Pa nakti pamodos no murga, tas bija vēl pēc manas kliegšanas, pieņemot, ka tā daļa nebija sapnis. Tobrīd atcerējos to sapni pilnībā un atkārtoju pie sevis visu tā secību, jo gaidīju tumsā, kad varēšu to pastāstīt. Bet, protams aizmigu un vairs neatceros. Atceros tādu faktu līmenī, ka mani kārtējo reizi sadūra kaut kāds puisis, ka bija bail un sanāca viņam mani nobeigt tikai ar otro mēģinājumu. Taču reāli no sapņa nav pilnīgi nekā galvā, šos faktus atceros kā daļu no tā ko mēģināju neaizmirst iepriekšējā pamošanās reizē. Tas ir tik kaitinoši, jo es zinu, ka es redzu sapņus es tos tikai nekad neatminos un ir pietiekami daudz reizes bijušas, kad pamostoties tos esmu atcerējusies, atkārtojusi un pat bez papildus aizmigšanas, atkal aizmirsusi pāris minūšu laikā, lai cik ļoti tam pretojos, un jau pieceļos no gultas ar domu, ka es tikko, tikko to vēl zināju. Vai jūs zinat cik kaitinoša ir sajūta just kā manāmā veidā pazūd tava atmiņa un zināt, ka tas ir noticis, izjust, ka pat apzināta cīņa to saglabāt ir neveiksmīga? Tas ir riebīgi un dažreiz man ir bail, ja nu tas notiek ne tikai ar sapņiem.