|
|
Tuesday, October 7th, 2014
| |
10:20 pm
|
Rubīns ir foršs uzvārds. Nebiju vēl tādu dzirdējusi vēl jāatrod Smaragds. Es gribētu būt Rubīne-Smaragda. Interesanti, kā "sievišķotu" uzvārdu Princis, man liekas būtu Prince, nevis Princese. Bet, ja pajautāšu varbūt pārpratīs.... lai gan, var jau mēģināt tāpat, pofig, ja pārprot, uzvārdu es tāpat nekad vairs nemainīšu. Man riebjas uzvārdu pārsievišķošana. Īstenībā tā ir diskriminācija, vīriešu sieviešu dzimtes uzvārdus nemaina, Priede paliks Priede. Kapēc tas tika izdomāts? Pietiek ar vienu skatu uz kapu plāksnēm, lai saprastu, ka kādreiz tā nedarīja un no vienlīdzības idejām arī tur ne smakas nejūtu. Es nesaprotu iemeslu, un man tas šķiet ļoti dīvaini. Ah, man patika mans vecais uzvārds, bija pietiekami unikāls un ar kolosālu nozīmi, bet stulbā sieviešu dzimte. Bet ok, šamējais varbūt ir no populārā gala, bet vismaz nav problēmu. Jā, esmu hipsteris, dažreiz man kaut kas nepatīk tieši popularitātes dēļ un mani neiepriecina, ka pa pasauli klīst vēl trīs mana vārda māsas.
Āgenskalns ir foršs un es esmu pārgurusi. Esi uzmanīga ko saki, es varu arī pārvākties pa īstam ne tikai uz nedēļu. :D Rīt termināls, degviela, juristi, tiesas lēmumi un VID....un šī nedēļa kopumā.... gribas nošauties, bet tomēr dīvaini esmu tik laimīga un enerģijas pilna. Laikam pilnmēness. Un kā vispār var būt pārguris un vienlaicīgi enerģījas pilns? Bet šobrīd tieši tā arī ir. Jo lielāki sūdi un darba apjoms, jo laimīgāka un darbīgāka un efektīvāka es kļūstu. Līdz pēc kāda brīža notiek īssavienojums un es atslēdzos, bet līdz tam man vēl ir laika pietiekami un izbaudu šo.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, October 5th, 2014
| |
2:09 pm
|
Ah, kaķis pārgrauzis telefona lādētāju. Pirmajā brīdī ieejot guļamistabā un redzot telefonu uz gultas ar lādētāju, kas no tā iziet un pēkšņi beidzas tukšumā, nevarēju saprast kas īsti noticis. Nezinu ko darīt ar viņa apsēstību pret vadiem, bijis gan pārgrauzts fēns, neskaitāms austiņu daudzums, pocketbook lādētājs, datora vads un interneta vadi... bet jau iemācījis mani, ka visus vadus jānoslēpj un jāaizlīmē un gadu neko nebija sagrauzis, kļuvu aizmāršīga un varu vainot tikai sevi, bet tagad nozīmē, ka drīz būšu bez telefona, ja vien neatradīšu jaunu lādētāju, vai kaut kā neatradīšu cilvēku, kas prastu to "salīmēt". Bļin, nebija vēl gadījies neviens kaķis, kas būtu tik ļoti apsēsts uz vadiem. Vajadzēja viņu saukt par zaķi. Lēkā arī kā jukušais.
Sadedzināju visus septembra čekus, dievinu to smaržu pēc papīra degšanas un nav nekā jaukāka par lielu atklātu liesmu. Diez vai tam ir īsta nozīme, bet šķiet, ka pati doma, ka esi no kaut kā atbrīvojies rada pozitīvas emocijas un ir vieglāk noticēt atgriešanās ciklam, bet pats, pats galvenais, ir vienkārši skaisti skatīties liesmās. Kārtojot pa daļai istabu atradu vēstuli ko rakstīju sen atpakaļ...līdz galam neizlasīju, bet doma arī no redzētajām rindiņām bija skaidra. Zinu, ka tādas te varētu mētāties vēl daudz - iemestas un aizmirstas kādā šķirbā un rakstītas brīžos, kad...brīžos kurus atcerēties vairs negribu. Tā skaisti dega pati pēdējā un tieši pie nodzišanas bija tik jauks paukšis, reti kad dzirdēts, bet zinu, ka tā nav pēdējā, jo vēlāk atradu vēl vienu un līdzīga izmisuma un apmātības pilnu un tā iekļūs manā oktobra čeku kaudzē. Lai gan varbūt nodedzināt vienu pašu? Bet man daudz labāk patīk tāds kārtīgs mini ugunskurs un nav nekā daudz ko tai pievienot. Jāpameklē vai nav vēl kāda iekritusi kādā stūrī...
