|
|
Monday, December 1st, 2014
| |
11:05 am
|
Autobuss bija īsts, pie tam tiešām kolosāls ar katra sēdekļa priekšā iebūvētu datoriņu ar filmām, spēlēm, tv, radi un citām funkcijām, stjuarti, kasvisulaiku piedavā kaut ko. Wow, nekad nebūtu gaidījusi, ka par tādu cenu var braukt bez maz jūtoties kā VIP cilvēciņš. Autobuss uz Ventspili un Liepāju no Rīgas izmaksā dārgāk.
un pēc pāris stundām braucu mājās. Negribu. Jā, nebūtu jau slikti, ja varētu dzīvot kā tik un nestrādāt, bet pat, ja ko tādu varētu realizēt ar kādu, nedomāju, ka mana pašcieņa to vispār ļautu, galu galā atkarīgais ir zemākā pozīcijā un tur vajadzētu atcerēties, ka esi atkarīgs no cita kaprīzēm, bet var jau pasapņot. Not that i ever had enything like that.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, November 30th, 2014
| |
7:05 am
|
|
Fuck. Pasteidzos. Miers pazuda ap pusnakti, visu nakti goros pa gultu nevarot pagulēt, vēl stunda līdz celšanās brīdim un kopumā gulētas laikam pāris stundas. Bļadž, nu nafig man nekad nekas nesanāk? Gribas žēloties, spārdīties un uzmest lūpu kā mazam bērnam, jo liela daļa no runātā tā arī palika tikai runas, tāpēc, ka dzīvē jau nekad nav laika, pat tad kad redzi, ka ir. Prioritātes mainās proporcionāli un egoisms ir svēts. Bet tā ir vienmēr un jākoncentrējas uz to kas sanāca. Šobrīd pats svarīgākais ir: kaut būtu labs laiks, kaut autobusā izgulētos (mazticamss, nekad neesmu varējusi labi gulēt automašīnās), kaut atpakaļ ceļam atrastu autoostu laicīgi un pats, pats svarīgākais, kas šobrīd rada satraukumu, kaut nu tas nebūtu kaut kāds scam, jo ja sākumā kamols kaklā bija par to cik dārgi sanāca vilciens, tad tagad, ka varbūt tas autobuss ir par lētu, lai būtu reāls. Bet c'mon 90 eur starpība. Es neesmu skopule, bet tā nav pāris eur starpība un pa šo nedēļu slogs tāpat ir bijis pietiekami liels. So....lūdzu kaut tas autobuss būtu īsts, un nebūtu kārtējais aplauziens. Lūdzu, lūdzu, lūdzu.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, November 29th, 2014
| |
9:35 pm - miers
|
Siltums un iestājies tāds patīkams, lai gan iespējams ka mānīgs, miers esot vienai mājās. Kaut kādā brīdī uznākusi bija tāda smagnēja vientulības izjūta, kad vienkārši gribas atlaisties kādā apskāvienā, un pa dienu vēl uznāca kaut kāds muļķīgs melanholijas uzplūds, bet tas beidzot garām. Un es pavisam nesen sapratu, ka manī pa ilgiem laikiem ir kaut kas sadzijis, vismaz viens caurums, kurš bija pārņēmis visu būtību, bet visi pārējie ir maznozīmīgas ikdienas drāmas, kas tomēr neatstāj tādas pēdas.
Rīt pēdējais brauciens uz Bratislavu. Nē, kalnus neredzēju un diez vai redzēšu, taču Budapešta izstaigāta krustu šķērsu, lai arī ir palikuši arī pietiekami daudz neredzētu muzeju, redzētais šķiet šobrīd pietiekošs. Šodien nopirku trīs spēlētāju šahu, nevaru sagaidīt, kad varēšu to izmēģināt. Ļoti priecājos par nopirktajām biļetēm uz Bratislavu. Sākumā biju atradusi vilcienu kas vienā virzienā vienam cilvēkam izmaksātu 33 EUR, un man jau bija samilzis tāds neliels uztraukuma kamols kad izlēmu par labu šim 132 EUR tēriņam no tikko ieskaitītās algas, bet tagad tik neizsakāms atvieglojums, kad atradu autobusa biļetes kuras turp un atpakaļ diviem cilvēkiem izmaksāja 27 EUR, es nevaru beigt priecāties un brīnīties par šo fundamentālo atšķirību. Un, jā, tas ir svarīgi, it īpaši vēl decembrī, kas tomēr ir Ziemassvētku laiks pluss brāļukam 10. dzimšanas diena. Tik neaprakstāms atvieglojums.
