|
|
Sunday, November 2nd, 2014
| |
7:43 pm - ;(
|
|
Es saplēsu savu telefonu.... bļin, nekad līdz šim nebiju saplēsusi telefonu. Un tas nokrita no tik maza augstuma, ka šķiet pilnīgi morāli nepareizi kā tas šobrīd izskatās, ekrāns saplaisājis un nejūtīgs. Bet vismaz ieslēgt var, tikai pinkodu nevaru ievadīt. Laikam jāsaprot, kas lētāk pirkt jaunu vai mēģināt labot? Kādam ir kas tāds noticis ar Nokia 520 Lumia un zin cik varētu izmaksāt remonts?
|
|
(comment on this)
|
| Friday, October 31st, 2014
| |
8:04 am
|
|
| Sunday, October 26th, 2014
| |
11:19 pm - Pēdējais
|
Pēdējā laikā nākusi apziņa, ka ciba izrādās ir īsta vieta, un te ir cilvēki ar miesu un asinīm. Nezinu, vēl vai tas ir labi vai nē, man tīri labi patika laiks, kad to uztvēru par kaut ko līdzīgu nelielai rēgu pasaulei. Šis statuss tai diemžēl ir zaudēts jau kādu laiku, bet man vienalga. Ja arī nevaru vairs rakstīt par kādām konkrētām lietām vai izjūtām domājot par zināmajiem cilvēkiem, teorētiski es varu izmantot ko nekonkrētu un padomāt vairāk kā to pārvērst, paturot savus iemeslus un saglabājot sevi. Protams, varu arī pieņemt, ka šī daļa vienkārši ir zaudēta un meklēt ko citu. Vai izlikties, ka nekas nav noticis, un mēģināt turpināt ierasto dzīves ritmu. Nē, tas nešķiet šobrīd īpaši reāli ilgtermiņā.
Es esmu 9, un mans mērķis šai pasaulē ir zaudēt visu ko iegūstu, gan materiālo, gan nemateriālo, man ir jāiemācās atlaist, vai vismaz tāda bija doma, vienā no tām muļķīgajām "ieraksti savus dzimšanas datus un mēs par tevi pastāstīsim" zīlējošajām lapām. Šis gan ir dzirdēts bieži, pat apnīk, vienmēr gribas ko jaunu, pat ja jāsaprot, ka, ja tā ir patiesība, tai vajadzētu būt vienai. Bet es jau neticu šīm lietām.... atsakos to darīt. Varbūt tikai dažreiz tas aizmirstās. Ja es ticētu, man būtu jātic, ka esmu nolādēta, tāpēc nē, mātes nevar nolādēt un čigānietēm nav taisnība. Ha, bet, lai būtu droša, varu visus turēt pa gabalu, iztikt bez bērniem un vīriem. Bet tik tālu čigānietei vēl nav bijusi taisnība par naudu un skaistumu, to es vēl gaidu, kur ir? Es esmu pārāk ilgu laiku pavadījusi bailēs no visa iespējamā un ilgojoties, skatoties pa atslēgas caurumu. Viss, pietiek. Visam, vienmēr var atrast atainojumus, katram vienmēr ir savs stāsts. Kāds ir mans? Garš un pārāk atgādina ziepju operu, man nepatīk telenoveles. Mans aizsākās Jāņos, vai tāds ir nostāsts, cik dīvaini, ka tieši tie, kas visvairāk negrib bērnus, "iekrīt" no vienas, nelaimīgas reizes. Un šī jau ir vissvarīgākā daļa, neesmu bijusi nekad pie psihoterapeitiem, bet vai tad visas lietas nemeklē bērnības pieredzēs. Bet man tīri labi pat patika doma, ka jaukā raganas zīme, kas visiem tik ļoti nepatika un skaistais vārds, kas būtībā nozīmē spīdošs pūķis, padara mani bez maz par kaut ko sātanisku. Dzīve ir vieglāka, ja arī pats notici, ka esi slikts. Nu man nevajag psihoterapeitu, lai saprastu, ka mana problēma bija, ka nekad nejutos gribēta, grūti tādai justies, ja tev visu laiku atkārto cik dzīve būtu skaista, bez tevis un, cik daudz naudas varētu ietaupīt un cik daudziem restorāniem aiziet aizsūtot tevi uz patversmi. Protams, arī mātei bija savas problēmas attiecībā uz mani, grūti, ja dumjš, bezjēdzīgs un neveikls šmurgulis izjauc visu tavu dzīvi un vēl sasaista kopā ar cilvēku ko necieni. It īpaši, ja tu visu laiku domā, ka esi pelnījusi ko vairāk, un ja es esmu tā, kas apstādināja tavu dzīvi un neļāva tev sasniegt vairāk un to izbaudīt pilnībā. Pie tam vēl nepateicīga un nesniedzot nekādu atdevi, un diemžēl man nāksies likt tev vēl arī turpmāk manī vilties, tev bija taisnība, tavas investīcijas manī, nenes augļus. Bet, kaut kā tas laiks ir aizgājis ar visām savām drāmām, kautiņiem, mīļākajiem, meliem un manu lielo naidu un skaudību pret brāli, ko šobrīd tiešām nožēloju, bet ir lietas ko es nevaru izlabot, man gribētos, kaut būtu bijusi gudrāka, un man ir neizsakāmi žēl, ka ir par vēlu, vismaz es vairs izdarīt neko nevaru, ir lietas, kam jānāk no paša. Vismaz sākot ar noteiktu vecumu. Bet es ceru, ka esmu izvēlējusies šo ceļu sev, tas nav viegli, bet es mācos, kļūdos un atkal atsāku. Es nepratu iederēties, es slikti runāju un stostījos, es daudz kāvos, pārāk daudz priekš meitenes, kas no malas šķita tik klusa un mierīga. Un mani uzskatīja par jukušu tik ļoti ilgi. Jukusi un dīvaina un tad vēl, pat bērni var būt diezgan mantkārīgi. Ah, smieklīgi atcerēties, paskatoties atpakaļ, viena meitene, kas pazina mani pirms pārgāju uz viņas skolu mani uzskatīja par bagātu, tā bija taisnība pirms tam, bet uz to skolu pārgāju, kad tēvs bija bankrotējis un māte mūs uzturēja par sekretāres ienākumiem, nē neviens to nedabūja zināt, mani vienkārši uzskatīja par iedomīgu un ka māte ir skopa. Ah, cik daudz ir bijuši tiešām apkaunojoši brīži, muļķīgā soma ar bārbijas lellēm laikam 4. klasē vairs neiederējās utt, bet grūtākais laikam bija atrast kontaktu ar citiem bērniem, visnepatīkamākā atmiņa par dzimšanasdienu, kurā kā dāvanu atnesu savas grāmatas, cerot, ka neviens nezinās, ka tās ir lietotas, bļin, tas kas man izskatījās ok tomēr tika pamanīts, nebija smuks brīdis :D Bet ar laiku lietas sāka iet uz augšu, nu pēc ilgāka laika, dzīves periodu līdz 7-8 klasei es vienkārši norakstu, dažreiz man šķiet, ka tā nekad nav bijis, un ka tā ir kaut kāda cita meitene, ne es. Bet es atceros savu pirmo apskāvienu un savu apmulsumu par to. Šo meiteni pēc daudziem gadiem es šovasar atkal satiku, viņa tagad dzīvo Anglijā. Bija jauki, bet dīvaini domāt, ka viņa diez vai zin ko man nozīmēja savulaik, viņa bija pirmais cilvēks, kas mani nevērtēja, vai vismaz radīja man šādu sajūtu. Mēģinājumi atvērties ir bijuši smagnēji, vēl joprojām ir, bet es cenšos. Puiši vienmēr ir bijis grūts subjekts, gan mātes un čigānietes dēļ, gan brāļa, ko ciest nevarēju, viņa, manuprāt, vīriešu dzimuma priviliģētības dēļ, gan arī tas, ka ar viņiem ir grūtāk asociēties, un nesaprašana kā uzvesties, gan arī paniskās bailes no atraidījuma, no tā, ka pietuvošos