Darbs, attiecības, vēlmes un morāle + slīdēšana prom no tēmas
Šodien pieķēru sevi pie domas salīdzinot darbu un attiecības un to cik patiesībā abi jēdzieni ir līdzīgi.

Ja darbā pietrūkst kaut kā ļoti svarīga tu meklē citu, ja darbs ir ļoti vajadzīgs saviem mērķiem, piemēram, kā man bija, pieredze, prakse un bakalaura vajadzībām, bet samaksa tāda, ka izdzīvot nekādi nevari, meklē papildus tādu, kas sniegtu to ko tev vajag. Pat ja tev ļoti patīk darbs, izsalcis nestaigāsi. Nenāk par labu kuņģim. :D Atceros laiku, kad izmisīgi meklēju kaut ko un cik grūti tas šķita, arī tagad esmu pārgurusi, un ņemot vērā ka kolēģim, kurš ir ļoti svarīgs lai pabeigtu projektu brīvdienās nomira tēvs, tad saprotamu iemeslu dēļ tas šobrīd ir vairāk. Ceru, ka ar puisi būs ok, un cilvēciski jau saproti, ka šādas lietas notiek un ne jau darba pienākumi tad aizņem tavu prātu. Bet, to paliekot malā atceros laikus, kad sūtīju desmitiem CV, apmēram viens no 6 parasti atbildēja, un cik intervijām bija jāiziet cauri vēl, murgs, kad atceros. Bija vietas, kuras šķita ideālas tajā laikā, kuras likās ka ņems, kuras pēdējā intervijā būtībā pasaka, ka ņems, ka tev drusku jāpagaida, tu pagaidi, nekam citam vairs nepievēršot uzmanību un tās atsaka. Ir bijusi tāda, kas paņēma vasarā kamēr citi bija atvaļinājumā un pagaidīja, kad pēdējā atnāca no tā un atlaida. Un nebija neviena aizrādījuma, tieši otrādāk ļoti daudz cildinošu vārdu no kolēģiem, kas lika pilnā pārliecībā ticēt, ka palikšu. Poļu vadība un jāatzīst uznāca tādas patīkamas izjūtas, kad uzzināju šoruden, ka vieta tiek likvidēta. Līdzīgi, kā priecājies, kad kretīns, kas izturējies pret tevi slikti un izmantojis saņem ko pelnījis. Bija tie, kur "nē" (atsacīšanos mani pieņemt) pacietu mierīgi, bija tie "nē", kad to šķita sakrājamie tik daudz, ka likās, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, viņi nospieda, lika zaudēt ticību sev. Bija "nē" no vietas, kur trešo reizi biju pieteikusies un tikusi līdz trešajai (pēdējai interviju kārtai, ja ieskaita pieteikšanas un divus testus neklātienē, tad sestā) kārtai, kur būtībā pasaka ka tikšu, pazvana vēlāk, ka "nē" un kā muļķe nevarēju beigt raudāt, jo to vietu tik ļoti gribējās, šķita ideāla tajā brīdī. Bet, beigās saņemies un turpini cīnīties. Bija vieta, tā pati kurai meklēju papilddarbu kurā es mīlēju un dievināju savus kolēģus, labprāt strādāju, bet lai kā centos runāt un mēģināt uzlabot finansiālo situāciju no tā nebija beigās nekāda rezultāta. Tikai tas, ka pēc pēdējās sarunas, kad pateicu, ka lai cik ļoti gribētu palikt un patiktu, ka nevaru par šo atalgojumu un pēc skolas beigšanas man vairāk nav lietu, kas turētu tieši un konkrēti tur. Mani pārliecināja pagaidīt līdz janvārim, apsolīja pielikumu, jā, nemeloja, algas pielikums pie papīra algas bija.... nedaudz mazāk par 0.50 EUR uz valūtas noapaļošanas rēķina. Martā es aizgāju, lai gan pietiekami cieņpilnā veidā, nostrādāju mēnesi, ar tiešo vadītāju un kolēģiem attiecības labas, tikai personālpārvalde izveda. Un, protams, bija