|
|
Sunday, December 21st, 2014
| |
5:54 pm
|
Mēs esam tik neparasti līdzīgas, gandrīz vienādas, un tomēr tu esi saule un es esmu ēna, tev nebūs to zināt. Es vēlos nezināt.
Jēēēj, Ziemassvētki un ceru, ka es tomēr nesaplēsu to kafijas automātu... bet nu ko, sestdienā neviena nebija, kam palūgt palīdzību un viņš pārstāja taču rūkt. Ja mani atlaidīs, gribēšu, lai šo iemeslu ieraksta tomēr. Tas būtu pārāk jancīgs. Bet nu to rītdien redzēsim. Bet brīžiem es tiešām jūtos kā zilonis, kas saplēš visu kam pieskaras, nedodiet neko trauslu manās ķepās :D
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Thursday, December 18th, 2014
| |
9:31 pm
|
|
| Wednesday, December 17th, 2014
| |
10:49 pm
|
Paskaidrojiet cilvēkam, kam programmēšanas izpratne ir pielīdzināma maģijas izpratnei.
Kā var dabūt tā, ka ieraksts cibā tā smuki paslēpjas un var redzēt tikai uzspiežot linku ar "tālāk". Esmu redzējusi citu cibās un gribētos savus garos tekstus padarīt mazāk traucējošus un pārskatāmākus. Pašai reāli kaitina.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| |
10:15 pm
|
Jūtos šodien kopš paša rīta tik neaprakstāmi laimīga, ka pilnīgi žēl, ka nav cilvēku uz ko to varētu izstarot. Mana priekšniece pusdienās stāstīja, kā pēdējās dienas bija Plutons ar Urānu perfektā kvadrātā, kas esot pilnīga katastrofa, bet šodien mēnesis visu mīkstionot un esot laba diena. Zin, ja ņem vērā, ka gadās izmaiņas pašsajūtā, kuras nekādi nevar izskaidrot ar ārējiem faktoriem (arī mr ne), jo mainījies un noticis nav nekas, gribas ticēt.
Es biju skaistā tuksnesī, kuram cauri tecēja dzidra upe. Smiltīs stāvēja daudz sieviešu burvīgās renesances laika kleitās. Es un viņas gaidījām sulaiņus, kuri laiku pa laikam parādījās un atnesa kādai no klātesošajām veclaicīga paskata, gravētu zelta glāzi, kurā viņš iesmēla upē plūstošo ūdeni un pasniedza dāmai. Atceros neaprakstāmas slāpes un vēlmes noliekties pēc ūdens. Atceros nepacietīgo gaidīšanu pēc sulaiņa, kas atnesīs manu glāzi, lai varētu beidzot padzerties. Es vēroju kā dažas dāmas, tās nesaņēmušas, mēģināja nemanāmi pietuvoties upei. Slāpju uzplūdā vairākkārt arī es centos tai nemanāmi pietuvoties, bet tuksnesī nebija kur paslēpties no citu skatieniem. Tad, vērojot pārējais un gaidot savu kārtu, es pamanīju vienu sievieti paģībstam. Neviena nereaģēja. Es aprāvos un uzreiz pieskrēju pie ūdens. To dzerot un izbaudot es sajutu pieskārienu plecam, sulainies stāvēja virs manis ar manu glāzi un paplāti vienā rokā un nicinošu izteiksmi sejā. Es palūkojos atpakaļ un redzēju šoku, izbrīnu, nicinājumu, vairāk emociju šajos vērotājos nekā izraisīja nu jau mirusī sieviete. Es sāku smieties un iegrimu upē ļaujot tai sevi nest.
Ar šo es pamodos 4 no rīta un man jāsaka liels paldies atstāstam par muguras kasīšanu autobusa pieturā, jo tā bija pirmā doma un ļāva saglabāt atmiņu. Es vēlētos kaut spētu aprakstīt cik skaista bija tā vieta, mirdzošās smiltis, neaprakstāmi dzidrais ūdens, cik zilas un gaišas bija debesis un cik pasakaini šo cilvēku tērpi. Es vēlētos kaut es spētu to uzzīmēt. Tas skats, kas ir prātā ir fantastisks.