Viena no rozēm jau nolaida galvu, šobrīd nolauzta tā stāv uz galda un gaida vēl 17 māsas. Es laikam esmu piromāne un cik labi, ka man nav dūmu detektoru. Nekad neesmu mēģinājusi dedzināt kaltētus ziedus, un mani interesē kāda būs smarža.
|
|
(comment on this)
|
| |
12:37 am
|
|
Facebookā bilde un ziņojums, ka draudzene saderinājusies. Labākā draudzene tik daudzus gadus un vēl joprojām mīļa, pat ja ir parādījusies zināma atsvešinātība pēdējos gados. Dalītas izjūtas, no vienas puses prieks par viņu, tas ir tas ko viņa vēlējās, bilde arī brīnišķīga ar viņas pārsteigto skatu veroties gredzenā un puspietupušā nākotnes vīrā un puķēm rokā, shush, par to ka viņa jau labu laiku to zināja un arī, ka viņš meklē gredzenu, bet tik smuki un ir arī interesanti, kurš uzņēma bildi :) bet no otras.....tas nozīmē, ka šis laikam ir viss, viņa paliks Somijā, zināju, ka tā būs jau pirms tam, bet bija maza egoistiska cerība, ka varbūt tomēr atgriezīsies, bija takš viens arī LV ar ko bija saderinājusies..... bet situācijas dažādas un Latvijas saderinātais bija pilnīgs ķēms. Kā tur bija redzams, ka izšķirsies, tā te, ka paliks vismaz labu laiku kopā, negribu prognozēt par mūžībām principa pēc, bet šeit varētu būt tuvu tam, un jā, viņa nebrauks vairs atpakaļ, ko nevaru arī pārmest, jo katram jādara tas kas viņam ir viss pareizākais un labākais. Man prieks, ka viņa ir priecīga, bet man tik un tā ir drusku žēl pašai sevis un tās sajūtas, ka tik daudz kas no manas dzīves pazūd un aiziet. Bet jāmēģina atcerēties ar prieku un cerēt, ka nākotne arī būs jauka. Vienmēr tik grūti samierināties, ka lietas mainās it īpaši, ja gala rezultātā tiek atņemts tas kas patīk. Vismaz tik ilgi kamēr bija tikai Erasmus cerēju, ka vēl būs atpakaļ, arī pēc viņas double degree izvēles vēl cerēju, un šo cerību papildināja arī viņas attiecības ar K., bet, protams, samīlējās citā un palika tur. Žēl drusku šī zaudējuma. Ok, tagad tikai jācer, ka nebūs nekādu vecmeitu ballīšu Latvijā. Dievs sargi mani no tās.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, October 4th, 2014
| |
2:25 pm
|
Pilsoņa pienākums izdarīts, bet neatceros, kad visas partijas man izraisījušas tik lielu nepatiku, parasti ir vismaz kaut kas kam var drusciņ pieslieties. Šoreiz izvēle par to kas būtu mazākais no ļaunumiem, tizlums pilnīgs.
Un atklāsme, man ir jātiek prom no šejienes. Nav normāli, ja es daru visu lai nebrauktu mājās. Es sēdēšu stacijā risinot sudoku, vai braukšu savas naktis pavadīt andrejsalā, jo es negribu, negribu doties nekad mājās. Un tas nav loģiski, man būtu jābūt pateicīgai par šo vietu, tik jauki, skaisti un visi vienmēr ir sajūsmā...kāpēc man vienmēr ir sajūta, ka šeit pazūdu un ar vien negribīgāk dodos šurp pēc iespējas vilcinot laiku? Un šovakar sapratu, ka viss, pietiek. Nākamā gada pirmā pusgada laikā izvācos. Mani biedē drusku nedrošības sajūta, kas nāktu tam līdzi, tas, ka esmu skopa un pieradusi pie šejienes ērtībām arī varētu būt mīnuss. Bet labprātāk izvēlētos vienistabu dzīvokli ar plikām sienām un vienu matraci, bet blakus draugiem, nevis mājas kinozāli un lielas telpas ar visām ērtībām. Un vēl tas, ka būs atkal jāoponē ar mammas uzskatiem un to, ka katru reizi, kad izdaru pa savam tieku uzskatīta par muļķi un man atgādina, ka man nekas nesanākšot. Protams, beigās jau viņai nākas samierināties, bet man tā riebjas tie konfrontāciju brīži, un tie tiešām izsūc enerģiju, tāpēc labprātāk izvairos, kad iespējams. Un vēl būs jāpastāsta par Ungārijas braucienu, jo vajag kādu, kas apciemo kaķīti tomēr. Bet...doma par runāšanu ar viņu neraisa prieku sirdī. Iztēlē jau redzu viņas saraukto uzaci un sejas izteiksmi kad runāšu. Ah, esmu gļēva, bet nekas cits neatliek. Vēl gan ir laiks un tikšu galā, ne pirmā reize, kad mani lēmumi tiek uzskatīti par stulbiem :)
un dīvaini, studiju laikā es dievināju šo vietu un man te bija labi. Laikam esmu iesēdusies par ilgi un to pāraugusi.