bail pamest zināmo, bet darbā no kura tomēŗ tava dzīve ir tieši atkarīga, tu dari to ko esi spiests darīt un tas ir pieņemami sabiedrībai kopumā. Šajā darbā neiet viegli, ir lietas un darbiņi kuri nepatīk, lietas kas ļoti p[atīk, tas izaicina un liek noteikti daudz laika sev veltīt, bet es zinu iemeslus kāpēc to veltu, zinu, ka tam ko daru ir jēga un ka gūstu atdevi, līdz ar to citus sludinājumus pat neskatos šobrīd, nerunājot jau par CV sūtīšanu. Esmu ieguldījusi sevi šeit, un tik ilgi kamēr jutīšu tam jēgu es darīšu visu lai to saglabātu un šeit paliktu, man ir pofig par apzeltītiem un brīnišķīgi ideāliem darbiem kaut kur tur ārā, man ir savs, un tiešā vadītāja un kolēģi arī šeit ir kolosāli cilvēki, iespējas mācīties augt ir brīnišķīgas, ir riebeklības, kas nepatīk no HR puses, bet es jau vienmēr esmu bijusi tāda pasista indivīde ar dīvainu un apšaubāmu gaumi :D Bet arī meklējot darbu es bieži uz kaut ko gaidīju, bieži bija vietas, kuras turēja pavadā un baidījos skatīties ko citu, gaidot solījumus no tās kura turēja un neļāva aiziet. Tavs laiks ir ierobežots, tu nevari sevi veltīt visam un ir jāizvēlas prioritātes. Smieklīgi gan, šo darbu, kur esmu tagad lencu vēl trīs gadus pirms mani šeit pieņēma, ik palaikam piesakoties, divreiz atsakot pašai, jo kad piekrita mani ņemt biju aizgājusi jau citur, divreiz saņemot nē pie pēdējās intervijas, un tad saņemot avanu savā dzimšanas dienā, kad mani pieņēma amatā uz kuru pat nebiju pieteikusies. Veiksme vai tomēr apņēmība? Nezinu, man liekas abi, bet, jā, dzimšanas dienas man vienmēr ir šķitušas maģiskas, tajās vienmēr notiek kas īpašs un burvīgs, iespējams tikai tāpēc, ka to gaidu gan jau. Pēc negaidīta ceļojuma Erasmus laikā uz Latviju tikai uz pāris stundām tieši dzimšanas dienā, kuru organizēja skola, man ir grūti iedomāties ar ko vēl liktenis mani var pārsteigt tajā laikā. Bet nu labi tā ir atkāpe no tēmas :D bet vismaz patīkama, kā vēl lai aizsmērē dusmas par vecumu, kā ne ar apziņu ka notiks kāda īpaša un skaista lieta. Un darbā, protams, arī ir savi kritēriji, kuriem tiem ir jāatbilst, lai tas būtu pieņemams ilgtermiņā, ja iztikas līdzekļu nav paņemsi kaut ko lai izdzīvotu, bet lai būtu apmierināts, tikai ar naudu nepietiek, tikai ar to, ka patīk arī nepietiek, nav jēgas no kolosāla darba, ja tā dēļ ir jāmēro nesamērīgs attālums, kas traucē tikties ar mīļotajiem iespiežoties pārāk lielā brīvā laika daļā.
Un viss šis ir attiecināms arī uz attiecību veidošanu, arī ir jāiziet neskaitāmiem randiņiem un vēstulēm cauri, šobrīd stāv neatbildētas 26 vēstules iepazīšanās lapā, visticamāk atbildēts tiks labi, ja uz 5. Tiks veidotas tikšanās, no piecām satikšanās reizēm apmēram viens šķiet interesants ar ko labprāt tiecies un parunājies vēlreiz, apmēram viens no pieciem interesantajiem ir tāds ar ko reāli pašai gribētos varbūt veidot ko nopietnāku un jūties labi arī ilgtermiņā. Un no tiem kas iekrīt trešajā kategorijā, cik ir tādu, kas jūtas tā pat attiecībā uz tevi pašu? Attiecībās dīvainā kārtā abi