Bet par astroloģiju runājot, sāku domāt, ka būtu ļoti interesanti pašai to papētīt, lai nebalstītu viedokli uz citu cilvēku teikto. Pastāstīju priekšniecei par saviem spamu e-pastiem, kur man sola, ka palaidīšu visu savu dzīvi garām, ja nesamaksāšu kaut kādam no maniem datiem vibrējošam robotam, un viņa paskatījās no savas puses. Ja nu tomēr ir kaut kas īpašs, vairāk uzticēšos tomēr zināmam cilvēkam. Nē, man nav nekādu unikālu tranzītu un nomierināja par šīm muļķībām. Taču lietas ko viņa pateica bija neaprakstāmi precīzas un arī lietas ko ir tiekusi par citiem vai kaut kādām dienām tiešām rada vēlmi papētīt vairāk šo visu. Netraucē arī tas, ka drusku esmu samīlējusies savā priekšniecē, bet ko darīt, viņa ir neaprakstāmi skaista, gudra un forša sieviete. Ar saviem tiešajiem vadītājiem man ir paveicies gan šajā, gan iepriekšējā darbā.
To, ka mana lielākā problēma un kā viņa izteicās mērķis šajā dzīvē ir iemācīties saprast, ka esmu lieliska tāda kāda esmu un, ka man ir pārspīlēta tendence sevi salīdzināt ar visiem citiem un vēlēties vienmēr būt labākajai varētu zināt ļoti daudz cilvēku, bet ne viņai. Un citas konkrētākas lietas, ko man šeit negribas rakstīt, jo nebūtu tik acīmredzamas. Bet būtu jauki piemēram saprast kaut kādus man pilnīgi nesaprotamus apzīmējumus par to, ka esmu saule zivīs, Marss un Venēra ūdensvīrā, Saturns mežāzī pārējo vairs neatceros. Un būtu interesanti pārbaudīt uz citiem cilvēkiem un paskatīties cik šīs lietas atbilst, vienīgā problēma, reti kurš zin savu precīzu dzimšanas laiku. Man vismaz paveicies, jo mamma to atkārto katru gadu. :)
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Tuesday, December 16th, 2014
| |
11:30 pm - Darbs, attiecības, vēlmes un morāle + slīdēšana prom no tēmas
|
|
| Monday, December 15th, 2014
| |
8:51 pm
|
|
Ah, cilvēks, kuru varētu aprecēt viņa viedokļu deļ.... Lai gan varu iedomāties arī viņa viedokli par šādu izteicienu. :D
https://www.youtube.com/watch?v=jQs7MXFoe70
Bet 6 tiešām pelnīja būt pirmā un mans jau zemais viedoklis ar mīļo Keitiju noslīdēja vēl nebijuši zemā līmenī.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, December 14th, 2014
| |
1:20 pm
|
Beidzot mājās. 20 minūtes laikam ir rekords un kārtējo reizi pierāda cik tas ir viegli, vismaz meitenei, tev pat nav jābūt ūber-skaistulei. Bet ir cilvēki, kas to īsti nesaprot. Un tomēr tas viss ir tik garlaicīgi, bet vismaz tagad visi vārdiņi ir pa pārīšiem. Cik jauki. Kārtējā bezmērķības sajūta, bet tai pat laikā mānīgais miers un sajūta, ka es beidzot tiešām esmu izvēlējusies. Redzēs cik ilgi gan šis kārtējais lēmums manī mitīs līdz atkal pamodīsies cerība, ka varbūt tomēr varu dabūt to ko vēlos visvairāk, nesamierinoties tikai ar otrās kārtas vēlēšanās piepildījumu. Dzīvos-redzēs kā parasti saka, bet diemžēl laiks iet tikai uz priekšu un ir brīži kad saproti, ka esi nokavējis. Nav iespējas pagriezt laiku uz atpakaļu un sākt no jauna, bet