2 gadi...hmm tieši termiņš ko iedevu sev, lai tiktu galā ar darbu, iekrātu naudu un izdomātu vai tiešām gribu tās studijas ārzemēs vai nē.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, October 2nd, 2014
| |
9:15 pm
|
Laikam esmu pasākusi pat sapņot, sāku laiku pa laikam, varbūt reizi pāris nedēļās atcerēties kādu detaļu no sapņa, maz, bet tomēr priecājos kā mazs bērns katru reizi. Sapņi tomēr ir tik neizsakāmi jocīga lieta, un to būtību nespēju izprast. Smadzenes tipa pārstrādā informāciju pa nakti? Nez, tas šķiet vājš pamatojums, kāpēc tieši sapņu veidā? Kāpēc dažreiz tos atceramies, dažreiz nē, kāpēc daži cilvēki neredzot tos krāsainus, kāpēc tie brīžiem ir tik dīvaini? Nezinu, sapņi man tomēr šķiet diezgan fascinējoša parādība. Šodien pamodos ar domu, kas pie visiem velniem ir Arets? Vēlāk pieleca, ka viņa bilde ir draugam facebook profilā ieejot starp tiem deviņiem pirmajiem draugiem. Man nekādas citas sasaites ar to cilvēku galīgi nav, un domāju vai visas sejas sapņos, pat nepazīstamās ir paņemtas no kaut kurienes, kur jau esi to redzējis, vai varētu būt, ka kāds garāmgājējs ir izmantojis manu seju savā sapnī? Vai prāts vispār var radīt pavisam jaunu seju, kaut ko tu nemaz neesi redzējis? Bet ir taču arī sapņoti visādi dīvaini radījumi, un kroplības, tad laikam var? Bet, ja runa ir par ikdienas sejām? Ikdienišķiem cilvēkiem sapnī, vai tos radu es pati vai tomēr tie ir nejauši garāmgājēji? Nezinu, un laikam arī nav svarīgi, tik būtu jauki atcerēties par ko īsti bija tā sarakste sapnī, pamodos domādama, ka man viņam jāatbild uz pēdējo vēstuli, par kaut kādu fig viņu zin ierīci vai ko nu tur, un beigās apmulsusi sēžu gultā un saprotu, ka nezinu, kas vispār ir tas cilvēks kam taisos rakstīt :D tas būtu bijis ļoti jocīgi laikam. Un tik mierīga diena sen nebija gadījusies, visi menedžeri mītiņos, es mainos, ceru, ka sanāk, eju pusdienās ar kolēģiem, mēģinu socializēties, un kliedināt HR šaubas, ka varētu neiederēties, šķiet, ka viss ir labi. Cerams. Tagad mani jau arī sauc līdzi. Un kopš otrdienas tikai uzvalki, acīmredzot arī vienkrāsains krekls pie melnām biksēm HR meitenei šķiet nav pieņemams, tas nekas ka tur vismaz viens cilvēks staigā minikleitās, bet tā ir sekretāre, so...jā, ok, es gribu vairāk, un diemžēl daži vērtē tikai pēc skata. Domāju dabūt brilles, redze ir dabīgi slikta ar maniem -5 ar kaut ko, un varētu būt gan atslodze no lēcām, gan arī intelektuālāks skats laikam. Jātiek galā ar pāris darbiem un nogalē ieslēdzos savās sienās un lasu, lasu, lasu.... dievs, brīžiem es jūtos kā tāda daune, bet...vis būs, kaut kā es parasti tieku galā, laikam. Tēvs tomēr apsveica ar nelielu novēlošanās, un laikam tagad sanāk, ka pirmās pakāpes radinieki tomēr visi ir apsveikuši, man liekas, ka, ja pareizi atceros, pēc mantojuma likuma pirmā pakāpe bija tikai vecāki, bērni un laulātais, līdz ar to brālis tad neskaitītos un šis būtu tehniski pareizs apgalvojums. Not that it really matters, uzskaite ir tikai informatīva rakstura. :)
Un jūtos vainīga par Piesi, ah piektdien satikšu, nezinu īsti ko darīt, ir jautrs cilvēks, kas laikam ir pašsaprotami no komiķa, bet....bļin, vairāk kā alus kausam diezko nesaista, galīgi, un var jau tagad redzēt, ka līdzko viņš to sapratīs, pārstās savu rakstīšanu un īstenībā tīri foršs cilvēks, ah nu labi, dzīvos redzēs, pēc maniem idiotiskajiem jokiem par kapavietas izraudzīšanu, vēl nenoraka, who knows un vēl ir laiks. Un man tīri labi patīk būt nelielam huligānam un līst neatļautās vietās, as long as it's easy access.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, October 1st, 2014
| |
8:39 pm
|
Esmu tik neizsakāmi, neaprakstāmi pārgurusi. 18 rozes kopā. Domāju rožu skaitā varētu būt man rekords. Tā strikti skatoties, nedomāju ka rozes ir paši skaistākie ziedi, bet man patīk to smarža un tas, ka šķiet tās ir vienīgās puķes kuras vari krāsot jebkurā krāsā un tāpat ir skaisti un tām "piestāv". Ir redzētas zaļas pārdodamies un izskatījās mīlīgi. Lilijas ir glītas, bet nekad nesapratīšu asociāciju ar nevainību? Tāds WTF un kādā sakarā, viņām ir tik spēcīgi izteikts aromāts, ka paguli nevēdinātā telpā ar diviem pušķiem un līdz nosmakšanai un ģībonim vari aiziet un mocīsies ar galvas sāpēm nākamo dienu. Un izskatās pārāk karaliskas un cēlas priekš "nevainības". Vienīgās, kuras nepatīk laikam ir neļķes. Kā dzirdu šo vārdu uzreiz asociācija ar kapiem, vārnām, nedēļu nostāvējušās ūdens aromātu un tām duļķainajām, pretīgajām nogulsnēm. Bet tā ir tīri mana asociācija, kad paskatos racionāli ir glītas puķes un smarža nav slikta, bet.... nevaru kā iedomājos degunā iesitas tas vecais sestdienas kapu un nostāvējušās ūdens smārds. Vienmēr nesām neļķes.