kādam pārāk tuvu un kāds sapratīs cik patiesībā nevērtīga un tizla es esmu. Kaut kā ar meitenēm tomēr vieglāk būt pašai sev. Šeit liela pateicība ir Mikijam, ja nesakita pāris puisēnus no sākumskolas un pirms pubertitātes laikiem, pirmais puisis ar ko tiešām daudz pavadīju laiku kopā, un būtībā arī samīlēlējos, es pirmo reizi ar vienu cilvēku jutos tik labi kopā vienkārši staigājot stundām kopā pa mežu un runājot, par grāmatām un filmām, spēlējot iemīļoto questions games, daudzas atmiņas šķiet pilnīgi kā ar jauku sauli apmirdzētas, pat pokera mači, kas norisinājās vakaros un ievilkās bieži vien līdz 3 naktī šķiet tādi pārāk gaiši. Nē, tur nekas nekad nebija, bet daudzas atmiņas ir stipri vien romantiskākas kā ar to ar ko it kā kaut kas ir bijis, gan brauciens uz Kopenhāgenu, gan dzēruma strīds un apskāviens, gan pēkšņais brauciens pie manis, kad nebiju pacēlusi klausuli, vēl tagad nevaru noturēt smaidu atceroties to pārsteigumu ieraugot viņu pie durvīm neaicinātu norājam mani par telefona necelšanu un piedāvājot vakara pastaigu. Cilvēks ar ko neesmu runājusi jau pāris gadus. Atgriešanās bija smaga, labi vismaz, ka bija vasara, jo pirmo nedēļu es pavadīju gultā visu laiku pinkšķot. Pagāja laiks, kamēr samierinājos un beidzot spēju nolikt to malā. Man nepatīk zaudēt, bet dzīve rit neatkarīgi no manām vēlmēm. Bet šis laiks bija skaists arī citu iemeslu dēļ, jau vidusskolā man parādījās draugi, kas šķita tik jauki. Man? Tiesām? Brīnišķīga meiteine, ar ko iepazinos, visdīvainākajā veidā, viņai vajadzēja tualeti, ļāvu izmantot savējo. Interesants sākums ilgai draudzībai. Tad cita no augstskolas, dzīve rit uz augšu un ir jauki. Protams, līdz brīdim, kad iestājas kārtējais devītnieka zaudējumu cikls. Labākā draudzene aizbrauc, un tagad jau ir skaidrs, ka nekad neatgriezīsies, cilvēks kuram uzticos izrādās pilnīgs mēsla gabals (ah vai tas nav dzirdēts no kādas filmas) un liek šaubīties par visām manām atmiņām, godīgi sakot viņa gadījumā visvairāk nosāpināja pat ne izšķiršanās, kas gan tā pa īstam oficiāli netika pateikta, bet gan pilnīgais cieņas trūkums un tas, ka nesaprotu vairs, kas ir bijis īsts un kas nē. Grūti noticēt, ka viss ir bijis tikai kaut kāda spēle, un es vienkārši nespēju salikt visu pa plauktiņiem, nē es nesaprotu, kāpēc, bija jānotiek šādi, kāpēc nevarēja normāli izrunāties, kā pieauguši cilvēki un kāpēc vajadzēja izturēties tik necieniski. Jā, aizskartu cieņu patiesībā ir daudz grūtāk sadziedēt par mīlestības sāpēm. Ir bijuši abi, un abi sākumā ir sāpīgi, es pat teiktu ka mīlestības sāpes sākumā ir stiprākas, bet, tās aiziet un pat var atstāt tīri patīkamas atmiņas aiz sevis, aizskarts gods paliek. Un tad vēl vilšanās citā cilvēkā, nezinu neesmu par viņu ar šo runājusi varbūt vajadzēja. Ieteikums, ja esat pie kāda bijis ciemos un par šo kādu gvelžat rupjības savā facebookā, parūpējaties, ka esat to izslēguši. Jā, es arī bieži aizmirstu izlogoties, un laikam jau arī būtu lietas, ko negribētu, lai citi lasa, ir neķītras sarunas, pāris bildes, ko laikam nepriecātos, ja kāds uzietu, pat, ja priekš tām vajadzētu sarunu tīt diezgan tālu, bet runa par nedaudz apkaunojošām lietām, bet nekas tāds ko jūtu, ka man būtu ļoti jāslēpj vai, kas tāds, kas, ja tiktu atklāts, sagādātu man īpaši lielas problēmas vai liktu pa īstam uztraukties. Bet šeit es uzzinu no cilvēka, kuru it kā jau ilgi pazīstu, par to cik dīvaina un neglīta esmu, gan kad biju resna, gan tad, kad biju kārna ragana, kā man esot drausmīga gaume mūzikā, un idiotiski hobiji, dažādi joki par manu seksualitāti un citas figņas, viens attaisnojums, sākās visa rupjību gvelšana ar to, ka es it kā viņu biju nosaukusi par resnu, smieklīgi, jo es pateicu cilvēkam, ka abas skolā bijām palikušas pa vasaru tipa uz papildus nodarbībām sportā, tas ir tiem, kam pārāk labi negāja, un laikam nepiebildu, ka tā bija bumbiņas mešana, tur īsti nebija sasaistes ar resnumu... bet nu labi piezvanīju, mēģināju runāt nepasakot, kas ir izlasīts, visi teksti tika pavērsti tā, ka es esmu kaut ko iedomājusies. Muļķīgi un bezjēdzīgi un atkal liek pārdomāt to vai manas atmiņas ir īstas, vai es dzīvoju kaut kādā ilūzijā, tas ir nosodu labos un neredzu meļus? Kāpēc bija jāizliekas? Bet godīgi sakot vienalga, laikam jau daļa no dzīves. Un vai nav vienalga ko es klausos, ja es nespiežu to virsū citiem, vai nav vienalga ko es daru mājās savai izklaidei, bū-hū izšūt nav stilīgi, piekāst, man patīk, šī sajūta gluži kā taisot puzli, kuras galarezultātā tev ir skaista bilde, vienīgi žēl, jo ja būtu zinājusi, to ka viņa domā, ka tas ir tik stulbi, nebūtu dāvinājusi viņai glezniņu. So, man tīri labi iet pie sirds arī skūpsti ar meitenēm, visvairāk tieši tāpēc, ka šajā gadījumā var arī iztikt bez kā vairāk un lielākas intereses man nav, neatceros, ka būtu gan tev uzmākusies, nu jā esmu bijusi ar divām meitenēm, ļoti skaistām, might I add, un vienlaicīgi, slaida, blonda zviedriete un tumsnēja, sievišķīga itāliete ar francūzes pilsonību, ha, domāju dažs labs čalis beigtos nost no skaudības par šo :D nu un? Kā gan tas īsti ietekmē kāda cita dzīvi vai ir kāda cita cilvēka darīšana? Es personiski nesaskatu tajā vispār neko īpašu. Un jā, es dievinu skūpstus, it īpaši ļoti labus, kvēlus un iespējams pārāk publiskus, ahh, ar to gan ne vienmēr ir tik vienkārši, bet pāris cilvēki ir bijuši ar kuriem šis ir bijis labi. Viena no lietām, kas pietrūkst patiesībā attiecībā uz doku. Pārējie divi labākie atkal nederēja citu iemeslu dēļ, žēl. Un šo cilvēku ir pārāk maz vai man grūti atrast, biežāk gadās kaut kas Kaspo līdzvērtīgs. Un es vēl spēju saprast, ja puisim ar kuru gribu tikties ir kādi iebildumi attiecībā uz manu izskatu, kuru dēļ varbūt netiktu tālāk par friend zone, bet godīgi es neredzu kā tas kā es izskatos vai nē jebkādā veidā bojā dzīvi meitenei, kas teorētiski ir tikai draudzene, neviens vēl mani ieraugot uz ielas šausmās skrējis prom nav un nekādu īpašu attieksmi pret sevi nekad neesmu manījusi.