tas nozīmē arī, ka ir jābeidz sērot par to ko nevari un jāņem to ko vari. Jāsamierinās. /bet es nopirku laimīti pūķa formiņā, nevarēju izvēlēties starp pūķi un zivi, bet izvēlējos uzvārdu horoskopu vietā. Vakar pārbiedēju draudzeni kliedzot "Nepieskaries" kad viņa paņēma veco. Lai gan vecajām jau drīkst laikam pieskarties, jo vai tad var atņemt veco laimi? Bet es gribu vienreiz mūžā izliet vienu, kuru neviens cits neapspeķo ar saviem pirkstiem. Pagājušogad, gadījās kaut kādas dīvainas kuras nevarēja izkausēt, šogad uztaisīšu mini-ugunskuru. Pie svecēm ir pārāk ilgi. Es tik ļoti negribu darīt to ko šobrīd būtu jādara, pilnīgs slinkums, daudz labprātāk lasītu par tēmām, kuras manai šī brīža karjeras izaugsmei absolūti nav nepieciešamas.
Vecā paruna, ka tikai zaudējot mēs novērtējam to, kas mums ir, ir visiem zināma. Bet ikdienā to ir grūti piekopt. Un, ja zaudē ko tādu kas tev ir bijis pirmo reizi un tikai vēlāk saproti cik gan unikāli tas ir bijis un nekad mūžā nekā tāda vairs nebūs arī nezini ko darīt. Tie paši netveramie jēdzieni kā jaunība, pirmā mīlestība un citas lietas, ko sākumā nav iespējams novērtēt, bet fuck, man vēl ir 24, es negribu sēdēt atkal 30 gados un domāt par to kā šo laiku esmu izniekojusi. Līdz ar to lēmums beidzot ir jāpieņēm. Nevar sēdēt rokas klēpī salikušai un visu laiku kaut ko gaidīt. Es vairs neesmu pacietīga, un nespēju izdomāt ceļu kā tikt no punkta A uz punktu B.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Friday, December 12th, 2014
| |
10:23 pm
|
Pasaule ir drausmīga, vēmiens nāk.
Vai normāli, kad vieniem (reāli zināmiem cilvēkiem) bars veselu bērnu, kurus neviens nevāc un visticamāk izaugs par padibenēm, ja vien kādā maģiskā veidā nenostāsies pret statistiku un vidi un citiem (reāli zināmiem), kuri tos ļoti vēlas ir dabūjuši vienu, kuru dīvainas ģenētiskas sakritības dēļ zin, ka viņš nedzīvos īpaši ilgāk par 2 gadiem. Un smadzenes normālas, bet.... un labākā draudzene iet cauri kaut kādai trīsmēnešu tereapijai pret.... es nezinu ko teikt, es nezinu kā palīdzēt, es gribu raudāt, es gribu uzlikt segu sev pāri, lasīt pasaku, kurā viss ir labui un izlikties, ka pasaule ir skaista, un viss vienmēr ir labi, ka labais vienmēr uzvar ļauno, ka tas ir skaidri redzams. Es gribu izdarīt jebko, tikai nezinu ko. Pret ko cīnīties, ja tev nav ienaidnieka?
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, December 11th, 2014
| |
11:28 pm
|
“tik vienkarsi un brutāli, bet saproti, ka tas ko es redzēju... tev nebija problēmu ar maniem tematiem, tu biji gudrāka par 90% manis sastapto zvērēnu un smukāka par tiem 10%, kuri bija ar tevi viena intelekta kategorija un iespējams, ka es nojautu ka tu atļautos ar mani lietas, kuras esam atļāvušies, I wasnt sure, but we had these moments, even the fact you came along at that first time, back when we met, miesnieka ēkā, kad tu bez mazākās nojautas atnāci...tu riskēji, to es novērtēju.”