Un interesanti vērot kas apsveic, kas nē. Dīvainā kārtā tuvākie cilvēki aizmirst (vai tos kurus par tādiem vajadzētu uzskatīt) un paziņas atceras plus tādi, kurus pati neatceros un bijušie. Nu un viens gandrīz apsveikums.... :D
Nekādi nesaprotu, kā es varēju saieties ar Kaspo, jo nu cieņu viņš neizraisa pilnīgi ar savu nevarību. Njā, grūti uztvert nopietni vīrieti, kad tevis pašas pauti ir lielāki. Taču viņš bija tik glīts....
Bet trešdienas, kā svētku dienas nekad nav patikušas, nolēmu neko arī nesvinēt, nez pārāk daudz darba un pēc šodienas sajūta, ka būtu piektdiena jau un tūlīt aizmigšu līdz sestdienas vakaram. 5 stundas intervijas, nošauties var.....
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Sunday, September 28th, 2014
| |
9:52 pm
|
practice love until, you are love....Swami Sai Premanada
Skan jauki, vismaz ja "love" attiecinu uz mīlestību nevis seksu un ne viennozīmīgi pat seksuālu.
Laikam ir grūti vēlreiz atvērties, kad vienreiz jau ir iespļauts. Un bail, ka nākamie cilvēki būs tādi paši. Bet dažreiz uzticoties un vienkārši ļaujoties plūsmai var gadīties arī nonākt kādā labā vietā, kur nemaz neiedomājies, ka varētu būt. Bet akmeņiem uzdurties izdodas arī, kad mēģinu no tiem izvairīties.
Experience has taught me that interest begets expectation, and expectation begets disappointment, so the key to avoiding disappointment is to avoid interest. A equals B equals C equals A
Mantra pēc kuras dzīvoju jau pārāk ilgi, tā tevi nevar sāpināt neviens cits, tikai tu pats.
Jā, viņš ir atpakaļ. Nu un? Ir lietas kuras, protams, pietrūkst, ir lietas ko gribētos zināt, bet laikam nav lemts utt. Visvairāk par visu sāpināja nevis beigas, bet pilnīgais cieņas trūkums, sajūta, ka tiec aizbīdīts kā lupata un, nepārtrauktās domas vai maz tavas atmiņas ir īstas, vai arī tā visa bija spēle vai man iedoma. Doma, ka varbūt esmu jukusi un viss ir manā prātā, varbūt es kaut ko pārpratu, varbūt es kaut ko izdarīju? Es varētu sevī atrast daudzas lietas par kurām piekasīties, bet vai tad tādas nav visiem? Ar ko tieši es būtu tik neizsakāmi dīvaināka un nepareizāka par visiem citiem? Es nezinu, varbūt tas viss bija patiesi, varbūt nē. Tam laikam nav arī vairs nozīmes. Un godīgi, tagad, kad beidzot būtu iespēja noskaidrot, man pēkšņi ir tik dziļi vienalga..... Apnicis dzīvot ar niknumu un neuzticību sirdī. Mans ceļš acīmredzot ir cits.
Nakts ir skaista. Es vēlētos pacelties debesīs un noskūpstīt zvaigznes. Jo, ja sāp kājas, laikam jāiemācās lidot :) Vēl nedēļa un saņemšu savu dāvanu, ledusskapī stāv viss vajadzīgais zaķaušu pagatavošanai, izšujamā meitene izskatās ar vien skaistāka un kaķis tik mīlīgi murrā man klēpī. Laime laikam ir mazajās lietās.
I lived a lot of different lives
been different people many times
I lived my life in bitterness
and filled my heart with emptiness
And now I see, I see it for the first time
there is no crime in being kind
Not everyone is out to screw you over
maybe, yeah just maybe,
they just want to get to know you
And now the time is here
baby you don't have to live your life in fear
and the sky is clear, is clear of fear
Don't wanna live in fear and loathing
I want to feel like I am floating
instead of constantly exploding
in fear and loathing
Got different people inside my head
I wonder which one that they like best
I'm done with trying to have it all
and ending up with not much at all
Now the time is here
baby you don't have to live your life in fear
and the sky is clear, is clear of fear, of fear
And when the time comes along
and the lights run out
I know a light will burn on
when they blow me out
I wanna be completely weightless
I want to touch the edge of greatness
Don't wanna be completely faithless
Completely faithless
When the time comes around
When the lights will go out
When the time comes around
And the lights, they go out
current music: Marina and the Diamonds "Fear & loathing"
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, September 27th, 2014
| |
1:34 pm
|
Mani atkal noturēja par Patrīciju. Pavecāka sieviete lidostā, bet dīvaini, nav pirmā reize ar šo konkrēto vārdu. Viss ko es zinu par savu dubultnieci, ka viņa laikam ir krievvalodīgā un izraisījusi vismaz vienas meitenes niknumu. Labi, ka toreiz iztiku bez kautiņa, pārliecinot, ka neesmu tā ko viņa domā. Taču gribētos zināt, kas viņa ir un redzēt kā izskatās. Glīts vārds.