Kopumā sasummējot ir lietas, kuras nebija tādas kā gaidīju, bet kopumā ir labi un tas laikam galvenais. Vienīgais kas bendē mieru ir tas kamols un vainas apziņa par darbu, jo neesmu izdarījusi neko un ir bail no otrdienas, brr, šīs domas mēģinu bīdīt malā. Domāšu decembrī. Domāšu, kad būšu atpakaļ aukstuma zemē.
Šobrīd ir jāsaprot par rītdienu, man riebjas plānot,neaprakstāmi, bet pavisam bez tās es kļūstu par kašķīgu nervu kamolu, un tas arī nav labi. Taču šķiet, ka esmu atradusi vidusceļu apskatot galvenās lietas un pārējo atstājot pašplūsmā, kaut kā tā, lai nav pilnīgs riebums, bet neesmu arī uztraukta nervu kaudzīte.
Es neesmu ideāls cilvēks, esmu kļūdījusies un gan apzināti, gan neapzināti sāpinājusi citus,taču es mēģinu mācīties nolikt egoismu malā un aizdomāties par citiem, dažreiz sanāk, citreiz ne pārāk. Vieglāk ir pateikt kā vajadzētu būt, nekā tā darīt. Un es sapratu, cik patiesi ir vārdi, ka mēs nevienu nekad pa īstam nepazīstam, arī sevi nē. Jo es vēl joprojām nezinu, ko es gribu,tikai vāja apjausma un cerība, ka kopumā manam ceļam tomēr ir kaut kāda jēga. Jēga ir visam, jēga nav nekam. Jēgu mēs radam paši, bet vislabāk to radīt kopā ar kādu.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, November 26th, 2014
| |
10:03 am
|
|
Pa nakti pamodos no murga, tas bija vēl pēc manas kliegšanas, pieņemot, ka tā daļa nebija sapnis. Tobrīd atcerējos to sapni pilnībā un atkārtoju pie sevis visu tā secību, jo gaidīju tumsā, kad varēšu to pastāstīt. Bet, protams aizmigu un vairs neatceros. Atceros tādu faktu līmenī, ka mani kārtējo reizi sadūra kaut kāds puisis, ka bija bail un sanāca viņam mani nobeigt tikai ar otro mēģinājumu. Taču reāli no sapņa nav pilnīgi nekā galvā, šos faktus atceros kā daļu no tā ko mēģināju neaizmirst iepriekšējā pamošanās reizē. Tas ir tik kaitinoši, jo es zinu, ka es redzu sapņus es tos tikai nekad neatminos un ir pietiekami daudz reizes bijušas, kad pamostoties tos esmu atcerējusies, atkārtojusi un pat bez papildus aizmigšanas, atkal aizmirsusi pāris minūšu laikā, lai cik ļoti tam pretojos, un jau pieceļos no gultas ar domu, ka es tikko, tikko to vēl zināju. Vai jūs zinat cik kaitinoša ir sajūta just kā manāmā veidā pazūd tava atmiņa un zināt, ka tas ir noticis, izjust, ka pat apzināta cīņa to saglabāt ir neveiksmīga? Tas ir riebīgi un dažreiz man ir bail, ja nu tas notiek ne tikai ar sapņiem.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Tuesday, November 25th, 2014
| |
11:22 am
|
airBaltic: Apskati Eiropas lielāko metropoli - Maskavu!
Mēs esam uzsākuši jaunus tiešos lidojumus uz Maskavas Vnukova lidostu. Pateicoties jaunajam reisam, ceļotājiem ir plašākas iespējas apmeklēt Maskavu vai doties uz tālākiem galamērķiem sadarbībā ar mūsu partneru aviokompānijām - Transaero un UTair!
protams, pilns ar sašutuma pilniem komentāriem, kā Maskava neesot Eiropā. Tas kārtējo reizi man pierāda, jo skaļāk un ātrāk (bez pārdomām) cilvēks sākt kliegt, jo mazāk viņš zin. Krieviju varbūt nesauktu par Eiropas valsti, bet pēc Eiropas robežu kritērijiem Maskava iekrīt mūsu pusē. Sliktākajā gadījumā, ja neklausījāties ģeogrāfijas stundās pamatskolā, var taču apstāties un padomāt, piemēram, kā nākas, ka Krievija panāca savu piedalīšanos Eirovīzijā un kāds būtu bijis pamatojums tās kādreizējajai un debilajai vēlmei iekļūt ES. Bet loģikai tomēr vajag laiku.