Es bieži cīnos ar neredzamības un nepilnvērtības sajūtām, dažādiem kompleksiem un vienmēr ir tā sajūta, ka brīdī, kad mēģināšu izlikties, ka ar mani viss ir kārtībā, kādam vajag noteikti izcelties un atgādināt man cik "ne-perfekta" es esmu. So what? Es zinu, ka varu būt stulba un apmāta, varu palikt kašķīga un ietiepīga, nu un? Parādiet man cilvēku, kam pilnīgi nekad nav melnās dienas un, kas vienmēr un visur ir racionāli un loģiski domājošs. Vai tas tiešām ir tik ļoti būtiski? Tas, ka cilvēks kļūdās? Man nav problēmas piedot citiem, mēs visi esam tikai cilvēki. Un arī es un es nezinu ko no manis var visu laiku gribēt, es daru ko varu un dzīvoju kā māku, ja tas nav kāda saprašanas robežās, nevienam nav spiesta lieta ar mani pavadīt laiku. Man gribētos ticēt, ka mēs spējam uzklausīt citus cilvēkus un redzēt arī pāri mūsu gaumes un standartu robežai, jo visbiežāk jau runa pat nav par kādām lielām vērtībām un principiem, visbiežāk tā ir vienkārši kaut kāda nenozīmīga izklaide vai gaume. Es ticu, ka tas vai cilvēkam labāk patīk hokejs, vai teātris, koncerti, grāmatas vai filmas nevienā brīdī nepadara viņu labāku vai sliktāku par citiem. Bet tā laikam ir ļoti grūta ticība ko pieņemt, ka es neuzskatu, ka teātra apmeklējums norāda uz kulturitāti, un ka tā ir tikai cita izklaides forma. Kādam patīk, kādam nē. Man tīri labi patīk, līdz brīdim, kad sākas snobisms un pārspīlējumi.
Es nezinu, ko es gribu dzīvē, vai pareizāk, dažreiz zinu, bet man nav ne jausmas kā to sasniegt, dažreiz man ir bail, ka tā traucas pārāk ātri un, ka es stāvu uz vietas neko tā arī neizdarījusi, vienkārši izniekojot sevi. Esmu sapratusi, ka es negribu palikt šeit un domāt kā būtu bijis, ja būtu bijis, man ir bail šeit visu pamest, ļoti, bet es arī zinu, ka ja es to neizdarīšu, es nožēlošu. Man nav īsti ģimenes un, ja godīgi skatoties uz mani un manu pieredzi nedomāju, ka būs ari kādas ilglaicīgas vai nopietnas attiecības kādreiz, ir cilvēks, kurš ir tiešām ļoti jauks un mīļš, bet īsti nevelk uz viņu, vnk negribās, tiešām. Cits, kurš ļoti patīk, bet kuram ir savi nākotnes plāni, kuros man būtu grūti iespiesties, un kontakts arī kaut kā pazūd tā vien šķiet ar vien ātrāk un uzstājīgāk, žēl. Bet viņš arī ir foršs cilvēks. Un ir brīži, kad viņš nedaudz atgādina Mikiju, varbūt pārāk nopietns brīžiem, kas gan nedaudz var būt apgrūtinoši. Varu laikam atkal piesaukt šeit devītnieku. Domās par nākotni.... Man tīri labi patīk mans darbs un es varētu šeit arī tīri labi attīstīties un turpināt ceļu, bet es jūtu, ka es negribu palikt šeit, ka man ir apnicis un man vienkārši gribas ko jaunu un drusku aizraujošāku, es neredzu jēgu palikt, tas skanēs ļauni, jā ir cilvēki, kas pietrūktu, bet ar visu šo devītnieka būšanu, zaudēt esmu iemācījusies pārāk labi un arī to, ka vienmēr var atrast ko jaunu, ka neeksistē nekas ko nevari izdarīt pats, tikai....parasti ir daudz patīkamāk, ja ir kāds, kurš ir blakus. Man gribās padzīvot atkal ārzemēs un padzīvot kopā ar citiem cilvēkiem, ar visu to, ka esmu introverte ir brīži, kad man ļoti pietrūkst sabiedrības. Man ļoti patīk matemātika un tā ir viena no lietām, ko sākumā gribēju studēt, bet domāju, ko gan es ar to darīšu, kā nopelnīšu? Atbildes man nav arī tagad. Bet es gribu mēģināt. Visvairāk mani saista aktuārmatemātika, statistika un varbūtība, tas šķiet visinteresantākais. Protams arī citas daļas ir labas un matemātika kā tāda man vienmēr ir šķitusi ļoti skaista un tīra. Viņa ir loģiska, saprotama, pārāk nepretencioza, viņa neapgalvo to ko nezin. Vismaz ne tā kā to dara fizika vai ķīmija, tā kā es jūtu, kā es pati sev šajā mirklī gribēju piekasīties ir laikam vajadzīgs precizējums. Protams, tās ir interesantas, un noteikti daudz praktiskākas, daudzi teiktu, bet skolas laikā bieži mulsināja, ka atbildes uz jautājumiem, nekad nebija atbildes, bet tev lika iezubrīt tās iekšā un skolotājs un daži "gudrīši" uzvedās tā it kā ar šo iemācīto grāmatas skaidrojumu kādam fenomenam viņi zin atbildi. Un atmiņā palikusi tā neapmierinātības un aizkaitinājuma sajūta, ka pie visiem jautājumiem tu attopies pie kaut kādas idiotiskas pašapmierinātības sienas. Un pašapmierinātība un sevis tīksmināšanās ir tik....kaitinoša lieta, man nekad ar to nav nācies saskarties attiecībā uz matemātiķiem. Tā ir redzama arī bieži "kultūriskajos" cilvēkos gan, but that's a rant for a different day. Un man vienmēr ir neaprakstāmi riebies, kad uzzinot, ka man patīk matemātika, nākamais teksts ir par to ka tev noteikti patīk strādāt ar cipariem un rēķināt. Es rēķinu galvā diezgan slikti, ņemiet takš labāk kalkulatorus, un jā, protams, es mīlu ciparus un tāpēc gribu iet studēt, tāpat kā cilvēki kļūst par rakstniekiem vai lasa grāmatas savas neviltotās burtu mīlestības dēļ. I'm just gonna be bit screwed, ņemot vērā ka augstākajā matemātikā cipari ir tāda reti manāma parādība :D
Aktuārmatemātika man visvairāk saista vairāku aspektu dēļ, pirmais, būtu Azimovs, lai gan viņā iemīlējos īss-stāsta "profession" dēļ, Foundation ar saviem psycho-historians šķiet debešķīga un man pārāk asociējas tieši ar aktuārmatemātiku, otrs, ir bijis mazs ieskats tajā. Tas bija interesanti un tiešām aizrāva, pat ja pasniedzēja visulaiku atkārtoja, ka mūsu mazais ievadkursiņš ir daudz par maz, lai varētu strādāt kā aktuārs un meklējot sev asistentu meklēja kādu ar maģistra grādu. Bet nu jā tas būtu par šo konkrēto izvēli, doma ir mēģināt stāties kādā britu skolā, tur vismaz būtu lielākas iespējas meklēt kaut ko papildus skolai ienākumu ziņā, valodu zināšanu dēļ un lets face it, britu skolas, par ja tās nav top britu skolas kotējas daudz augstāk internacionālā līmenī, pat ar visu ES bulšitu par vienādu atzīšanu. Bet viņiem jāpiesakās ir jau pirmajā pusgadā uz nākamo gadu un pat, ja studiju maksas nav problēmas, dzīvošanas izmaksas ir. Līdz ar to, doma ir pieteikties septembrī, līdz tam laikam izvēloties kurās pieteikties un iekrāt sev lielāku iekrājumu bāzi līdz tam, jo es zinu, ka, ja es to daru, es gribu to izdarīt līdz galam. Jāatzīst, ka tagad, kad beidzot esmu dabūjusi no savas sistēmas neizsakāmi lielo vēlmi attiecībā uz Londonas apmeklējumu, man vairs nešķiet tik primāri tieši Anglija vai pat Britu salas, bet kaut kā domas par Ameriku šķiet tādas sarežģītas ar visām vīzām un darba iespējām. Kā back up plan, ja netiktu Britu universitātēs ir Skandināvi, jo tur pieteikšanās ir vēlāka, bet tur arī vairāk laikam jāpapēta, pat, ja studijas ir bezmaksas, vienmēr paliek aktuāli iztikas jautājumi. Bet that is yet to be considered. Jā, man būtu bijis forši, ja varētu šo plānot kopā ar kādu, jā, man ir neizsakāmi bail no domas par visa pamešanu un šādu aizbraukšanu, bet es arī zinu, ka es negribu visu savu dzīvi pavadīt atskatoties kā būtu, ja būtu un tā pa īstam man nav nekā, kas mani turētu. Kāpēc ne? Un kazi, varbūt pirms braukšanas varu ielikt pāris sludinājumus un pameklēt vēl kādu cilvēku, kas dotos turp pat kur es, kopā tomēr jautrāk.
