir pareizos apstākļus. Tas viss vienmēr liek domāt, ka dievs/i, karma vienkārši nevar eksistēt, ja eksistē kas šāds, un tomēr gribas aiztaisīt ausis un acis, nodziedāt kādu priecīgu meldiņu un uz mazu brīdi atkal aizmirsties pašsvarīguma maldos. Esmu salīdzinoši nesen sapratusi no kā man ir visvairāk bail, visvairāk par visu man ir bail būt pilnīgi un absolūti vienai, nevarīgai, kaut kur uz ielas, bez sajēgas, kur iet, ko darīt, bez neviena, kam lūgt palīdzību, vienīgais, kā es varētu iztēloties ko tādu notiekam būtu karadarbība vai pamatīga katastrofa. Taču vismaz apziņa, ka starp briesmoņiem ir arī cilvēki, nomierina. Bet tas vienmēr šķiet tik nesaprotami. Empātija ir dīvaina lieta. Ne viss ir tikai ieaudzināti uzskati, var iemācīt, kas skaitās pareizi, kas nē, bet iemācīt iedomāties par otra cilvēka izjūtām nevar. Tas vai nu ir, vai nav. Es atceros puisi, kurš man stāstīja cik labs īstenībā ir otrais pasaules karš, jo pateicoties tam tomēr esot izdevies iznīcināt lielu daļu ebreju. I wonder, vai viņš būtu spējis par šīm domām atzīties ne tikai divatā. Jāatzīst, ka mana pirmā doma bija, ka tas ir joks. No malas normāls un saprātīgs cilvēks, nu, ja neskaita apsēstību ar savu izskatu, jo mana aizspriedumainā būtne nekādi nespēj skatīties nopietni uz vīrieti, kas apmeklē solāriju, tad visādi citādi viņa raksturojums būtu bijis jauks. Bija dīvaini klausīties kā viņš pilnā nopietnībā stāsta par āriešu rases pārākumu un paralēli skatīties un viņa izteikti blondajiem matiem un zilajām acīm un domāt par to, kāpēc tas tiek uzskatīts par skaistuma etalonu, jo tas ir retāk? Man nepatīk zilas acis, tās man saistās ar aklumu. Bet tas taču ir tik nebūtiski un galu galā acu un matu krāsa vien arī cilvēku nepadara skaistu. Es nekad laikam arī nesapratīšu kā var racionalizēt cilvēku iznīcināšanu, kā var iedomāties, ka nogalināt vairāk kā sešus miljonus cilvēku masveidā, bez cieņas, spīdzinot, sakropļojot, sametot kailus vienu uz otra bedrēs, jebkad varētu būt attaisnojami,, vienalga kādas idejas vārdā. Laikam "mēs" un "viņi" apziņa ir ielikta jau šūpulī. Bet tā pārāk bieži kalpo kā attaisnojums. Neviens nesaka nekad "es esmu briesmonis, man patīk skatīties kā cilvēki sadeg manā priekšā, izvarot, novilkt ādu dzīvam esot, utt", nē, vienmēr ir attaisnojums, viņa ir ragana, viņa piebūra manī iekāri, viņi ir ebreji, melnādainie, [insert something that you yourself do not belong to] tāpēc viņi ir briesmīgi, nedomā kā mēs un ir pelnījuši sodu, mēs pldam dieva gribu. Eh, cik daudzi jukušie sevi neattaisno ar to, ka dzirdējuši balsis, kas viņiem palūguši kaut ko izdarīt. Un var jau priecāties par to pieņemšanas un tolerances (riebjas šis vārds, bet nezinu labāku) līmeni mūsdienās, taču pietiekami bieži tas ir pietēlots, jo tas ir pareizi, līdzīgi kā ir sociāli pareizi uz garāmgājēja jautājumu "kā iet?" neaizdomājoties atbildēt ar "labi". Sievietes vēl joprojām ir nestabilas, emocionālas būtnes, bet, hey good for sex, vīrieši - tēviņi, bez jūtām vai emocijām, kuri, protams, ir vajadzīgi tikai, lai nodrošinātu labu dzīvi un pediņš ir lamuvārds.