|
|
(6 comments | comment on this)
|
| Monday, November 24th, 2014
| |
9:17 pm
|
|
Brīnišķīga diena un 8 stundas uz kājām aktīvi staogājot. Sākās rīts ar Cave church, kolosāla baznīca iebūvēta alā, par 500 HUF dabūn sev austiņas ar gidu angļu valodā. Baznīciņa maziņa, bet tiešām jauka, lai gan tai labāk piestāvētu kāda tolkīniska tipa reliģija, ne kristietība. Sajūsminājos arī par kokgrebumiem, tik neparasti skaisti un skapis, kuru gribējās nolaupīt, kā no pasakas izņemts. Tad brīnišķigais labirints, tumsa, šauras arkas slapja grīda, tekošs ūdens, pāris zārku un kaut kāds moku rīks, stāsts par Drakulu, kas tur bijis ieslodzīts. Būs jāpapēta par viņu vairāk, cilvēks kuru uzskata par nežēlīgu 15.gs tomēr sķiet interesants. Bet visvairāk mani sajūsmina iesoēja izjust lietu vēsturi, iedomāties kā paralēli manai mierīgajai staigāšana vienlaicīgi plulst visi aizbijušie laiki un cilvēki, kuri savas enerģijas tur ir atstājuši. Labirints man ir tajā labo atmiņu krātuvītē, kur man stāv Miesnieks un dzemdību nams, vēl labāku to būtu varējis padarīt tikai tad, ja tumsa vienmēr būtu pilnīga, nebūtu aizslēgto durvju un mani ielaistu vienu pašu ar lukturīti. Visu redzēto uzskaitīt negribu, bet noteikti gribu pieminēt vēl alu slimnīcu. Stāsti par cilvēkiem, kas tika vesti turp 2. pasaules karā, par pārpilnību, gulēšanu uz grīdām, par bombardēšanu, par ārstu varonību un pašaizliedzību, par to kā svarīgākais bija izglābt pacientu, un blakus varēja gulēt ungāru revolucionārs ar padomju savienības kareivi. The heroes are not only the soldiers, vispār es ticu, ka tie, kuriem svarīgākais ir palīdzēt, kas nešķiro cilvēkus pēc piederības, dzimuma vai rases ir tie, par kuriem būtu tiešām jālepjas. Es tiešām jūtos tik neizsakāmi laimīga, vienīgā problēma savā stulbumā saplēsu gultu un tas jauki sabojāja šīs dienas noslēgumu. Es gan turēšos pie ticības, ka pirmais dēlis bija jau salūzis, un pārējo nedēļu gulēšu uz grīdas, jo acīmredzot es tiešām esmu zilonis.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Friday, November 21st, 2014
| |
5:08 am
|
Pirmais sniegs, cik jaki, viss tik balts, interesanti vai Rīgā arī būs, čemodāns sakravāts, atslēgas un mēnešbiļete draudzenēm atdota, izrādās, ka atrast kaķu barotājus nemaz nav tik grūti, ja vari piedāvāt ekskluzīvu divvientulības vietu citiem, jo abām pirmais jautājums vai varēs kādu atvest, nesatrauc, taisāt kaut prieku māju kamēr manis nav, tik ilgi kamēr Begemots apmīļots un pabarots. Gulējusi arī neesmu, nevarētu jau tik un tā pierastā uztraukuma dēļ. Tā vienmēr ir problēma, interesanti vai uz mani apvainosies, ja atlūzīšu agri vakarā skaļi krācot? Bet parasti pēc 30. stundas paliek ok. Šobrīd tauriņi vēderā, žēl, ka tikai nepabeigtas lietas vazājas līdzi. Bet e-pasts ir, vajadzīgie darba faili pārkopēti flešā, viss būs ok. Bourding pass saglabāts mobilajā, ko vēl vajag? Jānopērk lidostā iepakojums šķidrumiem, jāaiziet uz veikalu pēc vēl vienas smilšu pakas, lai arī vajadzētu pietikt ar šo, bet ja, nu pēkšņi nepietiktu. Uztraucos, ka soma būs par smagu, lai gan no pieredzes vienmēr tā man ir bijusi vieglāka, taču uz mājas svariem nevar īsti nosvērt un uztraukums paliek. Nu vismaz šoreiz tiešais lidojums, kas nozīmē nekādas skraidīšanas pa Oslo meklējot otru lidostu un knapas paspēšanas, jo domāji, ka jāpaliek tajā pašā un vēl ir kāds kas sagaida. Es tikko sapratu, ka šī ir pirmā reize, kad būtībā braucu uz ārzemēm kopā vai pie kāda un nebūs pašai jāmeklē ceļi. Protams tieku galā jau, Anglija bija viegla, manuprāt, jābūt daunim, lai nesaprastu viņu metro sistēmu un metro ir tik neaprakstāmi burvīgs, taču grūtāk bija tikt ārā no viņu lidostas, Nīderlandē atradu palīdzību pat tad, kad aizspēros uz pretējo pusi vilcienā pa nakti, nokavēdama visus ievadus un vakariņas savam skolas bussines week un Zviedrijā ceļš bija mēreni taisns, pat ja ilgāks nekā gaidīts. Tas priecē, ka nav jāmeklējas vienai, adrese