Jā, katram ir savs stāsts, kāpēc viņi ir tādi, kā viņi, un visi, vai vismaz nomācoši lielākā daļa, ir jutušies nenovērtēti vai pazuduši. Un tomēr mēs vienmēr turpinām vērtēt un kritizēt citus. Zinot, ka vajadzētu aizdomāties, bet reāli jau to nedarot. Un galvenais, ko esmu sapratusi, ka vislielākā sevis noniecinātāja esmu es pati. Šī ir mazītiņa daļa no mana stāsta, lai stāv kā piemiņa. Es nezinu, kas būs tālāk un es nezinu, kuru ceļu man iet, es nezinu vai pasaule paliks tāda kā ir vai varbūt tāpat drīz sāksies kāda visaptveroša kataklizma vai karš vai varbūt vienkārši kāds personisks un sīks negadījums Annuškas izlietās eļļas dēļ, kas nulificēs visus manus šī brīža plānus. Bet es pati sev esmu beidzot piedevusi, man žēl, ka nevarēju būt tā, kuru gribēji un sapņoji, bet ir lietas, ko ietekmēt nevaru. Un kā teica viens slavens kaķis "давайте жить дружно" un tiešām man apnicis pildīt citu cerības, es apsolu, ka ja es tiešām zaudēšu un būšu spiesta sēdēt uz ielām ubagojot, es neskriešu atpakaļ, un nelūgšos, naudu 10 gramiem paracetamola gan jau atradīšu. Nē, to es negribu, un tie nav draudi vienkārši apziņa, ka izeja vienmēr ir. Patiesībā manā gadījumā tā ir diezgan pozitīva doma, un ļauj remdināt neizdošanās bailes.
|
|
(7 comments | comment on this)
|
| Friday, October 24th, 2014
| |
9:24 pm
|
|
Nevaru beigt ņirgt, ak interneta "nospied mani" dziļumi. Kā zināt, ka tavs puisis tev krāpj? Atbilde: Viņš mazgā veļu. "At first, you might think he’s being sweet for helping you out. Unfortunately, he’s doing it so he can hide his soiled pants, perfume smell or some other evidence of his liaison with his lady friend.". Damn, kāpēc man liekas, ka šito sarakstīja vecis, cerot, ka viņa meitene to izlasīs un viņam nekad nebūs jāveic mājas darbi. :D Jap, ja viņš vēl pieskarsies traukiem... pasarg diev, tad jau viss ir skaidrs :D
|
|
(comment on this)
|
| |
10:09 am
|
Man vienmēr ir grūti novirzīt domas, kad uz kaut ko ieciklējos. :) Nezinu tiešām ar ko viens random shit atšķiras no cita random shit, un kas nosaka to kurš ir pietiekami vērtīgs random shits publiskai apskatei? Kā mēs vispār nosakam kaut kā vērtību? Nez, man liekas, ka jēga ir visam un tai pat laikā nekam. Un jā, šis arī ir random shit.
p.s. Vai esi domājis, ka kamēr kafija pa žirafes kaklu nonāk vēderā tā jau ir auksta? Tieši tā. Tu domā tikai par sevi.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Thursday, October 23rd, 2014
| |
10:15 pm
|
|
Es apsolīju, ka novembrī redzēšu pienenes, tā vietā es oktobrī redzēju lāsteku. Nēēēēēēēēēēēēēēēēē. Maziņa, pie dzelzs stieņa, bet, nē, nē, nē, vēl ir oktobris, bļin. Un rokas ir sarkanas, jo aizmirsu cimdus.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Wednesday, October 22nd, 2014
| |
11:31 pm
|
|
Kāpēc, pie nulle grādiem vienmēr raksta +0? Stacijas rādījums mani atkal mulsina, un tas nav vienīgais, kāpēc 0 grādu temperatūrai liek + zīmi? Vai kaut kas displejā, ka obligāti jābūt + vai - priekšā? Būtu forši ja + vai - nozīmētu ka sliekšanos uz vienu vai otru pusi, bet tādā gadījumā vismaz vienreiz mūžā būtu redzēts arī -0. Vai varbūt tas ir veids, kā mums likt sajusties siltāk un pozitīvāk? Vai arī es vienkārši pārāk daudz domāju par nesvarīgām lietām. :)
|
|
(4 comments | comment on this)
|
| Tuesday, October 21st, 2014
| |
8:26 pm
|
|
Tā vien šobrīd izskatās, ka nekur es nebraukšu. Bet, ok, vēl it kā mēnesis, un meklēt kādu, kas gribēs maksāt tikpat tikai par vārda maiņu jau noteiktos datumos arī īsti meklēt nav jēgas. Nez, varbūt var paņemt darba datoru līdzi un apvienot visu..... Tikai tā nešķiet laba doma.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, October 20th, 2014
| |
8:07 pm
|
Esmu pārgurusi, man šobrīd ir dilemma ko darīt, jo priekšniece tā arī neatbildēja un atbildība par lēmumu gulstas uz maniem pleciem. Bļin, man ir laiks līdz pusnaktij, tad viss veras ciet. Mest monētu?
Un eksāmens bija drausmīgs, pirmā doma to pabeidzot bija "mani atlaidīs" un, ja tas notiks....nē, nē, nē, domas par Daugavu atmetam, man nepatīk aukstums.
Vismaz ceru, ka nebija sliktāk par citiem, un šodien pirmo reizi redzēju meiteni, kura vienmēr ir pats saules stariņš manāmi aizkaitinātu un nelaimīgu, blakus puisis arī nerunīgs un savās domās, tas ir vienīgais mierinājums šobrīd, pārējie arī pārdzīvo, bet rezultāts tur nekādi man nevarēja būt spīdošs. Un šoreiz nav parastā un vienmēresošā pēc-pārbaužu sajūta, ka viss ir slikti un diez vai atkārtosies 8. klase un pārsteiguma kūka, bļin, bļin, bļin. Ok, es izķepurošos, vienmēr izķepurojos, kaut kā, atpakaļ pie darba, nav ko slinkot. Ja es vēl varētu izdomāt ko darīt......bļin.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Sunday, October 19th, 2014
| |
10:30 am
|
|
nu, kamdēļ tas sapnis nevarēja būt īsts. Pārbaudīju no rīta fb un skype, tik ļoti gribējās noticēt, bet nē, mans skaistais sapnītis nebija īsts :(
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, October 18th, 2014
| |
5:58 pm
|
Kā var viens cilvēks tā nosist garīgo? Nē, kaut kā pamazām salāpīju to. Jā, es zinu es esmu maita, bet es ļoti cenšos vismaz būt godīga maita, nejautā, ja negribi zināt atbildi un vispār vai tad tā tāpat nebija skaidra? Es piedzēros, un man patīk skūpsti, ļoti, ļoti, ļoti, it īpaši, ja tie ir labi un šie tiešām bija ok, varbūt ne labākie dzīvē, bet noteikti ilgākā laika posmā. Un ir noteikti piedzīvoti sliktāki varianti, bet, nē, es negribu braukt pie tevis pa nakti, es negribu neko vairāk ar tevi un man ļoti žēl, ja uz mirkli tevi maldināju, bet vai man tas tiešam visu laiku ir jāatkārto un jājūtas vainīgai? Un es nesaprotu, kurš 1) man nepazīstams idiots izdomāja piezvanīt cilvēkam, kurš 2) nav mans puisis par to ka vakaru pavadu 3)ar meiteni bārā.... wtf. Kāda kuram daļa? Un tāpēc, ka vakar aizgāju uz bāru laikam nesaprotami, ka nevaru šovakar iet uz koncertu desmitos, bļin, es gribētu tiešām, bet es nevaru vai tas tiešām tik grūti saprotams? Ir starpība, vai izdzer pāris aliņus vakarā un aizdodies mājās vai pavadi visu nakti un lielu daļu nākamā rīta velns viņu zin kur, un nav man šobrīd vēlmes zvanīties apkārt un meklēt naktsmājas Rīgā.