***
Un es esmu pārāk naiva, taču katru reiz vilšanās sajūta šķiet ar vien paciešamāka. Un šobrīd esmu pat tīri laimīga ar beidzot sakārtotu plānu maniem nākamajiem 5 gadiem. Pat, ja intervijās to stāstīt tik un tā nevarētu. Kā man riebās, kad to jautāja savulaik, ko man atbildēt? "Ziniet, mani plāni obligāti neietver jūs pēc 5 gadiem un tie ir vispārīgi un tikai uz mani attiecināmi. Pārējo loma var mainīties. You're only means to an end"
***
dievinu šo dziesmu, atgādina 2011. gadu un pāris foršus pasākumus, skaistas kleitas un dejošanu līdz rīta gaismai, lai arī cilvēku pūlī vienai un tikai sev to pilnībā izbaudot. I want you to take all the control. Man pietrūkst kopmītņu, pokera, laser tag, pietrūkst tas, ka pilnībā pati noteicu savu laiku. Un šī dziesma tik ļoti asociējas ar Zviedrijas laikiem, un konkrētiem brīžiem ko ta atsauc atmiņā. Laikam, jo toreiz tā skanēja visur un visulaiku, un man nemaz nepatika. Dīvaini tagad dzirdot to pa radio.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, September 25th, 2014
| |
11:30 pm
|
|
Kārtējais emociju karuselis, skumjas, nicinājum, naids tad atkal skumjas un beigās tukšums par manu muļķību un nespēju uzvesties, to, ka nakts jāpavada nomodā mēģinot pabeigt darbus, kurus es nezinu kā, par manu bezjēdzību un vēlmi attaisnot vārdus, ka esmu kā sūklis, kas tik pārsteidzoši ātri mācās un visu uztver. Man šonakt ir jāizdara viss, lai izlabotu to ko šodien gandrīz sabojāju ar karjerai nozīmīgu cilvēku. Izturēt rītdienu un būt labākajai, kaut nu man sanāktu pabeigt visu tā kā iztēlojos prātā. Gtibu atzinību un gribu vēlreiz pārsteigtā balsī izteiktos komplimentus cik labi man viss sanāk. Tik žēl, ka esmu slinka kā zābaks un mana koncentrācija tik ļoti zūd, kad nezinu ko darīt, un prātā stāv tikai laiks un kā gan es uzskaitīšu vajadzīgās stundas un ko darīšu nākamnedēļ? Tik, tik, tik, diena pavadīta vienā skriešanā un esmu pārāk, pārāk, pārāk lēna. Es vēlētos kaut man nevajadzētu gulēt nekad. Tad es varbūt spētu izdarīt vairāk un tuvoties tam ko es vēlos. Un es neprotu runāt un nekad nespēju atrast iespēju pateikt un izteikt vārdos to, kas iekšā ir sakrājies. Pat kad it kā rodas iespēja, es vienkārši neprotu sevi iestarpināt, un viss burbuļo iekšā. Es neprotu būt liriska, es gribētu spēt vārdos izyeikt to ko izjūtu, to ko domāju, bet, ja arī mēginu ārā iznāk tikai nebūtisks, prasts gārdziens. Nekas īpašs, neesmu dzejniece un domas izteikt man grūti, lai arī tik ļoti gribas, ka sāk fiziski graust.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, September 24th, 2014
| |
8:07 pm
|
Jūtos apzagta, dimantus atņēma, atstāja naftu..... jo redz viņai bija mazāk ko darīt. Man pašai nākamā nedēļa ir pārāk brīva, es nevaru visas stundas likt uz vienu zirgu, bļin. Bet vismaz pateica, ka darbs un mans ieguldījums bijis labs un, ka labprāt izmantos pie nākamās uzziņas, bet es gribēju pabeigt dimantus, tas bija tiešām ļoti interesanti un tagad esmu palikusi pie kaut kā mācību grāmatas veidošanai ekvivalentveidīga, un lai arī laikietilpīga un pietiekami komplicēta darba, ne tik interesanta. Nu nedrīkst meitenei atņemt dimantus, kad tie ir iedoti. Nedrīkst!
Un es tiešām esmu nelabojami slikta attiecībā uz nosaukumu , transporta līdzekļu pieturu un numuru atcerēšanos. Biju jaunajā VID ēkā šorīt. Rīts sākās ar to ka vispirms aizgāju 11. tramvaja pieturu meklēt aiz autoostas kopā ar 7. Pēc pareizās pieturas atrašanas un iekāpšanas sapratu, ka ar to taču esmu braukusi simtiem reižu gan rītos, gan vakaros un tikai izkāpjot nozīmētajā pieturā sapratu, ka tieši tajā arī kāpu tās neskaitāmās reizes iekšā un ārā. Bet VID mājaslapa diemžēl pie sadaļas kā nokļūt nesaka, brauc kā pie bijušā. Un tā nu atčuknījos tikai vēlāk, ka visu laiku domāju kā nokļūt jau zināmā vietā. Protams, ka apdomājos cik interesanti būtu uzskriet viņam virsū un, protams, nākot atpakaļ redzēju arī, tikai bija par tālu un aizbrauca garām. Bļin, tik ļoti kārojās izsaukties kaut ko "tu šodien tā pavēlāk?" vai "beidz takš tos aizskarus bīdīt ciet, neko nevar redzēt" garā. Uznāca dīvaina patika, par doma, ka mani varētu noturēt par nepieskaitāmo. Bet laikam jau labi, ka nesanāca, nav ko nevainīgus cilvēkus biedēt. Bet žēl, būtu kas uzjautrinošs pēdējo pāris dienu drusku drūmā noskaņojuma vietā.
Un zaudēju savu otru papilddarbiņu :( vai pareizāk zaudēšu, kad aizsūtīšu atteikšanās e-pastu šovakar. Mainās uzņēmuma īpašnieki un jaunie nosacījumi man galīgi neder. Atkal bļin, biju sapriecājusies, ka atsākas koncertu sezona, un bija jauka iespēja piestrādāt, tikai kad varu, paskatīties par brīvu kādu koncertu un pie reizes vēl piepelnīties ar visu to, ka grafiks ir - kad varu, tad nāku. Bet, ja man būtu jānāk obligāti darbanedēļas vidū uz koncertu, kas beidzas pāri 11 un vairs netieku uz pēdējo transportu....izvēle laikam skaidra.