Es nezinu, kā rīkotos es, bet ir lielas aizdomas un bailes, ka es varētu būt gļēvule. Es neesmu pārliecināta, ka es riskētu ar savu dzīvību citu dēļ. Taču tā ir lieta, ko man nekad nav sanācis pārbaudīt un es ļoti ceru, ka man nekad tas arī nebūs jāpārbauda. Un, jā, es zinu, ka manai dzīvei nav jēgas, neesmu izdarījusi neko īpašu vai aiz sevis paliekošu, neesmu nevienu iespaidojusi, zinu, ka esmu puteklis, kuru varētu noslaucīt nost, zinu, ka vienu dienu tu vari būt slavena sieviešu žurnāla īpašniece un tad nobeigt savu dzīvi lopu vagonā. Skatoties uz tiem cilvēkiem, kas ir netaisnīgi cietuši, liekas par ko gan es jebkad varētu sūdzēties un vienīgais ko izjūtu ir kauns, kauns par to, ka apzinos ka neesmu pelnījusi jau to, kas man ir, bet man, egoistei tādai, vēl gribas vairāk. Bet ko darīt? Kaunu uzturēt mūžīgi nevar un es gribu izbaudīt to ko varu kamēr man ir šis atvēlētais laiks un iespējas, pat ja kādam tas liktos sekli. Pat, ja tā beigās būtu tikai bēgšana. Man liekas, ka es tiešām esmu tā meitene garām braucošajā vilcienā, kas kalpo tikai kā fons galvenajiem varoņiem, bet ziniet, varbūt tā ir labāk, fona aktieriem vismaz stāsts ir neparedzams un pašu uzrakstīts.
|
|
(4 comments | comment on this)
|
| Wednesday, December 31st, 2014
| |
11:09 pm
|
|
"Mācies dot! Devība nemazina turību. Palīdzot citiem, dodam arī sev." Kā parasti novēlējums laimītē pārāk vispārīgs. Bet visiem skaistu, laimes, mīlestības, panākumiem un daudz jaunu apņemšanos, kuras izdodas arī realizēt, pilnu šo jauno kalendāro gadu. Ok, ceru, ka būs tā vērts iet uz Daugavu.
|
|
(comment on this)
|
| |
1:46 am
|
|
Es tikko sapratu, ka mana laime ir reāli perversa. Meklēju, kur caurumiņš, lai izņemtu lapiņu laimītei. Iedomājamies, pūķītis sēdus pozīcijā un aizmugurē astīte. Tikai astīte nebeidzas kā izskatās no sāniem, bet gan vietā, kur tā savienojas ar pūķa sēžamvietu tā turpinās kā jauks apļveida caurumiņš zem tās, kas tik ideāli atgādina kaut ko, ka man ir grūti iedomāties, ka šis netika darīts speciāli.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, December 30th, 2014
| |
11:55 pm
|
|
| Monday, December 29th, 2014
| |
11:11 pm
|
Beidzot, beidzot, beidzot mājās, paēst un marš gulēt. Vakars bija tīri jauks, šis spontānais klasesbiedru salidojums, cilvēki, kurus nebiju redzējusi gadus 5 un neplānoju vairs satikt arī nākamos 5 un vairāk. Bet bija jauki redzēt savu kādeizējo crash un paskatīties citām acīm uz viņu, dzirdēt cik daudz vecie klasesbiedri ir ceļojuši, sasnieguši. Vai nav reāli interesanti strādāt par inženieri-konsultanti, kurš braukā uz Indonēziju un visādām citām eksotiskām valstīm konsultējot kā labāk veidot dažādas infrastruktūras, klausīties strīdu, par to kas ir foršāks Honkonga vai Ņujorka? Sajutos kā pilnīgs underdog, lai gan ne pilnīgi visi ir ūber veiksmīgie. Tomēr tas kas priecē neviens nav precējies, visi ceļo un izbauda dzīvi, tādai taču vajadzētu būt jaunībai, vai tad ne? Savādāk universitātes vai pamatskolas pulciņā patusējot neko citu kā "ak mani bērniņi un vīriņš" nedzirdi un sarunas paliek tik garlaicīgas no klausītāja viedokļa. Still bija interesanti.
P.S. Vēl viena lieta ko man noteikti jāizdara Taivānā katru pilnmēnes nakti esot Moonlight party, tas ir, cilvēki sakrājošies neona krāsās visu pilnmēness nakti, pārsvarā topless, pavada pludmalē dejojot, tas izklausās tik neprātīgi forši, un vēl eksotiskā siltā vietā, mmm, jap, vēl kaut kas ko izdarīt gribu dzīvē, un vēl es gribu tikt uz Honkongu!