p.s. MCDonalds dotās Coca-Cola glāzes ir bīstamas. Mazgāju savējo, un tā sadalījās karstajā ūdenī, paņemot sev līdzi kārtīgas viencenta monētas lieluma gaļas gabalu no manas rokas. Bļin, un neviens plāksteris normāli neturas.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| |
12:13 am
|
|
"Vai tu mani mīli? Vai tu mani mīli? Vai tu mani mīli?" Pusstundas garumā kladzināja pa telefonu dzekiņš ar savu Bauskas aliņu rokās. Bļadž, kā man gribējās izraut viņam aliņu no rokām un iekliegties "neviens tevi nemīl un Aiz-ve-ries!!!" Tad nogulties pa visu krēslu un atslēgties, tiešām, ja meitene (vai varbūt čalis, otru pusi jau nedzirdēju) tev nevar atbildēt uz tiešu jautājumu pa pusstundu balsī, varbūt nav vērts? Ah, gadījies to pateikt bez atbildes pašai, jā, sāpīgi, bet vai tāpēc vilcienā sēdošajiem ir jācieš?
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Thursday, October 16th, 2014
| |
8:54 pm
|
ah, ja uz mani sakliegtu, es varētu atbildēt, bet tāda labsirdība un sapratne tikai modina mana iekšējā bērna vēlmi visus apskaut, asarām acīs lūgt piedošanu un solīties, ka būšu laba, mīļa un izdarīšu visu ko vēlaties, tikai lūdzu nevilieties manī. Protams es to nedaru, saprāts manī vēl mājo. :D Un negribu es tērēt uzņēmuma līdzekļus par taksi naktī, negribu vispār, lai mani redz, vismaz ne tad, kad nespēju tikt ar kaut ko galā, gribu būt tāda mierīga, gudra un stāvēt augstāk par visu, man riebjas, ja kāds redz, ka es kaut ko nevaru, jo es varu , es varu man gribas kliegt, ja es parstu negulēt, tas ir. Tā ir manis pašas vaina, ka nevaru paspēt visu izdarīt un palieku ilgāk, negribu, lai no manis atbrīvojas, jo izdomā, ka esmu pārāk lēna, neefektīva un izmaksāju par daudz. Jo, ja es nebūtu tik lēna un aprobežota, nenāktos taču palikt ilgāk. Bet šobrīd tiešām ir tik neizsakāmi daudz un viss tik steidzams..... Un šodien no rīta nogulēju, nokavēju 40 min, bet daļa kolēģu paspēja satraukties, ka esmu pa nakti nolaupīta pa ceļam (paspēju uzrakstīt priekšniecei vēl pirms darba sākuma - bet visam ofisam tomēr neizziņoju). Zinu, ka bīstams rajons utt, bet vienpadsmitos tas patiesībā ir kluss, lielākie atgadījumi gadījušies tieši ap septiņiem-astoņiem, kad tev priekšā pie kājām pussoļa attālumā divi idioti sakaujas un vārtās pa zemi ir diezgan interesants skats. Nezinu, vai tas vīrietis mēģināja izrādīties savu divu sievišķu klātbūtnē, metoties atpakaļ virsū dzērājam, kurš tāpat knapi staigāja un bļaustījās pēc ūdens plus mani gandrīz notriecot pa ceļam. Labi, man kaut kā jāsalāpa tās savas emocionālās paģiras un vainas apziņa un laikam jāiet gulēt. Nepatīk, ka mani strostē šādā veidā, es tiešām gribu visu izdarīt, bet man nepietiek stundu dienā. Nez, ja izdosies tikt uz pirmo vilcienu no rīta, vai 3 stundas papildus pirms darba būtu pietiekami? Diez vai. Ah kliedziet un aizrādiet niknumā un es nospļaušos un parādīšu jums vidējo pirkstu, bez jebkādiem sirdēstiem, taču sapratne un laipnība mani saēd no iekšas un rada vēlmi izlīst no ādas ārā, lai izdarītu vairāk un sevi attaisnot. Galvenais nepameties mani, lūdzu. Es būšu laba, es izdarīšu vairāk, es mēģināšu, bet nepametiet.
Njā, ja es šo izdzīvošu man vajag kādā nogalē uztaisīt filmu vakaru ar kaudzi alus, piedzeršanos un dažādām neveselīgām drazām. Kāda jēga no mājas kinozāles, ja to neizmanto.... Šobrīd domas par Haven, vai Torchwood bloodline, vai kādu skaistu pasaciņu - multeni kā Howls mooving castle. Visvairāk gribētos 10 karaļvalsti, bet diez vai kāds skatīsies ko tādu ar mani, lai gan šāda episka un gara pasaka man šobrīd būtu pašā laikā.... Ir forši arī, kad var iebarot cilvēkam, kas pasaka ka viss Sci-fi ir sūds ko tādu, kas viņai iepatīkas un vēl beigās noraudās. Jāatzīst, gan neko sērīgu man šobrīd negribas un pret to ko man gribas viņai varētu būt pretenzijas. Un negribas arī tikai meitenes atkal, būtu forši sataisīt miksētu sanākšanu, bet ir grūti izdomāt attiecībā uz aicināmajiem cilvēkiem, jo draugi dalās savās gaumēs, valodu zināšanās un arī savstarpējās attiecības dažiem ir tādas, ka aicinot vienu, cits atkrīt. Baigi sarežģīti.
Un bļin, uz koncertu sestdien netikšu, nav reāli.....
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, October 15th, 2014
| |
11:42 pm
|
|
Vēl pāris pieturas un gulēt, manas asinis noteikti ir pārvērtušās par kolu un jau tagad nevaru sagaidīt, kad tikšu atpakaļ. Un ir labi, es zinu savu mērķi, es cenšos apspiest milstošo paniku un naidu pret cilvēkiem, dienās kā šīs es šķiet labāk saprotu, kas esmu. Bezjēdzīgi ir gaidīt kādu, neviena nav un nekad nebūs, man nav talantu, dvēseles, sargu vai likteņa. Pēdējā laikā visu laiku atceros stāstu vienā no tēva alternatīvās kristietības grāmatiņām. Tā sķita pēc kautkāda kristietības un ēģiptiešu mitoloģijas neprātīga sabrūvējuma. Bet tajā bija vairākas dvēseles (apziņas) un tas kas paliek uz zemes un ko saucam par spokiem, pēc šī stāsta bija zemākā no dvēselēm un mirstīga, palikusi šeit līdz savai izzušanai. Man sķiet es esmu šī apziņa un es palikšu kaut kur šeit skaudībā vērojot pārējos.
|
|
(5 comments | comment on this)
|
| Sunday, October 12th, 2014
| |
10:00 pm
|
Tagad es zinu, ka vai nu a) sātans neeksistē vai b) man nav dvēseles, jo pretējā situācijā viņš būtu pamanījis, ka te ir viens izmisis cilvēks, kas to labprāt iemainītu pret gabaliņu siltuma....brr, rīt darbs, paldies par to vismaz un it kā rīt pieslēgts apkuri un es laikam drīz kļūšu par staiguli, tas ir pavadīšu vairāk laika pie citiem nekā pie sevis, jāsakravā sev ceļojamā pauniņa, lai varu jebkurā brīdī izmantot naktsmājas. Begemots mani ienīdīs.