saglabāta, bet es vienmēr sākumā apmaldos un visi plānotie aizkļūšanas laiki bijuši ilgāki un savādāki kā sākumā domāti, bet no otras puses ir ko atcerēties. Saviļņojums, tauriņi un kā es dievinu ceļot, kā es dievinu to, ka pēkšņi man tas sanāk tik bieži. Un vēl vēl jau būs kāzas Krievijā un varbūt apmācības Prāgā... bet tas nākotnei, tagad izbaudīt Austrumeiropas pērli, šķiet, ka kārtējā, kas sevi dēvēja par otro Parīzi. Un neizraut matus no satraukuma. Kaut viss būtu labi. Kopumā pozitīvs noskaņojums un tūlīt pabeigšu pēdējos mazos darbus, tikai vainas apziņa par vienu neizdarītu un kā būs, bet atkārtoju neviens nemirs un viss būs labi, un mani neatlaidīs, par atvaļinājumu runāju vēl septembrī un nav mana vaina, nav mana vaina, mēģinu atkārtot vēl pāris reizes, varbūt tad noticēšu. Bet kopumā pozitīvi. Viss būs labi, es nebūtu es, ja par kaut ko neuztrauktos.
current music: https://www.youtube.com/watch?v=FdfSSkeXs-k
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Wednesday, November 19th, 2014
| |
10:06 pm
|
|
Pretīgi, kaut kāds vēžu bums visiem vai? Tas šķiet tik nereāli tālu un dīvaini attiecībā uz 24 gadus vecu meiteni, ka stāv tāda dzelžaina pārliecība, ka viss ar viņu ir labi un kaut kas kārtējo reizi sajaukts un ārsti tikai biedē cilvēkus ar savām mistiskajām anormālībām. Nezinu tizli, man vienmēr ir bijusi sajūta, ka par slimībām sāk sūdzēties ap 50, varbūt ap 40 gadu vecumu, tas neliekas normāli no vienaudžu, klasesbiedru puses un sajūta kā krēslas zonā, pat ja tāda nostāja pati par sevi nav loģiska. Un tomēr WTF? Manā laikā par to sūdzējās omas.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Tuesday, November 18th, 2014
| |
7:53 pm
|
|
Kaut kas ko es gribu izmēģināt un paeksperimentēt nākotnei (un šis ieraksts man noteikti liks izklausīties pēc alkoholiķes :) ) ir vēlreiz dzert pēc iespējas dažādus alkoholiskos dzērienu, tas ir, jaukšana, jo šis manuprāt bija viens no dīvainākajiem rezultātiem, nedz pohas, nedz neskaidrs prāts vai citi domāšanas procesi, nu un ja neskaita mazu buču, kas manuprāt būtu tapusi arī bez alkohola, pat neuzmācos un neizģērbos :D Kaut kā praksē dzirdēts, ka no jaukšanām esot tieši sūdīgāk, varbūt tas tā anormāli tikai priekš manis gadījās. Rīt atkal uz darbu, tikai divas dienas, bet tik ļoti, ļoti, ļooooti negribas. Man šķiet, ka dīvainā kārtā pateicoties šim bija iespēja tiešām salikt visus punktus uz "i", nē, es nedabūju konkrētu atbildi, bet kaut kā palika vieglāk. Kā arī nospraudu sev mērķus attiecībā uz nākotni un sevi pašu. Bet dīvainā kārta sajūta, ka daļa no cauruma iekšā ir aizlāpījusies un dīvainā kārtā vairs nejūtos tukša, ir arī lietas, kuras neiepriecināja, bet atkal dīvainā kārtā es tiešām par to jūtos pateicīga un mierīga, protams, tas nozīmē izmaiņas man, bet tā jau ir cita opera un izjūtas šobrīd saka, ka varbūt es varu arī pati pieskatīt savu caurumu un brīžiem pielāpīt. Pirmais un galvenais laikam dzīvot saskaņā ar sevi un neņemt galvā citu cilvēku rīcības pie sirds.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| |
3:06 am
|
|
Idiote, tās pašas kļūdas vienmēr, bet šoreiz ir ok, un gribētu lai zin pasaule, ka visam vienmēr ir saulainā maliņa un kopumā esmu pateicīga pat ja viens ir āksts viņš var pavērt durvis burvelīgai pasaulei. Kopumā esmu priecīga, priecīga par visu un ir jauki, laikam, jāiemācās negaidīt, nezinu vēl kā, bet strādāju, bet tiešām ļoti jauki.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, November 16th, 2014
| |
12:55 am
|
Jāatzīst, ka bija neizsakāmi jauki pirmoreizi tik vienkārši un atklāti runāt ar cilvēku, kurš ir tuvāks tieši manas pasaules daļai, nekā reāli man apkārtesošie cilvēki. Mīlu jau savus draugus, bet dažreiz ir grūti ar to neiederības sajūtu starp viņiem vai sajūtu, ka tevi īsti nesaprot, jo visi ir pilnīgi citās sfērās un citām pieredzēm, ka ir jauki vienreiz satikt kaut ko sev līdzīgu. Diezgan negaidīti un patīkami.