Toč, sajūta ka mani apzaguši un tai papildus negatīvuma pieskaņu piedod tādas mazas papildlietas kā tas, ka vienas dienas laikā divas reizes dažādas garām braucošas mašīnas uzšļāca virsū ūdeni, tā ka kāja palika slapja līdz celim, mana neprašana izdarīt to ko vēlos vismaz ne plānotajā līmenī un kopā ar to nākošo neredzamības sajūtu, un neliels aizkaitinājums par Piesi, bet ar viņu tikšu galā piektdien. Bet esmu mājās un nekas neuzlabo tik ļoti garīgo kā silta tēja, laba mūzika un neliela izlāde. Nu vismaz par dimantiem uzslavēja un solīja vēl vienu uzziņu....ok gribējās šo pabeigt, bet mēģinu nemest lūpu par nocelto kūkas gabalu, un ja vēl tiktu galā ar Puķi un saprastu ko darīt ar nākamo nedēļu būtu tiešām labi.
|
|
(comment on this)
|
| |
7:36 am
|
|
Dažkārt no rītiem gadās tās dīvainās sajūtas, kas ja atklājas, ka ir patiesas, var izraisīt dažādas muļķigas domas. Šis rīts gan nav vienīgais, un tālu no interesantākā gadījuma, tomēr rada kādas domas, ka varbūt domu procesi tomēr ir vairāk nekā tikai iekšēji. Nedomāju, ka šāda apziņa gan būtu ļoti iepriecinoša. Lai arī man patiktu iespēja izspiegot citus, esmu liekule, kas negribētu, lai kāds varētu šādi tikt klāt man. Līdz ar to, ja arī prāts būtu atvērtāks nekā domājam, es ceru, ka neko būtisku manā dzīves laikā neatklās, vai vismaz plašākai sabiedrībai par to nedos zināt un neļaus pielietot. Ir jauki justies relatīvā drošībā vismaz vienā vietā.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, September 21st, 2014
| |
6:47 pm
|
|
Mans mazais grēks....eh, kas var būt labāk par beigām ar atmošanos no miroņiem, kāzām un runājošu zaķi par mācītāju, kurš izspiego laimīgo dzīvi arī gadus vēlāk. Brīnumzeme man pat patīk labāk, tikai beigas tādas, ka diez vai būs turpinājums. Oh well, cik jaukas tomēr ir pasakas. Un, jā, es laikam tomēr prātā esmu pilnīgs, mazs bērns, bet hush, man liekas brīžiem es to tīri labi noslēpju. :)
|
|
(comment on this)
|
| |
2:54 pm
|
Dažkārt, var atrast tik jaukus vārdus dažās valodās. Viens no mīļākajiem ir Kabelsalat, šobrīd ir viens liels pie gultas. Bet tagad iepaticies Zhaghzhagh - the chattering of teeth from cold or rage. Man ir žagžags atkal (kā izrunāju to iedomās) un nav taču pat nemaz tik auksti, bet tomēr, roku vietā atkal ledus.
Un kaut kādā veidā esmu apkrāsojusi kaķi. Nobijos, kad ieraudzīju sarkanu švīku uz baltā vēderiņa, jutos atvieglota, kad sapratu, ka tikai matu krāsa, bet kā es to dabūju uz viņa, es netieku gudra.
Vārdi, asociācijas un atmiņas ir interesanta lieta, man nekad nav bijušas problēmas ar angļu "preservative" vai "sympathy" lietojumu (it īpaši otru tik bieži dzirdu latviešus lietojam nepareizi), bet, lasot garāku tekstu un pat labi zinot vārda "condensed" nozīmi, kā arī labi saprotot kā tas tiek izmantots tekstā par nodokļiem, man kaut kur zemapziņā pilnīgā beztēmā līdzi lidoja uz galda atvērta iebiezināta piena bundžiņa. Un sāku domāt, ka es atceros to bundžiņu atvērtu uz galda gluži kā neatņemamu virtuves sastāvdaļu, taču neatceros kāpēc tā tur stāvēja un kā tika lietota. Tai dzīvoklī dzīvoja tikai oma un brīvdienās arī es. Ņemot vērā viņas slimību un ļoti limitēto ēdienkarti viņa pati to nekad nebūtu lietojusi, un arī es to neatceros nekad toreiz ēdusi.....kāpēc tā stāv uz mana gaišā atmiņu galda? Un kurš to tur uzlika? Varbūt manā laikā tā tur nemaz nav stāvējusi , varbūt tā tur stāv tagad. Varbūt jaunajam pārim nav daudz naudas un viņi nav mainījuši pārāk dzīvokļa izskatu, varbūt galdiņš ir vēl turpat, bet ar bundžiņu virsū..... Mazticams, kurš divdesmitgadnieks grib dzīvot 70 pāri gadīgas sievietes dzīvoklī, ja katrā tās detaļā tas norāda uz savu saimnieci un vecumu.