ir reizē darba meklētāji un darba vieta. Abi izvēlas, abiem jāiegulda darbs un jāizvērtē savas vēlmes. Taču attiecībās biežāk sanāk gaidīšana, jo ir taču nepareizi tikties pat vēl kādu kad pastāv cerība vēl izveidot kaut ko nopietnu ar pirmo, bet vai tad pārstāsi sūtīt CV tikai jo pārliecināts gaidi, ka tā viena darba vieta atbildēs un pieņems? Tā paliksi bezdarbniekos tiešām ļoooooti ilgu laiku, un solījumi šai stadijā bez reāli parakstītas vienošanās ir diezgan muļķīgi. Attiecībās, arī, ja nav bijis konkrēta solījuma, paļauties uz to, ka "izskatās", ka būs arī īsti nevar. Bet, kad pieņem, sakas pārbaudes laiks, pirms oficiālā sākuma, kad atlaist paliek grūtāk, ne neiespējami, bet vnk grūtāk. Laikā, kad esi tikko pieņemts, viss parasti šķiet ideāli, bet drīz sākas arī reālais darbs, kad atklājas kaut kādi mīnusi, un mīnusi ir pilnīgi visur, bet jāizvērtē cik reāli tie ir nozīmīgi un vai vispār tie ir jāņem vērā, ja plusu ir stipri vairāk, jo galu galā ir jau pietiekami tādu, kas tiešām nešķiet būtiski un ir būtībā visās vietās lielākā vai mazākā mērā. Taču jāizvērtē arī vai šis cilvēks atbilst tavām svarīgākajām un fundamentālākajām vajadzībām. Tās nebūs tik acīmredzamas, kā darba vietas gadījumā - alga, pienākumi, kolēģi, izaugsme, vieta utt. Būs lietas, kas vairumam nepieciešamas, būs lietas, kuras atšķirsies gaumes dēļ. Bet katram ir tā iekšējā skala, kurai ir jāatbilst, lai varētu būt ar šo cilvēku ilgtermiņā un justies laimīgs (protams, arī panīdēt laiku pa laikam, ko daram pat par vislabākajām lietām savā dzīvē, varam, jo savādāk nebūtu cilvēki) un, ja kaut kas no tā pietrūkst, viss beidzas tikai ar pārmetumiem un otra zāģēšanu. Taču dažkārt šīs vēlmes ir tādas, kuras iemācītā morāle liek uzskatīt par nepareizām un neļauj pateikt, kas parasti ir visgrūtākais. Piemēram, man svarīgi ir lai cilvēks ar ko es būtu kopā būtu man labs draugs, kuru cienītu un kurš cienītu mani, kuram varu uzticēties, kuram man nebūtu nekas jāslēpj, uz kuru varētu paļauties, un zinātu, ka ja viņam vajadzētu būt viņš varētu paļauties uz mani, man ir divas draudzenes, kuru dēļ esmu braukusi nakts vidū viņas apraudzīt tikai tāpēc ka viņas jutās sūdīgi un zinu, ka arī manis dēļ viņas izdarītu to pašu, cilvēku, kura dēļ nedz man nedz viņam nebūtu nekā žēl, cilvēku ar kuru var runāt par dažādām tēmām, pat muļķīgām, no kura nav jāslēpj to kas man patīk tikai tāpēc, ka kārtējo reizi kādam tas liksies muļķīgi vai man pajautās kāda tam ir jēga. Dažkārt es daru vai lau par kaut ko tāpat vien, jo attiecīgajā brīdī aizrāva un likās interesanti, bez jēgas meklējumiem un domām, kā tas man palīdzēs nākotnē. Un ok, viss šis uzskaitījums, pat, ja salkani romantisks ir saprotams, kurš gan negrib otru cilvēku, kuru var uzskatīt par savu labāko draugu un kuram var uzticēties? Tas ir pilnīgi morāli pieņemams. Taču, problēma parasti sākas tajā, ka šo "labāko draugu" normāli gribas kopā ar sajūtu, ka tomēr paliec sieviete. Piemēram, man tiešām ļoti riebjas nepārtraukti izmaksāt vīrietim, kas