Jāsaka arī, ka šī bija pirmā reize, kad šādā veidā tieku pavadīta atpakaļ uz mājām, nevajadzīgi, lieki un tai pat laikā tik neizsakāmi, brīnišķīgi un tiešām jauki. :) Tagad uztraukums, vai pats tika atpakaļ, bet iekšēja sajūta saka ka viss ir ok, un atpakaļceļā vismaz galapunktam nepabrauksi garām un vilcienā iesēdināts tika. Jā, cilvēki ir dažādi un izrādās, ka tiešām ir arī cilvēki kurus uztrauc kaut kādi svešinieki, no kuriem tāpat neko nedabūn un mēģina parūpēties kaut kādas pilnīgi nepamatotas, bet tomēr jaukas atbildības sajūtas dēļ. Tas dod ticību pasaulei kopumā. Man vienmēr gribas ticēt, ka pasaule un cilvēki kopumā ir labi, spējīgi just empātiju, rūpes, draudzību arī negaidot ko pretim, vienīgā problēma, ka pārāk daudzi ir bijuši sāpināti un jutušies netaisnīgi aizskarti kaut kādos savos dzīves punktos, šīs netaisnības sajūtas, mēs pārceļam atkal uz citiem. "Viņš mani sāpināja, tāpēc tagad uzvedīšos pret visiem kā pret izmantojamiem gaļas gabaliem, kas nav nekā vairāk vērti", "Viņa mani izmantoja, visas sievietes ir maitas tāpēc cieņu nav pelnījušas" Tas nekas ka nākamajam cilvēkam nav nekāda sakara ar iepriekšējos, šīs sāpes, aizvainojums, tiek pārcelts nekrietnā uzvedībā pret nākamo cilvēku. Kā to ķēdi nogriezt es nezinu. Es zinu, ka es pati bieži, pārāk bieži pārlieku uz nākamo cilvēku savas vecās pieredzes, neuzticoties un gaidot to pašu ko no iepriekšējā. Zinu, tikai, to ka mēs pārāk bieži attaisnojam savu negatīvo rīcību pret citiem, jo tā ir vienkāršāk, jo vainas izjūtai skatīties acīs ir neizsakāmi grūti. Vieglāk ticēt, ka visi citi ir slikti, nevis meklēt problēmas sevī.
Cilvēki ir tik daudz, dažādi un interesanti, katram ir savs stāsts, savi iemesli tam kādi viņi ir un viņu rīcībām, taču lielākoties ir grūti tos dzirdēt vai saprast, jo to jau praktiski nemaz nevar izdarīt, tu nevari iziet cauri katram otra cilvēka domu pavedienam un pieredzei, pat tad, ja to vēlies, bet var dabūt daļu. Šo domu atceroties un sev atkārtojot, es ceru, ka es varu iemācīties nenosodīt un apstāties pirms novērtēt. Un vakardien pavērās vairākas reizes durvis uz mazu daļu no cita cilvēka stāsta, bet it is not my storry to tell, lai cik interesanta būtu šī daļa. Tikai liek atcerēties un piefiksēt jau sen zināmas patiesības.