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Sunday, December 28th, 2014
| |
12:50 pm
|
From the mouth of god. At least for me :D Bet vispār sen zināmas lietas pateiktas uzjautrinoši:
Buckley
un pateicoties faniem tika atrasts arī oriģināls, nevaru iedomāties kādu, kas to spētu noskatīties līdz galam gan:
"Nice" Guy
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, December 27th, 2014
| |
12:22 am
|
Ir tie brīži, kad uzmācās vientulības, nevajadzības un cita veida muļķīgas un egoistiskas izjūtas, brīži, kad jūtos kā Regina no "Once upon a time", for some there are no happy endings. Ir dienas, kad pārņem cinisms un dienas, kad ir atkal cerība, bet visas domas tāpat man vienmēr koncentrējas ap mani. Un tad noskaties kaut ko, kas noņem visas tās egoistiskās izjūtas kā ar roku nost, http://www.coolneeds.com/100-dollars-homeless/ jā, lieta, kas dzirdēta, lieta, kas redzēta, bet dažkārt vajag atgādinājumu.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Tuesday, December 23rd, 2014
| |
8:24 pm - Pārdomas pēc klasesbiedru salidojuma
|
Svētku priekšvakars un otrā stāva dzērājs smirdina kāpņu telpu, sieviņa laikam dāvanas slēpj. Bet vispār, viņš parasti sēdēja vasarās, es tā sapriecājos, ka šovasar nerādījās un te ņem un sāk visu labot ziemas laikā. :(
Bet kopumā jūtos jauki, super gara skype sesija ar manu mīļo našķēnu, lai arī puse sarunas bija par to kā man esot jābrauc pie viņas un kā viņai jādzīvo atkal Latvijā. Ah, bet ko padarīsi viņa ir laimīga, un janvārim apsolīju striptīza klubu vecmeitu vakaram......vienīgais jautājums, tādi ar vīriešiem vispār eksistē? Reāli vienīgais ko varu iedomāties ir Čipendeils un tas ir konkrēti vienreiz gadā.
Dāvaniņas stāv. laikam pienāks diena, kad ar lego vairs neizlīdzēšos un varēšu plēst matus ārā tāpat kā domājot par otru brāli, bet nu....
Vismaz ir savādāks tomēr nekā dzimšanasdienā un viņam tie neizsakāmi patīk, pietam, kā rotaļlieta noteikti labāka nekā kaut kādas pistoles un mašīnas. Ir diezgan forši vērot kā viņš veido pats savus un diezgan interesantus modeļus, vai cik ātri ir iemanījies netā atrast shēmas.
Kas vēl jauns... hmm, izdomāju, ka līdz 30 gadu vecumam gribu vienu jauno gadu atzīmēt Ņujorkā. Priekšniece stāstīja, kā to pavadīs Viļņā ar draugiem, ko līdzīgu arī būtu forši noorganizēt, bet kādu dienu es gribu Ņujorkas salūtu. Zinu, ka nebūs nākamais gads, bet tas notiks. Apsolu, es to dabūšu, jo, kad nolemju, ka tiešām gribu, vienkārši dabūnu :D. Dīvaini, man, gan nekad Amerika nav baigi fascinējusi vai interesējusi kā tūrisma vieta, bet nez kāpēc tieši doma par jauno gadu šādā metropolē izraisa neaprakstāmi jaukas sajūtas un, protams, būs jāatrod draudzene vai draugs ko paķert līdzi, bet šobrīd jau plāni it kā ir ar Našķi. Es sapratu, ka es gribu mašīnu. Es! Jā es, kurai tiesību nav un nemaz nemēģināja tās dabūt, jo nekad nav bijusi vēlme pēc tās, savukārt tiesības bez pašas mašīnas vienmēr šķita neloģiskas. Bet es gribu mašīnu un braukāt brīvdienās pa Eiropu, nebūt atkarīgai no sabiedriskajiem transportiem, braukt pa mazpilsētiņām, kā es gribētu vēlreiz pabūt gleznainajās Francijas vai Austrijas kalnu pilsētiņās. Vai pabraukāt pa Norvēģiju. Un tad brauciens nebūtu tik ļoti atkarīgs no nesaprotamiem autobusu sarakstiem, pa nakti, ja neatrodi moteli, arī varētu palikt mašīnā, un hell, es varētu ņemt līdzi Begemotu! Vienmēr stāv balsis iekšā, nu bet kā tu to panāksi, kur ņemsi tādus līdzekļus. Saderam, ka dabūšu. Man pofig, par runām, kā Latvijā neko nevar un viss ir slikti, nu labi Našķēnam Somijā ir divreiz lielāka alga uz rokas, lai gan