ļoti neiet kopā ar to, ka man tajā pašā laikā ļoti patīk meklēt dāvanas draugiem vai palīdzēt, kad spēju un to, ka otrs fundamentālais kritērijs ir, ka cilvēks plus-mīnuss ir manā vecumā. Visas pēdējās attiecības ir bijušas ar cilvēkiem, kas, ja ne gluži ir bijuši nabagi, tomēr reāli bez saviem līdzekļiem, kas ir normāli ņemot vērā vecuma kritēriju, bet līdz ar to saņemtās lietas no otrajām pusītēm varu saskaitīt uz rokas pirkstiem. Un tikai tagad pie 24 ir sākuši parādīties puiši, kas tomēr nedzīvo vairs pie mammām un spēj nopelnīt vairāk nekā tikai savai pārtikai. Līdz ar to teorētiski vajadzētu neņemt vērā to visu, saprast, ka tas viss nav būtiski, ko varētu, ja brīžiem nerastos grūti noņemamā izmantotības sajūtu, kas loģiski to apsverot pie sevis bieži pat ir nepamatota, bet izjūtas paliek, neatkarīgi no tā vai tās ir vai nav pareizas. Nepatīk un viss, nezinu kā to izmainīt lai būtu pareizi. Visbūtiskāk tas izpaudās beigu posmā ar Kaspo, kad tas kļuva samērā normāli mani izsaukt nedēļas nogalē pie sevis, iedot sarakstu ar pārtiku, kuru jānopērk, visā laikā nemaz neizlienot no sava halāta un neizejot no mājām visā manas "vizītes laikā", pēc pāris tādām nogalēm, radās pamatīga vēlme kliegt virsū, ka mēs neesam precējušies un nedzīvojam kopā, varētu vismaz samaksāt par pasūtīto, kopā dzīvojošajiem vismaz būtu reāli dīvaini iespringt par to kurš ir pircis pienu kurā dienā, tā toč būtu sīkumainība, un te es pēkšņi jūtos neaprakstāmi sīkumaina, jo man ir reāli iekšā žēl naudas kas ir iztērēta kaut kādai olu paciņai, ko cita balss, kas mēģina pateikt, tas taču nav svarīgi kaunina un neļauj izteikt skaļi. Tad katrs zāģējies un pārmetums, ka neesi gana laba, un sajūta, ka esi tikai pagaidu variants, kuru patur, jo tā ir ērti reāli nosit visu garīgo un knapi attur no pamatīgas vēlmes iesit pa pārīti citām olām. Salīdzinoši nesen līdzīga sajūta bija pie it kā nevainīga jautājuma "Vai atvedi man vārda diena dāvanu?", kuru manuprāt es apsveicu pietiekami piedienīgi, un man tāpat neko nedāvināja diezgan loģisku iemeslu dēļ, bet neatkarīgi no šiem loģiskajiem iemesliem un to, ka sapratu, ka jautājums vija vnk nepareizi pasniegts, prasīja minūti tualetē lai savaldītu nervus tajā brīdī un paskatītos racionāli. Taču gadījumi, kur tu kļūsti tikai par sievieti at kal nav labi (jā puišiemar meitenēm ir grūti :D ), jo kat tevi 5 reizes stundas laikā nosauc par skaistu eņģeli un suņa acīm pasaka lietas, kuras klausoties tu nesaproti vai tevi reāli troļļo un uzskata, par pilnīgi atpalikušu vai tomēr viņš vienkārši ir nojūdzies arī kaut kā nav labi. Par vienu gadījumu, kurš stāstīja cik ļoti viņam patīk krēsla un kā tur ir aprakstīta īsta mīlestība, es neizteikšos, jo ja nebūtu viņa sejas izteiksmes....nez kā cilvēks var pateikt kaut ko tādu tik patiesi, tur jādur oskars, kā pasaulē labākajam trollim. Vai citi ar ko var pavadīt dienas skūpstoties un mīlinoties un kādu laiku ir tiešām labi, līdz brīdim, kad abi 3 dienas un naktis pavadāt festivālā, kurā šis nevar atrast