Protams, ir brīži, kad ir grūti nenosodīt, ja tev rodas sajūta, ka tevi ir nodevis cilvēks, kuru uzskatīji par labāko draugu, un tik bieži man ir tās sajūtas, ka varbūt tas viss bija iztēlē, varbūt tas viss bija meli, bet ir palikušas sarakstes, atmiņās, par garajām pastaigām naktī un skūpstiem, kas apreibināja, palikušas atmiņas par mīļumu, mīlestības vārdi un teksti par to ka par visu vairāk esot bail mani pazaudēt un tuvības sajūta uzticot lietas, kuras citiem nekad nestāstītu, tobrīd šķita, ka vismaz draudzības un uzticības daļa būs nezūdoša, bet pasaule tā nav iekārtota laikam. Tomēr parasti ir vismaz strīds, kaut kas kas aizgājis greizi, nekad negaidīju izzušanu. Man ļoti mulsina, ka meitene kura ir viņu pazemojusi nesaskaitāmies reizes un krāpusi aiz sienas esot, dabūja cieņpilnāku noslēgumu, well, man tā nebija un tā ir šīs ķēdes netaisnība un aizvainojums, cilvēks izliekas miris, tikai sociālajos nākas skatīties, kā runājas ar citiem un turpina dzīvot un tad kārtējo reizi to redzot pāriet kaut kāda tukšuma sajūta pāri. Būtu jau nu vismaz mantas atdevis, un acīs pateicis, ka viss ir cauri. Savādāk jājūtas kā kaut kādam idiotiski stulbi histēriskam sievišķim, kura uztraucas un meklē pazudušu cilvēku, tikai, lai uzzinātu, ka izrādās es pēkšņi vairāk neeksistēju. Dīvaina sajūta. Un dīvaini arī ir tas,, ka tajos brīžos, vai vismaz toreiz šķita, ka nekad nejustos vairs tik tuvi ar kādu, ka tā ir vienīgā patiesība, un tad sanāk atrast cilvēku, kuru arī ir bail pazaudēt, un pēkšņi vairs nezini, kā pareizi rīkoties un ko darīt, jo ir reizē tik ļoti bail pieļaut pagātnes kļūdas un pieķerties no otras ir tik ļoti bail pazaudēt tieši mūru taisīšanas dēļ un gribas piesiet, ielikt kādā skapī visus sev mīļos un labos cilvēkus, lai neviens nekad man nepazustu un neaizklīstu, jo viņi šķiet to nespēj beigt darīt. Un tad saprotu, ka nav ne jausmas kas būs nākotnē un ir bail no tās, man gribētos kristāla bumbu vai pieeju Multivac lai varētu visu vienmēr pasargāt un pieņemt tikai pareizās izvēles.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Saturday, November 15th, 2014
| |
10:36 am
|
|
Brīnišķīgs vakars un izrādās es esmu kaut kas anti-kristam līdzīgs ar kaut kādu trijstūri kuru pati neredzu :)
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Thursday, November 13th, 2014
| |
11:30 pm - alus un šaha piedāvājums vienam cilvēkam
|
Protams, ja nezini kā tā esmu es tad pēkšņi tu spēj arī atbildēt.
Kārtējo reizi tā stulbā tukšuma sajūta, nekas jauns tas nav, nekas par ko vairs mācētu raudāt, šī sajūta nav ne slikta vairs ne laba, dažkārt to izdodas aizmirst, dažreiz to apātiju un tukšumu var aizpildīt ar neilgām naida jūtām, bet es neprotu ienīst ilgi, tas nav manā dabā, lai gan tiešām gribētu, naids, dusmas, atriebības vēlmes, tās ir tik daudz labākas un man pieņemamākas par skumjām, nevarību un bezspēcību, man slikti paliek no sentimentalitātes, riebjas tā un ciest sevi nevaru, kad man tā piemetas, labāk kliegt un ārdīties, nevis apātiski skumt, bet, ja nevari, ja tā mokošā tukšuma un vilšanās sajūta ir kārtējo reizi atcerēta un šķiet raujam tavu krūškurvi vaļā? Ko darīt tad? Zinu, ka neesmu vienīgā, vai ir kāds, kas kādreiz ar to ir ticis galā?
Manas mazās problēmas ir nebūtiskas un muļķīgas, es pati to redzu, tikai pirmās pasaules sīkumi un tomēr tie loģikai nepakļaujas. Nē neesmu Margarita, kurai ir viss, bet tik un tā nereizi un ne minūti nav jutusies laimīga dzīvē, man ir daudz laimīgi brīži noķerti, daudz lietas par kurām esmu bijusi un vēl esmu pateicīga, un materiālā ziņā, man varbūt nav viss, bet sūdzēties salīdzinoši nevaru, it īpaši, kad redzu kāda situācija šķiet valdam valstī kopumā, un šobrīd ir tik daudz, daudz, daudz, tiešām neizsakāmi daudz labāk kā kādreiz un viss iet tik ļoti uz augšu. Zinu, kopumā dzīve ir laba, šobrīd ir arī tik daudz pozitīvu lietu uz kurām skatīties, pavisam drīz uzzināšu vai manai čigānietei ir taisnība arī citu cilvēku zīlēšanas mākslā, ir jauni paziņas un jaunas pieredzes, gan jau bijušas, gan vēl nākotnē paredzētas un tomēr...šobrīd viss ko es gribu ir pāris ali un vakars deģenerācijas, nosist savas pāris atlikušās inteliģences šūniņas un arī uz brīdi iemidzināt to, ko savādāk nevaru. Galu galā, man nav bērnu, ģimenes vai savādāku apgādājamo, vai nav vienalga, ja tas skar tikai mani? Es negribu rūpes vai kaut ko detalizēti skaidrot un sūdzēties, ko nāktos ar draugiem par kuriem zinu, ka vēl jau tikai labu un kuru priekšā jājūtas vainīgai. Es negribu ne laba, ne slikta vēlējumus, nekādus padomus un filozofisku sarunu, tikai klātbūtni un neeksistējošu vakaru.