tur tā ir minimālā un arī viņa ir pašā sākuma posmā darba vietā. Bet es dabūšu to šeit, tā nav taisnība, ka visu var dabūt tikai caur pazīšanos un krāpšanu. Apnicis pesimisms. Man būs viss ko vēlos, es sapratu, ka es negribu māju, nekad tā nav saistījusi, nesaprotu, kas slikts ir dzīvot īrētā dzīvoklī, bet saprotu cilvēkus, kam tas ir svarīgi, bet vairāk par visu es dzīvē gribu piedzīvojumu. (Piedzīvojums, mīlestība, pasakas, varbūt es tiešām esmu bērna prātā? :D ) Lai arī tai pat laikā to gribas savienot ar atbildību, ģimeni un draugiem, un man nešķiet, ka tas būtu tik nesavienojami. Varbūt šobrīd esmu pārāk optimistiska, bet es ticu, ka būs, ne uzreiz, bet būs. Vai tad ir tik neiespējami uzturēt kādu nolietotu VW vai Volvo kādā garāžā un braukāt apkārt. Negribu vairs ciklēties uz to kā man nav, par to ko tāpat dabūt nevaru, jo nav no manis atkarīgs, gribu domāt par to, kas man ir un kas vēl būs. Un man būs viss. Tik jauka atslodzes diena. Eh, vēl rītdienu nobumubulēšu sveicot ģimeni, un pat saņemšos un mēģināšu piezvanīt tēvam. Un tad atslēgt visu un mācīties. Noteikti jāiziet cauri visam ar PVN saistītajam, likumiem, uzziņām, tiesu spriedumiem, utt, vismaz cik spēšu. Bet šķiet ka ar muitu arī būs jāpačakarējas. Šodien atkal bija klienta "fiksais" jautājums par precēm kuras pārdod no muitas noliktavām, pirms eksporta uzsākšanas, pagāja laiks līdz es sapratu, kas tam nīderlandietim īsti par problēmu un kāda velna pēc viņam mēģina iesmērēt rēķinu ar PVN, dabūju gan foršu grāmatu no kolēģa, nu vismaz viņš izteicās slavinoši, redzēs vai paspēšu. Bet tas būtu šobrīd galvenais, lai es būtu gatava, ja tiktu tām apmācībām Prāgā februārī. Lai gan neliekas, ka būs pietiekami laika pa brīvdienām arī UIN vai Transfer pricing apguvei, kurus arī gribās papētīt sīkāk neviena netraucētai. Ļoti gribētos nākamgad pastrādāt pie kāda transfer pricing projekta, jo tur es vispār pilnīgi neko nekad neesmu darījusi, savukārt jautājumos par PVN pārāk bieži pielikumā ir jautājumi par UIN, bet no viņa zinu tikai atsevišķas detaļas. Lai gan jāatzīst, ka iekšā sēž sajūta (vai nojauta), ka tās apmācības februārī man nebūs, priekšniece stāstīja, ka budžets esot pārsniegts un notiekot mēģinājumi ietaupīt uz apmācību rēķina, bet viņa teica arī, ka manējās nebūtu tās dārgākās, un viņa spiedīs uz to, lai es tiktu. Nez, redzēs, bet gribētos, lai vismaz es pati nebūtu tā, kas paraksta sev "Nē" lēmumu šai jautājumā. Dzīvos redzēs, un es tiešām ceru, ka sanāks dabūt to projektu par kuru man stāstīja, jā, tur termiņš būtu 20. janvāris, savādāk viss atgūstamais nodoklis būtu nokavēts, un jau oficiāli pateikts, ka, ja dabūsim, būs jāmočī arī vakaros un nogalēs, bet par nostrādātajām virsstundām varēšu dabūt papildus brīvdienas pēc projekta, so, tas būtu baigi forši, tāpat gada sākumā daudz lietu, kas parasti jāizdara un nevar izdarīt pēc darba, bet besī vienmēr ņemt to triviālo sīkumu dēļ atvaļinājumu, tā pati lēcu pasūtīšana vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarācija un citas figņas, kuras nevar izdarīt sestdienā.
Bet, lai arī man ir tāda dīvaina sajūta, ka šo februāri tās apmācības ārzemēs nebūs, kopumā man ir sajūta, ka viņas man būs, iespējams pat nākamgad, tikai vairāk uz beigām. Nav skaidrojuma tām sajūtām, un līdz šim intuīcija man diez ko nav strādājusi, bet vienkārši tā sajūta iekšā sēž, bez pamatojuma un bez negatīvas pieskaņas. Lai gan, varbūt tā sajūta saistīta ar to, ka šobrīd ir gada beigas, un neticās, ka kaut kas tāds varētu notikt jau tik tuvā nākotnē.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
|
|
|
|