nevienu ar ko parunāt, kurā saproti, ka tev pilnībā piebesījis ar viņu sūkties un nav pilnīgi nekā par ko runāt un drīzumā par tevi smejas labākā draudzene, un nevqar beigt atstāstīt pārsēšanās un it kā netīšas mani aiziešanas projām ainas, jup, un uzmesta lūpiņa vīrietim arī man šķiet neaprakstāmi stulba lieta. Taču kā atrast to ideālo balansu, kur tu reizē jūties kā cilvēks, kuru ciena un tai pat laikā saglabāt sajūtu, ka tu tomēr paliec sieviete, kujra tomēr paliek arī iekārojama, man vēl nav izdevies. Kaut kā vienmēr vai nu čoms, ar pāris bonusiem, vai tik tīra sieviete, kas arī man ir par daudz :D Un kopumā pirmo daļu izvēlos kā svarīgāko, tā laikam būtu pamat-izdzīvošanas alga priekš manis, bet, lai justos labi tikai ar minimumu nepietiek. Un es, kas savā būtībā un savā laikā ir bijusi neaprakstāmi aizspriedumains cilvēks (bet labojos un cenšos visu laiku kādu aizspriedumainības zariņu nolauzt, neteikšu, ka vienmēr izdodas gan, parasti to vairāk izdara vecums un dzīve pati) tomēŗ nespēju pieņemt pilnībā situāciju, kur man jābūt vīrietim. Un vēl vairāk aizkaitina, kad kāds pasaka tev ir viegli, un nez kāpēc domā, ka viņam vai viņaio no manis kaut kas pienākas vienkārši tāpēc, ka viņš savā stāstā ir galvenais varonis. Es nemelošu, ka man neviens nekad nebūtu palīdzējis un nevienam nebūtu pateicīga par to kas man ir, man ir bijuši pietiekami daudz draugu manā neilgajā dzīves ceļā, bet es zinu, kuri tieši tie ir un es arī uzskatu, ka esmu nemazums asiņu un sviedru izlējusi un pietiekami daudz upurējusi par to, kas man ir un arī to ko es vēlos vēl iegūt. Man nav žēl strādāt, ja tas tiek darīts ar mērķi un apdomu, bet nevienam nav tiesību kaut ko plūkt no manas ābeles tikai tāpēc, ka viņam šķiet, ka pienākas, es tos pietiekami labprātīgi izdalu tāpat. Laikam tā pati situācija, kas ar darba pasākumiem, man patīk pasākumi tik ilgi kamēr nejūtos tā it kā man tiek uzspiests kaut kas, tik ilgi kamēr tā ir manis pašas izvēle un lēmums. Es neesmu arī iedomīga, salīdzinoši esmu vidusmērā, un ņemot vēra skolu no kuras nāku, man sociālajos pietiek paskatīties uz pāris bijušajiem klasesbiedriem, kas strādā bankās uk un vēl lielos vadošos amatos, lai varētu teorētiski iesvilties skaudībā. Bet kaut kā nekad nav bijusi dzīvē sajūta, ka man kaut kas pienāktos no kāda cita pīrāga, tikai tāpēc ka sanācis to cilvēku pazīt. Un man pilnīgi noteikti nav nekas ielikts šūpulī un iebarots ar karoti, darbus nekad caur paziņām dabūjusi neesmu, un, ja kādam šobrīd šķietu klusa vai rezervēta, well you didn't know me before. Lai gan patīkami, ja vadītāja nepareizi mēģina minēt, ka esi ekstraverta un privātā sarunā atstāsta, kā visi brīnās, ka es esot neaprakstāmi mierīga pat stresa situācijas. Ha, ha, ha, bļin, ir cilvēki, kas zin kā es patiesībā spēju uztraukties. Es neprotu izrādīt emocijas lielā pūlī, tas man ir par sarežģītu, un to aptur kauns izrādīt vājumu citu cilvēku acīs, bet tas nenozīmē, ka man ir bijis viegli vai, ka tas sanāk dabīgi. Pupu mizas pilnīgas. Es beidzot