Ja šo izlasa kāds cilvēks, kas varbūt gribētu pavadīt rītdienas nakti ar sev nepazīstamu cilvēku līdz viņas pirmajam vilcienam, spēlējot bezgalīgi ilgi šahu (vai kārtis vai dambreti) bārā un dzerot alu, kurš nebaidās un nejūtas neērti klusuma brīžos, spēj nejaukties iekšā, nedot padomus, nenosodīt un neko negaidīt un visticamāk aiziet vēlāk izliekoties, ka nekad neesam šādi tikušies un neko nemainot savā ikdienas dzīvē tā sakot uztaisīt atkāpi ikdienas ritumam, padod man ziņu, pirmie četri kausi uz mana rēķina un smēķētājam vēl bonusā cigarešu paciņa.
|
|
(6 comments | comment on this)
|
| Wednesday, November 12th, 2014
| |
9:22 pm - The Slow Regard of Silent Things
|
|
ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ esmu gatava kliegt un to daru no prieka. Pilnīgi negaidot jauna Rothfusa grāmata. Bļin, iznāca pirms nedēļas un es tikai tagad uzzinu, nē, ne trešā un pēdējā ilgi gaidītā no Kingkiller Chronicle grāmatām, jau samierinājos, ka tā jāgaida vēl pāris gadus (grrr), bet šī ir companion novella par manu skaisto un mīļoto Auri noslēpumainajos Universitātes pazemes tuneļos, āāāāā, nevaru sagaidīt decembri vairs, kad varēšu pasūtīt un dabūt savos kārajos, mazajos nadzeļos. Gribu jau tagad. Bļin, gribu, gribu, gribu, gribu!!!!
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| |
8:30 pm
|
|
No rītiem tu čuksti man skaistus vārdus ausīs, tu glāsti, tu turi, dažkārt tu uzgulies virsū un nelaid mani vaļā. Tajos brīžos šķiet, ka viss pārējais ir mazsvarīgs, es niknojos uz modinātāju un nolādu darbu par to, ka man tevi atkal jāpamet. Šajos drēgnajos rudens rītos, tu mēdz mani pavadīt līdzi vilcienā un dažkārt tu pielavies man darbā visnepiemērotākajos brīžos un apskauj tik cieši, ka es skaitu sekundes, kad varēšu ar tevi būt divvientulībā un atdoties pilnībā. Tu aicini un kārdini mani atkal un atkal. Tikai tagad, kad pienācis vakars, esmu mājās un gatava ieskriet tavās skavās, pavadot ar tevi šo nakti, tu kārtējo reizi esi pazudis un nāksi tikai, kad būs jau pārāk vēls. Tipiski.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, November 10th, 2014
| |
9:38 pm
|
|
ha, esmu oficiāli sliktais cilvēks un izdzēsta abām no draugu loka, un kāpēc mani tas uzjautrina :D Facebookā gan aizmirsušas vēl. Es pilnīgi jūtu, kā drīz mēli nokasīšu :D
|
|
(comment on this)
|
| |
8:45 pm
|
|
Atkal jau jūtos stulba, nezinu cik ilgi šis turpināsies, es vnk neiebraucu kāda pie visiem velniem ir starpība starp tranzītu un pārdošanu starp muitas noliktavām? Es neiebraucu laikam šo darījumu būtībā un man riebjas, ka viss ir tik ļoti bezjēdzīgi un nevajadzīgi sarežģīts, ka neko saprast nevar. Vai arī es esnu tik stulba, ka neko nesaprotu. Man prāts nespēj aiziet vajadzīgajos līmeņos un laikam mans jautājums kārtējo reizi kādam liksies stulbs un acīmredzams. Bet es nesaprotu un man nepielec un tikko vēl priecājos, ka varbūt beidzot sapratu un tad čušš - atkal nepareizi un gribas kaut kur kaut kam iespert. Es izskatīju visu, es neatrodu likumos terminu skaidrojumu un es nesaprotu, kāpēc tie ir dažādi jādeklarē un kurā kaktā ir paslēpusies atšķirība.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, November 9th, 2014
| |
10:07 pm
|
|
Man ir visu laiku vismīļākais kaķītis, visu dienu sēž blakus vai murrinās pa klēpi un tagad pat nošķaudījās kopā ar mani, mīlīguma iemiesojums.