Un piedod, es nesavācu gleznas, es tās īsti negribēju....un es arī nemēģināju. No lietām ko es būtu gribējusi, būtu vecais plašu atskaņotājs, plašu izvēle gan maza, taču gan jau varētu pakaitināt mazo brāli atskaņojot pasaku par bruņurupucīti Diegabiksi, it kā viņam, bet patiesībā sev. Beigās es nepaņēmu neko, nešķita, ka esmu pelnījusi pēc visa, un biju pārāk gļēva, lai dotos uz vietu, kas atsauca apziņā visu ko nožēloju un visu to slikto kas ir manī.
Piedod, piedod, piedod. Es mēģināšu būt labāka. Piedod.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, September 18th, 2014
| |
10:37 pm
|
|
Dievinu tikko krāsotu matu smaržu... šķiet, ka smakšana nost, kamēr krāsa tiek likta virsū, paliek tā vērta kad mati ir izžāvēti, mmm, es laikam izskatītos dīvaini no malas, nepārtraukti tos apgramstot un ostot. Un cik kaitinoši, ka sarkanā ir visnenoturīgākā un gaistošākā no visām krāsām, taču tik skaisti, kā uguns liesmas tikko pēc jaunas krāsas uzlikšanas.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Tuesday, September 16th, 2014
| |
9:40 pm
|
Skatiijos bildes un piedod, nevareeju Tev neuzrakstiit. Es nemekleeju vieglas uzvediibas Meiteni, nebaarstu stulbus jocinjus un neizsaku nepiedieniigus piedaavaajumus :) Vienkaarshi Tev ir pats jaukaakais degungals, kaadu esmu redzeejis peedeejaa piecgadee. Katraa ziņaa Tavam Draugam ir jaalepojas, ka vinjam ir tik forsha Draudzene!
Nav jau ne pirmā, ne pēdējā nepazīstama cilvēka uzrakstītā ziņa, bet pirmo reizi bez atbildes iespējām.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, September 14th, 2014
| |
6:07 pm
|
Esmu laikam neliels huligāns, bet pastaigas laikā iemaldījos milzīgā kukurūzas laukā, salasīju vairākas vālītes, garšīgi.....
current music: Melanie Martinez - Dollhouse
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, September 13th, 2014
| |
6:22 pm
|
-What about this? Is this magical?
-Not exactly. But it is a liquid that can conjure courage, give strength or even act as a love potion of sorts. It’s called whisky. And no it’s not magical, especially the next day.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, September 12th, 2014
| |
11:12 pm
|
Eh, esmu es muļķe, ko nu tur liegties pilnīga un galīga, tik tiešām nelabojama. Bet nekas tāds ko nevar nogremdēt vienatnē ar picu, šokolādi, čipsiem, kolu un dažādiem garšīgiem gumijas saldumiem ar pasaku un vēl vienu un vēl vienu. Labi, es dodu sev laiku izlemt ko darīt gadu un piecus gadus vispār.
Laiks tikšķ un tikšķ un tikšķ un neapstāj, kur steidzies tu? Un kā nākas, ka septembris jau pusē? Drīz oktobris un jācep būs zaķauši, redzēs vai sanāks man, bet šobrīd māju sakārtot, lai rītdienu veltīt darbam var.
Saskaitot 2 ar 3 es varu iegūt 5, to pašu es varu iegūt skaitot 1 plus 4, bet kas gan teicis, ka man vajag veselus skaitļus? kā būtu ar 1,69 un 3,31? Bet, kas teicis, ka obligāti jāskaita, varu reizināt 2,5 un 2. Vai varbūt dalīt 21 ar 4.2? Bet vispār kamdēļ man vajag tieši 5...? 3 un 14 mīļi skaitļi, varbūt man pieturēties pie 17? Nē rezultātā varu dabūt arī 4913, bet varbūt nepietiek? Es no tiem varu dabūt arī vairāk, ja apmainītu tos vietām. Kalkulācijām ir jēga tikai, ja zini vismaz to ko vēlies iegūt vai ko darīt un izmantot, pasaule pilna ar neierobežotu iespēju daudzumu, bet kāda tam nozīme, ja nespēj izvēlēties pat vienu un tikai muļļājies, muļļājies un muļļājies uz vietas.....Kamēr dzīve aiztikšķ tev garām un tu nezini pats vairs ko vēlies. Dīvaini, man ir tas ko es vēlējos, vai ne? It kā un tomēr nav gana. Cik dīvains ir cilvēks vai arī tikai es? Hmm, trīs gadus lencu šo vietu, un dabūju beidzot savā dzimšanasdienā. Un jā darbs man pat patīk, nu, vismaz lielākoties, kad neesmu tik stulba kā šodien. Kur vēl es iegūtu tik daudz un dažādas zināšanas un iespējas, kur vēl es vienā vietā varētu strādāt ar bankām un starptautiskām kompānijām, iedziļināties online gambling biznesā, lasīt par sērskābes dīķa attīrīšanu un to kādu procesu dēļ bija radušās dīkstāves, strādāt pie uzņēmuma, kas pārdod dimantus, investori Emirātos un dimanti no Tanzānijas, klienti ir no visām iespējamajām sfērām, kur vēl es varētu runāt ar ārzemniekiem un iedziļināties tik daudzos un dažādos jautājumos, ka galva sāk reibt un domāju, kā, kā nākas ka tur ir tik daudz gudru, tiešām gudru cilvēku? Ja prasa ko viņi un laikam arī es daru, ir grūti to paskaidrot, pirmā doma cilvēkiem ir kaut kas grāmatvedim līdzīgs, ah, vairs