“I do think, I have been thinking, that the attachment I feel for you isn’t based on friendship nor benefits
though both played a role, what is it then I would think and if love doesn’t exist, which I have heard claimed quite a few times, then this attachment is just something not named it certainly isn’t simply friendship paired with sex, though that would be a nice way to coexist. I lack you. and i need to feel that you feel good. if you are there for me i feel better. like having something that is mine and shouldn't be away like there is something that needs me and that i can make happy. Is it weird? Or am i wrong?”
“you know me, we are playing a game of chess, so you have to think forward. We are always playing a game of tactics. I sometimes miss a fork situation, you tend to miss diagonals. It’s still the same game, different board though.”
“please please please? Ow damn. If I could, I would kiss you three times. First on your lips, then on your nose and then right between those two beautiful, beautiful breasts. I doubt I could have enough with three kisses though. Damn. This is going to be a long and hard time isn't it? but hei...it could be worse. I see you and you see me, that’s something. I need you, not just like this but purely physically, for touch and smell and taste.”
|
|
(comment on this)
|
| |
8:34 pm
|
|
| |
7:41 pm
|
"There is something that requires you in me.
You can trust me.
I never intend to hurt you."
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, December 10th, 2014
| |
9:02 pm
|
|
| Sunday, December 7th, 2014
| |
11:49 pm
|
Dīvaini skatīties, kā esi online. Man tik ļoti, ļoti tevi gribas atkal nobiedēt. Lai tu atkal pazūdi, lai tevis nav vispār. Varbūt izdarīšu vēlāk, galu galā es taču esmu trakais marta zaķis.
Un dīvaina ir tava slēpšanās, neredzamība nestrādā uz statistiku un daļēji mani pat uzjautrina, ka pieaugušam vīrietim ir tik neaprakstāmi bail no manis. Tas pat ir nedaudz....patīkami, pat, ja dīvaini.
|
|
(comment on this)
|
| |
11:42 pm - No matter what we breed we still are made of greed
|
|
| Saturday, December 6th, 2014
| |
9:29 pm
|
Yēēēēy, Salaspils pasts atkal atsācis darbu sestdienās. Tas nozīmē, ka jautājums, pie kā un uz kuru adresi pasūtīt savu ziemassvētku grāmatiņu ir pazudis. Tas nozīmē, ka mana Auri drīz būs pie manis, varēšu satīt to dāvanu papīrā un izlikties ka esmu Džeruša no Garkājtētiņa. Zinu dīvains paradums, bet iegājies jau labu laiku, jo mamma parasti nespēj neko labāku izdomāt, kā dāvināt naudu, jau entos gadus. Bet visu var vienmēr pārvērst plusā, un saprast jau viņu var, jo izdomāt ko dāvināt citiem ir brīžiem tik ļoti grūti, lai arī mēģinu paskaidrot, ka šis variants man tā pat ļoti nepatīk un vairāk priecātos kaut vai par zeķēm. Still, jāatzīst, ka pagājušogad nosmējos par viņas reakciju, kad patēvs pats tā izdarīja attiecībā uz viņu un ir šobrīd maza cerība, ka varbūt šogad iztiktu bez tās tradīcijas. Bet grāmata paliks, kurš gan labāk var izvēlēties sev ideālo dāvanu kā tu pats? :)
Ah, kopumā šķiet, ka nevajadzētu takš būt problēmas izdomāt kaut ko 7 gadīgajam, bet šobrīd rotaļlietu veikalos nekas neuzrunā. Un skatoties uz cenām varētu padomāt, ka tos lego kāds ar zelta putekļiem apbārstījis. Pietam, to viņam tāpat ir kastēm. Ar mašīnām (arī ar lellēm) viņš tā īsti nespēlējas. Un gribu kaut ko kas viņam tiešām patiktu, lai varu būt labā māsa savās retajās parādīšanās reizēs, kuras tiešām ir par retu un liek man justies brīžiem kā tantei nevis māsai. Bet nekas "īpašs" neķeras acīs un mani sāk mākt panika, ka tā arī neko jēdzīgu neizdomāšu līdz trešdienai, un vēl jau ir Ziemassvētki, kad vispār varēšu jūgties nost, jo ar otru brāli parasti ir vēl sarežģītāk ko izdomāt. Viena doma, ja mamma to atļautu, būtu aizvest viņu uz cirku, dievināju pati to kad biju maza un pēdējos gadus tik ļoti ilgojos turp atkal aiziet līdz beidzot izdarīju to Ungārijā. Bija tiešām skaisti, taču tagad pēc vakardienas sāku domāt, ka ir jau arī bērni kam tas nemaz nepatīkot. Nav ne jausmas vai viņam patiktu, bet var jau vienreiz izmēģināt, tas arī dotu iespēju vairāk laika pavadīt ar viņu.