|
|
(13 comments | comment on this)
|
| Friday, November 7th, 2014
| |
10:46 pm - Vienkārši Izcils Dienests un nesaistītas domas
|
VID = mēs parūpēsimies par galvassāpēm jau no paša rīta. Nē, mēs nesaprotam, ka ir vietas, kur darbalaiks sākas 9 un tu vēl neesi pie datora.
***
Nekas, ka vēl knapi sācies novembris. Krasta Lido, mēs gaidām Ziemassvētkus laicīgi. Mēs rūpējamies, lai decembrī jau doma par tiem vien tevi šķebinātu.
***
Zelta olu izdēt nesanāca, bet nosist mani arī nenosita. Vai varbūt tas tiek darīta lēnām un process sācies man nemanāmi?
***
Mans džekiņš nāks pirmdien, ah, kaut viņš būtu tik pat smukiņš, kā mūsu otrs jaunais konsultants....mazticams, tik piemīlīgu čabulīti nevaru atcerēties redzējusi nekur citur kā tikai filmās un viņš pat tieši atgādina vienu aktieri. Pilnīgi bauda viņu brīžiem pavērot, un patiesībā ir brīži, kad ir labi strādāt ofisā it īpaši manā, es tā dievinu vīriešus uzvalkos un, ja vēl smuks nēsātājs....uh, labi, ka šis precējies gan, savādāk viņa klātbūtnē parunāt nevarētu, žēl, ka mani tomēr pārsēdināja, sēž pretim manai vecajai vietai, bet tagadējai man divas galdu rindas priekšā,žēl.
***
nevaru izlemt, vai labāk vienmēr kapāties līdz patiesībai, vai tomēr iekost sev, un nedarīt to, ja zini, ka visticamāk sāpēs. Nekas, neviens nemanīja, un nevaru atturēties, vienmēr tik ļoti gribās zināt. Bet atbildes nekad neiepriecina.
***
vai ir jēga pateikt vienai no menedžerēm, ka viņa mani pamodināja 4 no rīta, jo sapnī izteica kaut kādu brīdinājumu, bet es nevaru atcerēties par ko? Varbūt viņa zinās? Ragana tomēr un brīdinājums šķita ļoti svarīgs.
***
Man nepatīk publiski uzstāties, un bija visi, pat lielais boss. Parasti neviena nav, vajadzēja paņemt garlaicīgāku un vienkāršāku tēmu.
***
Kāpēc visās malās skan Ungārija, šodien runājām par viņu PVN sistēmu, pagājušonedēļ klausījos par viņu stulbumu attiecībā uz iedomu uztaisīt "Interneta nodokli"....
***
Es beidzot sapratu, kas man ir jādara, tā ir neaprakstāmi brīnišķīga un kolosāla sajūta, it īpaši, kad jau vairāk kā mēnesi muļļājies uz vietas pilnīgā depresijā. Visu vēl nezinu, bet beidzot, beidzot jūtu ka ir virziens skaidrs, tas tik ļoti priecē, nē, mani nebiedē liels darba apjoms, bet ir grūti, kad īsti nesaproti ko tieši no tevis grib un neviens nevar arī paskaidrot, jo tas ir kaut kas ko neviens vēl nav darījis. Cik jauki ir kaut ko pārdot, un pēc tam tikai domāt kas īsti ir pārdots un kurš to darīs.
***
Bļin, tik ļoti, ļoti.....ah 4 mēnesis jau vienmēr grūtākais, ja tikšu līdz janvārim, gan paliks vieglāk, vai arī metīšu principus pie malas un zvanīšu K.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, November 4th, 2014
| |
11:03 pm
|
Šodien atkal izmeta no stacijas it kā esoša spridzekļa dēļ. Bļāviens, tas jau paliek tik ļoti bieži, ka man nešķiet, ka to pat vairs ziņās rāda. Un galvenais izmet no veikala, kura dēļ speciāli biju braukusi turp. Ah, nu labi, ceram ka rīt nekādi idioti nezvanīsies atkal.
p.s. tizli mājās braukt tik bieži ar autobusu, kad samaksāts par vilcienu mēnešbiļeti
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|