P.S psiholoģijas pētījumi ir viena bezjēdzīga lieta, ja var spriest pēc tā kuru šodien palīdzēju iztulkot. Tā arī nesapratu tā jēgu un pielietojumu..... tipa cik ļoti biežāk greizsirdīgi partneri, attiecībā no tā vai viņi ir augstas vai zemas apmierinātības attiecībās smaida un pieskarās savai otrajai pusītei justdamies apdraudēti....un viss rezultāts ar domu "mēs īsti nevaram neko pateikt",, bet neapmierināti vīrieši biežāk laikam pieskaras un apmierināti biežāk izmanto smaidus, kad jūtas apdraudēti. Kā arī puslapa ar diskutācijām par atšķirīgiem rezultātiem, kā vieni uzskata, ka tieši apmierinātās attiecībās ir mazāk greizsirdības formas izpaušmu un neapmierinātās vairāk, par to ko vēl būtu interesanti zināt un kā to nemaz nevar zināt. Un honestly, 54 pāri man šķiet daudz, daudz par maz kaut kādam jēdzīgam "pētījumam". Nezinu, man tas izskatās pēc laika nosišanas un filozofēšanas, bet ok "pētījums".
|
|
(comment on this)
|
| |
3:52 pm
|
kā man riebjas, riebjas, riebjas, riebjas rudens un ziema man ir tik neaprakstāmi, neizsakāmi, neaprakstāmi auksti, tipa rīt pieslēgšot apkuri, bet zinot no iepriekšējiem gadiem tas daudz nelīdz, es guļu biezajā džemperī, biksēs un zeķēs zem divām segām tad ir ok, bet izlienot ārā man ir auksti, drebu un es gribu atpakaļ uz Rīgu, gribu atkal gulēt Āgenskalnā un pamosties siltai un staigāt pa istabu t-kreklā, man riebjas šis aukstums un šis laiks un man vienalga kā, bet šī ir pēdējā, pēdējā aukstā sezona ko šeit pārdzīvoju, man riebjas drebēt pie visām miesām un nejust savus pirkstus, man riebjas ik pa stundai mēģināt tās sasildīt karstā ūdenī un man riebjas, riebjas, riebjas šis laiks. Es miglu, drūmumu un lietu novērtētu vairāk, ja varētu atnākt mājās un sasildīties kaut uz mazu mirklīti. Es sasildījos vairāk aizejot līdz veikalam, nekā esot mājās, un es nevaru visu dienu kaut kur bizot tikai siltuma dēļ. Rakstot var sasildīt pirkstus. Es gribu kamīnu. Es domāju, ka elle drīzāk ir aukstums un mūžīga ziemā nekā uguns. Bet pēdējais gads, pēdējā ziema ir doma, kas mani priecē iekšēji, viss, pietiek. Un man nez kāpēc šķiet ka tā maksima nobankrotēs, mazā, protams, priekš Rīgas, bet pārāk liela šejienei, ieejot iekšā tik daudz svaigas produkcijas, maizīšu, salātu un visa kā, bet tikai mums te nav ļaužu kas tik daudz iepirktos un man liekas viņiem ar termiņiem un zudumiem varētu būt šeit problēmas, lai gan māju ir daudz, ko es varu zināt, varbūt nobankrotēs tikai maziņie un paliks šis rajons maksimas pakļautībā. Viens mazais jau ir ciet.
Brr auksti, nafig šo ellīgo aukstumu, ja dzīve būtu pasaka es tagad kļūtu par ledus karalieni un aukstumu varētu izšaut no savām rokām, ja nebūtu rīt uz darbu un daudz darāmā, uztaisītu vannu, sēdētu visu dienu un dzertu moku ar pienu, lasot grāmatu. Njā, skumji, ja dzīvesvieta ziemas laikā pārkļūst par gultu un vannu.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, October 11th, 2014
| |
5:46 pm
|
Kāpēc tu pirki sauso vīnu? Nepirku, uzdāvināja pagājušajā vārdadienā un beidzot pēc gada izdomāju, ka jāizdzer. Brr, izdzēru kaut kā vienu krūzi, bet vairāk nevarēju, piedzeršanās nesanāca, bet jūtos daudz labāk šobrīd un ir arī interesanti vērot piedzērušos cilvēkus, kamēr pats esi skaidrs kā stikliņš :D
Es zinu, jau zinu, ka esmu briesmīgs cilvēks, bet man liekas es izdarīju pareizo lietu un galvenais laikam ir darīt to kas pašam šķiet pareizi nevis to ko saka citi. Jā, es zinu, es esmu maita un, jā, man viņa palika žēl, bet....pofig, esmu egoiste. Vismaz mēģinu tāda būt.
Iegāju rozes bodē braucot mājās. Tik daudz, tik daudz, tik daudz skaistuma.... gribējās paņemt visu un aizskriet, nu kāpēc viņiem viss foršais ir tikai vienā eksemplārā un tik dārgi.... tur bija tik skaisti sudraba auskari, kā 4 čūskas aplī, bet 50 eur laikam man par traku. Vēl siekalojos ap kaklarotu ar tumši zilām rozēm un skaistu kaklarotu ar pulksteņa zīmējumu un citām lietām, bet šie vairāk palika atmiņā. Bļin, tik daudz, skaitu lietu, bet pulksteņa kaklarotu neizvēlējos, jo, lai cik ļoti tas patika, nospēlēja praktiskais apsvērums, ka nebūtu daudz pie kā uzvilkt. Man neaprakstāmi patīk steam punk, pārsvarā uz citiem gan. Pašai kaut kā pirkt lupatas gabalu kuru tāpat nekur ikdienā neuzvilksi un kurš, jo foršāks, jo dārgāks + Lv tāpat maz kas jēdzīgs atrodams, šķiet muļķīgi. Nopirku beigās sev vienu kaklarotu. Ovāls stikla darinājums ar melnu fonu un dažādiem gaiši ziliem apļiem zīmējumā. Tas radīja manī tādu kosmisku sajūtu un man patīk gludā sajūta pieskaroties, sapratu, ka nevaru nolikt nost to vairāk un laikam labāk samaksāt nekā tikt apturētai par zādzību :D. Ah, mēģinu izlikties praktiska utt, bet, nu jā man ir attaisnojums - esmu meitene :) Samierināmies ar to un nevar takš vienmēr domāt tikai par praktisko un pielietojamo.
Ah, kaut kā šodien apsolīju palīdzēt draudzenes mammai, kura mācās psiholoģiju otrajā kursā ar pāris tekstu iztulkošanu priekš studijām. Deviņos atsūtīs darbus. Un man pie mājām attaisīja maksimu, jēēēēj, vairs nebūs jābrauc uz Rīgu, ja vajadzēs ko vairāk par maizi, + lielveikalos man vēl nekad nav gadījies ieiet brīvdienā, lai saprastu, ka nav vairāk krējuma vai piena, pēc kura esmu nākusi. Un vēl viens jēēēj, man pie mājām, kopā ar maksimu, ir atkal parādījies bankomāts. Pēc skaidras naudas nebūs jābrauc speciāli uz Rīgu vai jāiet 40 minūtes. Cik jauki.