Bet kopumā mani pat iepriecina doma par ziemassvētkiem un to, ka pavisam drīz arī dienas paliks garākas. Nepatīkami skatīties kā jau 5 ir melna nakts.
|
|
(comment on this)
|
| |
6:38 pm - :D
|
"I'm just happy you're happy"
"Hey, that's not how people really feel. Whats going on?"
|
|
(comment on this)
|
| |
3:27 pm - skaisti
|
Он покупал ей теплые носки,
А утром приносил ей чашку чая.
Днем, словно умирая от тоски
Строчил ей сообщенья «Я скучаю».
Она его любила обнимать
И часто с полуслова понимала,
Боялась очень сильно потерять,
А ночью поправляла одеяло.
Однажды их судьба разъединила,
Причина – совпаденье или случай.
Она себя за что-то обвинила,
А он решил «оставь её, не мучай».
И дальше лишь большое расстоянье,
Не верится, но так оно и было,
Такое вот дурное испытанье,
А он любил, как и она любила.
Да, время помогает, но не лечит,
Ведь как они нелепо разошлись...
Но... суждена была однажды встреча,
Глазами встретились и обнялись.
Такое вот судьбы благословенье:
Он снова приносил ей утром чай.
А днем она писала сообщение
«Я жду тебя, любимый, не скучай».
Как часто это в мире происходит,
Что для того, чтобы счастливым жить,
Судьба людей то сводит, то разводит
Ведь счастье тоже надо заслужить.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, December 3rd, 2014
| |
8:20 pm
|
Es ciest nevaru darba "izklaides" pasākumus un šis ir izteikti pretīgs. Ziemassvētku balle nākamajā sestdienā> Tas nozīmē, ka atkal ārpus darba laika esmu spiesta būtībā būt darbā, jo lets face it, pasākumos ar kolēģiem un priekšniekiem tāpat brīvi justies nevar. Pasākums kā parasti notiek līdz vēlam vakaram, kas nozīmē kārtējo reizi prātot kā tikt mājās pēc tā, labi vismaz, ka šoreiz tas ir Rīgā, savādāk vasarā bija pilnīgā, čuhņā bez transporta atpakaļ. Un šim vēl iedota kaut kāda idiotiska indiešu tematika (paskaidrojiet kāds tai sakars ar Ziemassvētkiem?) un uzdevums izveidot kaut kādu filmu, kas protams, jādara pēc darba laika, jo darba laikā mums ir aktīvi jāuzskaita ko kurā stundā esam darījuši pa nedēļu. Ceru, ka filmēšana sanāks jau rītvakar, jo piektdienā es toč netaisos palikt pēc darba šitāda idiotisma dēļ. Vismaz par iknedēļas training sapulcēm vēl redzu jēgu, arī tur oficiālā e-pastā, kurā tika pateiktas nākamo nedēļu tēmas, kurās būs jāapmāca pārējie kolēģi tika piekodināts, ka lai gan "apmācībās piedalās visi konsultanti un vecākie konsultanti. (Menedžeri var izvēlēties sev interesējošos jautājumus)" tomēr "Sagatavošanās nodarbībām, (prezentāciju sagatavošana, review un iepazīšanās ar materiāliem) ir ārpus darba laika pasākums". Ņemot vērā jau tā sarežģīto atskaitīšanos pa stundām, tas nozīmē, ka darba laikā toč savas prezentācijas gatavot nevarēšu. Bet šis vismaz