esmu iemācījusies un spējīga runāt pa telefonu un pusaudžu gados es nespēju runāt pa mobilo pat autobusā ar mammu izsakot vairāk kā jā vai nē, kas viņu neprātīgi kaitināja, taču doma, ka mani dzird sveši cilvēki paralizēja, lai cik nebūtu smieklīgi. Es mācos un daru ko varu, tas nav iegli vai ātri, to nevar panākt uzsitot maģisku nūjiņu vai kādam citam cilvēkam pasakot kādu nodrāztu frāzi, piemēram, tik tikai jābeidz domāt tik daudz vai neņem visu pie sirds, jo loģika man strādā pietiekami labi, emocijas ir tās, kas saista un ar kurām cīnos. Un neskatoties uz visu to, katru reizi, kad es saņēmu nē un to ir pārāk daudz lai es spētu saskaitīt, es vienmēr cēlos augšā un mēģināju atkal un atkal un atkal. Es pieņemu attiecībās ir tas pats, nē ir daudz un ir vēlme padoties un nocietināties, kas atgādina manu kursa biedru, neparasti gudru pusis, bet vienu no tiem, kas padevās pēc pāris nē un būtībā skolas beigās izskatījās tiešām nožēlojami un izraisīja neaprakstāmu žēlumu, taču mūrēt mūrus priekšā sirdij nelīdzēs, atteikšanās iet uz intervijām, jo tev ir slikti, neviens tevi nesaprot un tu nevari atrast darbu arī nelīdzēs. Ir cilvēki kam paveicas, kuri atrod uzreiz, kurus iekārto draugi, ģimene, paziņas, kuri uzreiz atrod tiešām labu darbu un pat nenojauš ko nozīmē iet cauri vietām, ko grūti būtu aprakstīt bez "sūda čupa" izmantošanas. Bet, ja tu neesi viens no tiem, laimīgajiem cilvēkiem, kam ir paveicies, vai sēdēšana un pukošanās uz visu pasauli īpaši palīdzēs. Nu, pāris stundas var, visi esam cilvēki un laiku pa laikam vajag to žulti izlaist, lai netraucē organismam, bet pārāk daudz jau paliek neefektīvi. Bet, gadījumā ja esi iestrēdzis vietā, kur nesaņem visu ko vajag, lai spētu laimīgi eksistēt, ir jau vietas, kas atļauj papilddarbus, un vai tam kāda nozīme, ja neslēpies? Protams, tas gan neattiecas uz darba vietām, kas tev sola tevi ņemt, paturēt un vēl nez ko, bet kuras pa to laiku izskata citus kandidātus un tur tevi tikai, jo baidās pazaudēt vienu no kandidātiem, abas puses meklē, ja otra tevi nevar izvēlēties, well, you're an idiot, if you're waiting only on the other half. Un jā, es pirmo reizi sapratu tās meitenes un draudzenes, kuras krāpa savus puišus (oficiālās darba vietas un slepus, bez papilddarbu atļaujām), un reāli neviena no viņām nebija nimfomāne un visas manējās stāstīja, ka sekss šīm attiecībām galīgi nav būtiskais faktors, man tiešām rodas iespaids, ka meitene kas gūst reālu un fizisku baudu vienas nakts sakarā varētu būt viena no pāris tūkstošiem un apsveicu, tev ir paveicies, ja tu eksistē. Bet visiem šiem gadījumiem motivātors bija nenovērtētības sajūta, to var uztvert skumji, var nosodīt no morālā viedokļa, ko darīju es (vainīga, nepriecājos). Un iespējams dažkārt ir jāņem to ko var to kas paliek pāri, ja nespēj iegūt pilnu sūtījumu, vienkārši, lai saglabātu pozitīvismu sevī un nezāģētu un neapgrūtinātu pārējos 24 stundas no vietas. Laikam sievietēm uzmanības deficīts ar laiku sāk izpausties līdzīgi kā vīriešiem seksa deficīs :D