Ok jāpārstāj slinkot.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, October 10th, 2014
| |
9:20 pm
|
|
grrrr....izdomāju, ka šodien esmu pārgurusi un gribu piedzerties, lai varu atjaunoties un rīt atkal turpināt.Atsūta jau piedzēŗušos sms, jautājot vai negribu pārcelt uz rītdienu, negribu, vai atbilde, ka nē un skaidrojums "pārāk daudz darba un negribu izniekot veselu dienu" ir pārāk rupja? Negribu arī sēdēt ar Robotu, gribēju piedzerties izraudāties kaut kur klusībā un restartēties jaunam ciklam. Jo es vienkārši, es nevaru.... un tieši tapēc man tas ir jāvar. Pēdējā brīdī, tas ir vakar vakarā, pateica, ka man jāsašķiro un jāizskata dokumenti flešā vienai audita lietai ldz šodienai, viss jāsašķiro un jāizstāsta kas tur ir. Uzdevums, jau neliels tikai kaudze ar meteriāliem beigās, kārtīgai mapei, aiņēma visu vakardienas vakaru un vairāk kā pusi šodienas un neko daudz nešķiet, ka būtu izdarījusi, time sheetā vairāk kā 4 stundas ielikt arī īsti nebūtu pareizi, kas nozīmē jāliek par citiem darbiem, kuru ir tāda kaudze un viss aiņem vairāk nekā gribētos un manas zināšanas ir pārāk mazas un es - es esmu pārāk, pārāk, pārāk lēna, kā gan citiem tas izdodas? OK. izgulēties un šovakar laikam pārkāpju savu likumu, nekad nedzert vienai, varbūt tam bomzim bija taisnība un man ir dzērājas un melnuma aura.... pofig. Mans plāna un to do list apkopojums:
Sestdienai, svētdienai:
1) izstudēt likumus, mk noteikumus par obligātajām valsts nodevām degvielai
2) tikt galā ar algas aprēķiniem vāciešiem + saprast kā pareizi un kādā secībā veikt atskaitījumu no algas saistībā ar civillietu
3) sākt pvn deklarāciju Vodkas uzņēmuma, un cerībā, ka vismaz daļa dokumentu šoreiz būs kārtībā, parasti eksporta un tranzīta dokumentu iziešanai cauri man kopā paiet pāri 20 stundām
4) Iet cauri un apkopot visus materiālus lielajam Puķes degvielas projektam (gribas raut matus ārā, jo es vnk nesaprotu ko no manis grib galarezultātā, lai cik arī skaidrotu, šobrīd mēģināt uztvert un sistematizēt lielo informācijas apjomu.
5) Pabeigt labojumus bankas metodikā
6) Saprast par kļūdām bad depts failā
7) atbildēt uz klientu e-pastiem
8) Iziet cauri PVN likumam priekš ceturdienas sarunas
9) Iet cauri pārāk apjomīgam lekciju materiālam un cerēt, ka izdosies nokārtot eksāmenu, kuru acīmredzot dos personālpārvaldei
10) Izšķirties ar Piesi, jau nokaitinājis un vairāk, nevaru. Man vienkārši nav laika. Ir jau jauki, ja ir kāds kas pievērš uzmanību, bet viņš prasa par daudz laika un man patiesībā neinteresē, jo kā parasti pieļāvu kļūdu. Es tēloju un tagad saķēries skraida apkārt manam tēlojumam, kā pēdējais idiots, izraisot manu necieņu, un kā pateikt tu man riebies, jo, tu arī saķēries manā idiotes versijā un tādu uzvedību es nekad nevsru panākt, ja esmu es pati. Tad es acīmredzot kļūstu pārāk garlaicīga, bet cilvēku, kas uzķeras uz maitas vai muļķītes āķa.....paldies nevajag. Plus pārāk daudz par tevi zinu.
Kaut kad vēlāk:
izrunāt ar mammu manu braucienu un domu par pārvākšanos, baah, velkās šis, nav telefona saruna bet braukšanai vienmēr vajag tērēt laiku.....
Plāns dzīvei kopumā:
1) 2-3 gadus nostrādāt šajā uzņēmumā, iegūt maksimāli daudz sev vērtīgu zināšanu un kļūt par senior consultant
2) pēc tam: iekrāt naudu un uzsākt studijas matemātikas bakalaurā ārzemēs, ja lu fizmatu mājaslapa nebūtu bijusi mele, jau šogad plānoju to darīt vakarniekos. Tikai pēc manis viņi šo info par šādām studiju iespējām izvāca. Ar dieninieku programmu un bez pilna laika darba es LV sev viena iztiku nenopelnīšu.
3) kādu dienu atvērt savu fantastikas un sci-fi literatūras grāmatu veikalu, ir jau izplānots viss interjers, kafejnīca ar grāmatu stūrīti, suvenīri un iknedēļas pasākumi, jo ar grāmatām un kaut ko prastu tāpat nenopelnīsi. Tai ir jābūt nevis vietai kur nopirkt grāmatu, bet vietai kur kur gūt patīkamas emocija un nemanāmi iztērēt savu naudu. Tas būs gan pēc 30, iespējams 40 gadu vecuma, būšu pati gan pārdevēja (ir pieredze) gan grāmatvede un biznesa vadītāja, jo no šībrīža darba iegūtās zināšanas ir neizmērojami plašas un tāds mazs biznesiņš tagad šķiet pilnīgs fufelis administratīvajā ziņā. Nekādu problēmu ar deklarācijām, algas aprēķiniem un diršanos, sorry,runāšanu ar VID man arī nebūtu. Tiešām, tagad tas viss šķiet tāda bērnu rotaļa. Un internacinaliķus un gigantus taisīt nedz varu, nedz gribu. Vienīgais, kas pietrūkst šobrīd ir ieguldāmais kapitāls :( un man arī gribētos vēl paaugties, mācīties un pārliecināties, kad to darītu, lai ideja arī izdzīvotu un būtu tā vērta. Tikai, kapitāls, kapitāls būs grūtākā lieta. Ah. Bet tam vēl ir laika atliku likām. Njā lieta ko vēl ļoti gribētos būtu jau arī cilvēks, kam varētu uzticēties, runāt un uzskatīt par draugu, dzīvot kopā un jā vīriešu dzimuma, kuru varētu nosaukt par savu, bet, laikam šobrīd viņi jāpārstāj redzēt, jo godīgi sakot pēdējā laikā ar vien vairāk šķiet, ka viņi visi ir pilnīgi idioti, un jā man vajag cilvēku pret kuru izjūtu arī cieņu un tas nesanāks, ja ar vien vairāk nostiprinās apziņa, ka viņi ir idioti. Nu, kas jums ir? Jūs skriena apkārt tikai maitām un izmantotājām, vai vismaz tikai šai manai versijai. Ja es mēģinu uzvesties ar cieņu, tā ir kirdiš un jūs vai nu a) nogarlaikojaties un pazūdat, meklējot kaut ko padumjāku un interesantāku b) raudat klēpī par to kā jūs izmanto kāda cita...bļin. Man tiešām nav svarīgs izskats, tik ilgi kamēr cilvēks izskatās normāls un kopts un man arī nevajag direktoru ar Ferarri, bet cilvēku kurš ir apņēmības pilns. Vispār es vienkārši gribu, labu labu draugu, kam uzticēties, kurš gan atbalsta un ciena mani, gan kuru es varu mīlēt cienīt un atbalstīt. Bet, acīmredzot, ja tic kārtīm, šis tāpat nav lemts. Nu, labi, pofig, laikam jau dzīvos-redzēs. Šobrīd esmu nogurusi no šī bērniški stulbā vīriešu dzimuma. Es zinu, ko nozīmē būt bagātai, ar vairākiem audi un pāris tūkstošiem nedēļā un ko nozīmē, kad tas pazūd un par sekretāres algu tiek uzturēti divi bērni un nav naudas, lai nopirktu pat visvienkāršākās lietas. Līdz ar to es tiešām neesmu pieķērusies domai par bagātību. Vissvarīgākais ir cilvēka apņēmība un spēja piecelties pēc kritiena. es gribu, to lai cilvēks būtu spējīgs strādāt un rīkoties. Bet, tā laikam nav lieta ko meklēt divdesmitgadīgajos. Un pārāk veci mani arī nesaista, jo es negribu vēl īsti bērnus....nezinu vai vispār maz gribu, tā nav īsti man prioritāte un doma par dzemdībām mani pamatīgi biedē, lai uz to nerautos. Un ja vecāks vīrietis sāk par šo temu runāt, tas sāk biedēt.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, October 9th, 2014
| |
11:54 pm
|
Spītīgs, spītīgs radījums....bet kliegt nav jēgas, tāpat kā rakstīt, tāpat kā runāt, tāpat kā būt. Zinu, zinu, man vienalga. Kritiku un atzīmes man nevajag.
melna, tukša zeme un trūdu smaka.