ir noderīgi, un tur ir daudz tēmu kuras būtu interesanti paklausīties, kaut vai par tām pašām transfer pricing vai PE tēmām. Šo es akceptēju kā darbam noderīgu. Taču sēdēt pēc darba laika gatavojot kaut kādu smieklīgu indiešu stila reklāmu, bez jebkādas vērtības.... wtf? Un es redzu, ka ir cilvēki, kam šis pat sajūsmina. Un ir tizli, jo darba pasākumiem atteikt nevari, jo uzreiz tiktu uztverts bez maz kā kaut kāds nodevējs, bet man tiešām riebjas,ja man kaut kas tiek uzspiests, ko es pati neesmu izvēlējusies. Tas atgādina riebumu, kas veidojas skolā pie obligātās literatūras. Pietam, es jūtos pilnībā apmierināta ar to kā es pavadu savu brīvo laiku, un tiešām nejūtos tik neprātīgi vientuļa, lai sajūsminātos par šo "brīnišķo" pasākumu. Es labprāt mierīgi pasēdētu kaut kādās vakariņās uz pāris stundām ar kolēģiem, bet es nesaprotu kāpēc jātaisa visas šīs atrakcijas, kurām ir jātērē savs personiskais laiks, kurš jau tā pateicoties šim darbam man ir gaužām maziņš. Vai tiešām ir tik sarežģīti profesionālajiem pasākuma organizētājiem sagatavot pasākumu ar "atrakcijām", kuras var veikt pasākuma laikā, nevis jāsēž pēc darba "nopietni" spriežot par kaut kādu marazmu. Ja vēl vismaz individuāli kādam kaut kas būtu jāsagatavo arī šo varētu paciest, jo individuāli ir ātrāk un vari to darīt mājās, nevis sēdēt darbā. Nez, varbūt man ir kāda socmīlestības skrūvīte izkritusi, bet es gaužām nepriecājos, kad kāds cits izlemj manā vietā, kā es pavadīšu savu personisko laiku, jo mana izvēle nebūtu bijusi šāda. Un es svēti ticu dalījuma personiskais un darbs, man nepatīk ja tos savieno tā, ka savai dzīvei laika vairs nav.
In other news, piedāvāja nopirkt papildprogrammas apdrošināšanai aizvakar par saviem līdzekļiem. Ilgi domājot izlēmu, ka tomēr pieteikšos uz sporta papildprogrammu, jo zinu, ka vajadzētu ko darīt un turienes prēmija man atmaksājas, ja regulāri ietu reizi nedēļa vismaz 8,5 mēnešus. Ja ilgāk, protams, dabūnu atpakaļ ar uzviju. Tas būtu ideāls motivātors, jo nekas nepiespiež mani kaut ko darīt labāk kā jau samaksāta nauda, bet izrādās, ka vajag vismaz desmit cilvēkiem pieteikties uz šo papildprogrammu, lai to varētu iegādāties, un no drusku pāri simts darbiniekiem, šobrīd esmu vienīgā, kura ir pieteikusies. Ņemot vērā, ka piektdien ir deadline, māc šaubas, ka to sev dabūšu.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| |
7:01 am
|
|
| Monday, December 1st, 2014
| |
9:09 pm
|
|
Pirmo reizi lidostā man lika atvērt somu. Nekas, rokudzelžus atstāja, papriku gan atņēma. Un pat ar visu "it is snowing in Riga and -8 degrees, please enjoy your stay" laiks šeit ir patīkamāks. Lai gan nemanīju nekādu snigšanu.
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|