nebrīnos, kad lielākā daļa šeit to uztver kā apvainojumu. Un kad domāju par tiem grāmatvežiem ar kuriem nācies saskarties.....brrr, viņi nu tiešām paši nesaprot ko dara, ja es nedod dievs, kādreiz pieņemšu darbiniekus, es pirms tam liktu viņiem nevis pildīt tos nejēdzīgos personāldaļas testiņus, bet gan atbildēt uz pāris vienkāršiem ar viņu amatu saistītiem jautājumiem. Vēl joprojām stāv galvā tā galvenā grāmatvede (Galvenā!!!) pietiekami lielā uzņēmumā, kas acīmredzami nesaprata un jautāja neizsakāmi stulbus jautājumus, būtībā visu laiku vienu un to pašu tikai mainot valstis, kas norādīja, ka viņa nesaprot pašus pvn pamatprincipus. Tas vēl piedodams asistentei. Un sapratu, ka liela daļa nemaz nesaprot, ko viņi paši dara un kapēc, tikai iemācās kur ko likt. Ļoti daudzi ir iemācījušies strādāt ar vienu konkrētu grāmatvedības programmu, un paniski baidās, ka kāds to varētu nomainīt. Loģiski, ja tu neizproti, kā rodas tevis iegūtie skaitļi. Bet neba nu viņi ir vienīgie, un cilvēkiem patīk visu jaukt kopā un ir grūti iztēloties to ko pats nekad neesi piedzīvojis. Bet tomēr grāmatvedis, nu zināšanas par viņu darbu mums (dīvaini lietot šo vārdu) vajag, bet tā ir pārāk vienkāršota uztvere, bet es arī atceros kā redzēju šejieni kamēr šo vietu lencu un cik savādāk viss ir no iekšpuses. Bet tā ir vienmēr un neļaunojos, un patīk jau. Man tā iespēja mācīties, bet tikai es vienmēr beigās esmu tik stulba un man galva laikam ir kļuvusi nejūtīga pret maniem sitieniem.
Man ir jāpriecājas, jo ienākumu līmenis beidzot ir normāls ar visām iespējām tajā augt, lai gan zinot manu raksturu un biklumu, es zinu, ka tie augstie līmeņi kur diendienā gudri 'jaflirtē' ar klientiem nav tas ko es spētu un arī atbildības uzņemšanās, kad vienmēr un visu laiku jūtos kā pilnīga idiote ir diezgan sarežģīta lieta. Tomēr nav slikti, ja parēķina, alga gandrīz, nu gandrīz 600 eur uz rokas, izdevumu līmenis man ir tik tiešām zems, bērnu man nav, īre nav jāmaksā, jo dzīvoklis pieder patēvam, kurš no manis nopelnīt necenšas, visu pārējo var variēt attiecīgi pēc vajadzībām. Jāatzīst, ka tāpat kaut kur nesaproti pazūd, kādreiz pēc rēķinu nomaksas varēju iztikt ar 120 ls mēnesī, bet esmu palaidusies slinkumā, šomēnes atkal esmu atsākusi vākt visus čekus, bet par šodienu lamāšu sevi vēlāk. Sods, var arī pagaidīt līdz vadīšu tos iekšā. Bet kopumā viss taču ir labi..... un tomēr es turpinu tizloties. Viss kas man pietrūkst pilnīgai laimei ir iespēja sevi noklonēt un man būtu viss ko var vēlēties. Un tomēr un tomēr un tomēr...turpinās pārdomas, un bailes noriskēt, bailes pamēģināt izdarīt ko vēlos un pazaudēt to par ko cīnījos šo laiku. Par ko vēl joprojām cīnos un lūdzos visumam, dot man spēku un izturēt un neatmaskot mani. Neatmaskot to, ka neiederos, to ka patiesībā esmu tikai čaula, kas izliekas, ka tai ir arī saturs. To, ka esmu tukša un bez mērķa.
|
|
(comment on this)
|
| |
7:53 am
|
A priest offered a nun a lift.
She got in and crossed her legs, forcing her gown to reveal a leg.
The priest nearly had an accident.
After controlling the car, he stealthily slid his hand up her leg.
The nun said, 'Father, remember Psalm 129?'
The priest removed his hand, but changing gears, he let his hand slide up her leg again. The nun once again said, 'Father, remember Psalm 129?'
The priest apologized 'Sorry sister but the flesh is weak'
Arriving at the convent, the nun sighted heavily and went on her way.
on his arrival at the church, the priest rushed to look up Psalm 129. It said 'Go forth and seek, further up, you will find glory'
Moral of the story:
If you are not well informed in your job, you might miss a great opportunity.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Wednesday, September 10th, 2014
| |
8:09 pm
|
es esmu muļķe un pilnīgi un galīgi apmulsusi, ne tas ko gaidīju, galīgi ne, kāpēc Līva neceļ klausuli, bļin, jau zvanos n-to reizi....
bļin, bļin, bļin, bļin viņa mani nositīs, varbūt, nezinu, bet bijušie jau vairs nav off limits laikam, bļin, kāpēc tā maita neatbild. Zinātu viņas viedokli vismaz varētu atbildēt jēdzīgi, savādāk tagad pinos. Bļin, bļin un vēlreiz bļin. No vienas puses patīkami, no otras negribu arī iebraukt auzās ar draudzeni, pat ja viņa tagad līdz ausu galiņiem samīlējusies citā.....bļin reizes 1000
Un nē, ne krūmu idiots, bet viņa draugs...jēj, un grr, par to, ka Līvucis neatbild.
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|