"Tu izrakies," teica krauklis, vērojot mani ar savām blāvajām, tukšajām acīm, "jāatzīst, ka to negaidīju."
Es piecēlos, un mēģināju sasildīt nejūtīgās rokas. Auksts vējš šķita pūšam man cauri, bet kailais koks ar tā zarā tupošo kraukli šķita pilnīgi nekustīgs. Man jātiek prom, te ir pārāk auksti. Es nosalšu, ja palikšu, bet kurp gan lai eju? Viss izskatās vienāds un arī saule šķiet pazudusi. Kailums un iznīcība it visur kurp veras mans skats. Bet ir jāiet vismaz kaut kur.
"Tas ir bezjēdzīgi. Tev nav kur vairs iet" viņš lēni iesmējās, nenovēršot savas acis. Es nepievērsu uzmanību un turpināju ceļu, bet kājas šķita grimstam zemē ar vien biežāk un dziļāk un, lai cik ilgi ietu, koks un putns palika man līdzās.
"Ko tu gribi no manis?" es beidzot viņam pajautāju, nē, gandrīz uzkliedzu, valdot asaras. "Kāpēc mani nelaid vaļā"
"Vai tad tu nezini?", viņš tēloja izbrīnu, "Vai mazā princese tiešām nezin?"
Es apstājos gaidot, vējš šķita iekļūstam manī līdz pašiem dvēseles dziļumiem, es centos nedrebēt, bet pēc brīža tas vairs nebija iespējams un es dzirdēju kā klab mani zobi.
"Tevis nav, tu esi kļūda un tev ir jāpazūd. Tu neiederies un visi to zin tikai tu nē. Esmu šeit, lai tev to parādītu, esmu vienīgā patiesībā ko tu jebkad saņemsi. Esmu šeit, lai ļautu tev aiziet pašai no savas gribas, lai brīdinātu tevi, ka tavam ceļam nav jēgas."
"Manis nav?".
"Nu, tehniski jau esi", viņš nospurdzās un sakārtoja spalvu zem spārna, "teiksim tā, iedomājies čaulu taču bez rieksta. Pirmajā brīdī izskatīsies tāda pati kā visas citas, bet, ja aptausti un tiec tuvāk, saproti, ka nekā iekšā jau tur nav un aizmetīsi prom. Neinteresanta, jo iegūt neko no tādas nevar. Tev būs vieglāk, ja pazudīsi jau tagad, dzīvot ar tukšumu iekšā ilgstoši nav iespējams."
"Kāda nozīme tam ir tev?", es ieliku rokas padusēs, cerot radīt tajās kaut nedaudz siltuma.
"Politika", viņš nokrekšķinājās, "tu aizņem vietu, un kāds vienmēr ir jāizstumj".
Es vēlreiz pavēros kokā, pagriezos, un atkal mēģināju iet. Drīz es iemācījos pārvarēt zemi, un vējš šķita pierimstam, man vēl joprojām bija auksti un par vēju visbiežāk atcerējās pirksti. Bet, dažreiz es to aizmirsu, aizmirsu, ka man ir auksti. Ainava ar gadiem mainījās, bet es nekad vairs neskatījos aiz muguras, neskatījos turp, kur šķita, ka man seko tas pats krauklis un koks, pat, ja redzējusi tos sen vairs nebiju. Bija dienas, kad pagāju garām kādam zvēram un dažreiz tas pat uz brīdi man pievienojās tik mīļas ziņkāres vadīts, līdz atkal pameta vienu savā ceļā. Bieži vien es tālumā redzēju pļavas un mājas, bet kā mirāžas tās mēdza mainīt vietu, kad mēģināju tām piekļūt. Bet ar laiku man dažreiz paveicās un es spēju tajās pat iekļūt. Tas nebija viegli, bija jāiemācās sevi slēpt, dažreiz viņi redzēja manu zīmi un viņiem bija bail, dažreiz viņi vienkārši pazuda, un es pamodos atkal tukšajā, vējainajā klajumā. Es zināju, ka viņš mani vēro, bet es negribēju skatīties atpakaļ.
"Tu paliec apnicīga, princes', cik ilgi tu vari turēt šo cerību?", norūca balss man aiz muguras.
Mans sirds ietrīsējās. Nebiju dzirdējusi šo balsi tik daudzus gadus un mani pāršalca spējš atvieglojums to beidzot izdzirdot. Es biju baidījusies paskatīties atpakaļ, un tikai tagad es sapratu, ka baidījos tieši par to, ka tur neviena nebūs. Es pirmo reizi pagriezos un pavēros viņam acīs. Tās bija tik pat blāvas un zilas, kādas tās atcerējos tik daudzus gadus atpakaļ. "Es to jau esmu zaudējusi. Patiesībā pat neatceros vai man tā ir bijusi", es pasmaidīju.
"Tad kāpēc tu turpini? Tu neatradīsi mājas, tevi neviens nekad nepieņems, tu neiederies, vai tev tas nepielec?", viņš aizkaitināts norūca,
"Pielec", es smējos, "bet man patīk vērot šos radījumus un viņu ikdienu, pat, ja man sāp. Es ņemu to ko es varu, protams, es ilgojos pēc kā vairāk, es ilgojos būt īpaša un būt pilna un es ilgojos to kādam atdot, bet es zinu, ka man atklāties ir bīstami, un es zinu, ka esmu viena un būšu tāda mūžam, bet viss ar ko es sevi esmu piepildījusi ir spīts. Es ņemšu visu ko varēšu un kamēr es nenokritīšu, es turpināšu."
"Tu nekad netiksi pieņemta, viņam par tevi ir vienalga", viņš ieķērcās izplezdams spārnus.
"Es zinu", man izlauzās nopūta, "bet man nav."
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, October 8th, 2014
| |
8:13 pm
|
|
Es zinu, ka esmu neredzama un to, ka manis patiesībā un faktiski nav. Un tomēr es kaut kā turpinu kārpīties tālāk par spīti tam. Es zinu, ka tu gaidīji, ka izdarīšu pašnāvību, ja godīgi šie vārdi mani šokēja un lika saprast, ka tu mani nepazīsti, es zinu, ka tu turpini darīt visu, lai sāpinātu mani, bet es esmu spītīgs radījums. Vienmēr tāda esmu bijusi un beigās vienmēr panāku savu, lai cik km jānomēro, lai cik cilvēkiem jāiziet cauri, arī šoreiz tā bus. Dažreiz es domāju, vai viņiem bija taisnība un es esmu traka? Es nezinu kā domā citi, ar ko viņu procesi atšķiras no maniem, lai cik ļoti gribas ielīst viņu galvās, es nevaru salīdzināt, līdz ar to jākārpojas kā nu protu un pēc savas loģikas. Un tik gara diena, izliekos, ka braucu mājās. Piedod Begemot, zinu, ka nevaru turpināt tevi kukuļot ar gardumiem par savu prombūtni. Esmu egoiste un man patīk būt Rīgā. Man patīk mans darbs un man patīk šī nakts. Arī terminālī bija forši. Pārgurusi, bet apmierināta un nemirst cerība, ka varbūt kādreiz panākšu to ko vēlos un jutīšos jēgpilna.
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|