|
|
Wednesday, September 10th, 2014
| |
6:50 am
|
|
Wow, manā galā migla no rītiem ir bieža parādība, bet tik drūma un bieza tomēr ir retums. Un tik skaisti vērot kā caur biezajiem miglas vāliem garām iet vilciens. Vagoni miglā noslēpti, tikai kontūras un starmesis rīta pelēcības ieskauts. Skaisti.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, September 9th, 2014
| |
11:04 pm - stunda samazgainu domu ritējuma
|
emocionālas paģiras....shallow? probably, grrr, ne pārāk patīkama apziņa
Bet no otras puses vai izlikšanās, ka neesmu, mani padarītu mazāk aprobežotu? Tāda no-win situācija laikam.
Neskati vīru no cepures un grāmatu no vāka, bet tieši to mēs, un ar mēs es domāju sevi, daram, vismaz varu mierināt sevi ar domu, ka arī mēģinu būt godīga, tas ir nesaku ko labu, ja tiešām to nedomāju, un mēģinu turēt sliktās un iespējams aizvainojošās domas pie sevis, nemelot, nevis teikt visu ko domāju. To taču var uzskatīt par godīgumu?
Skaistums ir subjektīva lieta un paša vērtētāja acīs....
Un izskats tomēr ir pirmais ko ievērojam, ko pamanām, un bieži vien no kā arī veidojam viedokļus. Man laikam ir tendence to vienmēr vērtēt un salīdzināt cilvēkus, lai gan vienu un to pašu atzīmi var iegūt arī atšķirīga izskata cilvēki. Un kāda starpība vai es to daru pie sevis vai nē, ja manis dotais vērtējums izskatā tomēr manu turpmāko komunikācijas veidu ar šo cilvēku tāpat parasti īsti neietekmē? Protams, izņēmumi, kad ir kādas īpašas galējības, un parasti tās ir bijušas nesaistītas ar mātes dabas doto.
a) 5 varbūt 6, ja pacenšas kādā mākslinieciskā, profesionālā bildē izvilktu līdz vājam 7, ja neredzi neko vairāk no viņas, lai gan arī tur es drīzāk liktu 6, 7 ir dāsni un godīgi sakot želsirdība, parastā bildē 5, nekas īpašs kopumā. Daudz tomēr vai nu liekulīgu vai aklu cilvēku komentāri. Ķermenis viennozīmīgi labāks par manu, seja visu bojā. Bet labi, ka nedzird, redzama arī nepārliecība par sevi, slēpta bet redzama, jo savādāk tās bildes nevajadzētu. Bet katrs daram ko varam.
b) 7 viennozīmīgi savdabīga un dēļ stila ir iespējas kļūdas un atšķirīgā no personīgās gaumes atšķirīgi vērtējumi, bet skaistas acis, sejas vaibsti, gribētos gan saprast vecumu, ja ir vecāka nekā izskatās varētu likt arī 8. Dzīve un kustība viņai piestāv labāk. Derētu gan pamainīt frizūru, zods nepārāk izteikts.
c) nu jāieliek arī vienīgais man zināmais 10, varētu kasīties, ka nevienam jau 10 neliek, bet tiešām meitene fenomāli glīta un piekasīties varētu varbūt liekot fonā kādas slavenību retušētās bildes, bet tās ir cilvēki, kurus dzīvē neesi redzējis, un bildes tomēr pārtaisītas, ja katram būtu profesionāla grimētāju komanda, daudzi palektos par vairākām pakāpēm augstāk, viņai to nevajag, viņai nevajag ne gaismu rotaļas, ne īpašu grimmu viņa vienkārši ir perfekta. Iespējams, gan nepārāk daudz sieviešu kārtas draudzeņu, parasti šādi cilvēki izraisa skaudību.
d) 4 fuuuuiii....vēl uzzinot vairāk par viņas raksturu, gribas likt pat zemāku atzīmi, bet nu nevaru jo kautkāds potenciāls viņai ir. Noliekot zemāku atzīmi iespaidotos vair ne tikai no tīri fiziskā. Bet, ja nomestu svaru un kaut drusku sakoptos, un netaisītu vienmēr tik drausmīgi pretīgu ģīmi... varbūt aizvilktu līdz 6. Lūpas plānas un vaigu kaulu praktiski nav, lai gan iespējams to nav svara dēļ, un viņa nav lielā, apjomīgi resnā, drīzāk "lauku tantiņa" resna. Pilnīgs rūpju trūkums par vizuālo tēlu. Dirižablis ir laba iesauka viņai. Būtu žēl, ja raksturā arī nebūtu pilnīga mauka.
e) 7, tīri glīts, pie mīnusiem pati atkāpjas, kas gan ir lielākajai daļai vīriešu šajā vecumā, un seja pārlieku garena. Bet tas uzkrītošāk bildēs, netaisi tās pilnīgi tieši pret kameru izskatās drausmīgi, un tāda plakana tad, bet dzīvē, kur tomēr ir trīsdimensionālāks skatījums ir ok un pārāk acīs nelec. Gaišās acis un āda arī nepareizā (pārāk lielā) apgaismojumā arī rad nepārāk labu efektu efektu. Bet jauks smaids, lūīpas, auguma proporcijas.
f) 4, ja pievelk tad 5, nepaveicies meitenei, sejas vaibsti un acis nepatīkamas, un grūti nepievērst uzmanību viņas žoklim. Bet šeit maz kas palīdzēs. Tomēr izskatās, ka daudziem viņa patīk, iespējams piemīt vairāk kā izskata šarms, jo ar to viņa nevelk. Diemžēl arī "līdzība izskata, ne glītuma ziņā" arī kaut kā neielīksmo.
es) nu grūti izvērtēt, tā kā šeit uzskaitītas lietas, kuras skaļi kādam atzīt ir tabu, tad varu arī atzīties, ka drīzāk esmu ap 5-6, taču nedod dievs kāds draugs/draudzene man acīs skatoties pateiks mazāk par 7, vai kāds puisis, kurš patiktu un interesētu vairāk, mazāk par 8.... Tad es būtu prom, ļoti ātri apvainotos un aizlaistos, bet ko tādu draugiem neprasu, jo arī nepatīk, ļoti, ļoti nepatīk, ja jūtu, ka melo. No diviem ļaunumiem, tad atzīšanās, ka mani vērtē uz 4, pat ja tas man šķistu stipri par zemu būtu labāk. Protams gribas ticēt, ka ja pastrādātu kāds profesionāls fotogrāfs varētu aizmaldināt bildē līdz pat 9. Bet to nav iespējas pārbaudīt šobrīd, lai gan iepriekšējais kontakts atbildēja, pat ja neizlasīju vēl vēstuli. Izlasīšu rīt. Lai gan man ir grūti izdalīt kādu konkrētu lietu, kas man sevī nepatīk. Es nezinu. Kopā skatoties ir dažādi brīži un te pietrūkst tās "stāvēšanas no malas". Nu laikam man šķiet ka ķermenis ir tāds izteikti masīvs un baļķveidīgs, bet tur arī tievēšanas un badošanās nelīdzēs. Trausla balerīnveidīga meitene es tāpat nekad nebūšu, pārāk plati plecu un gurni, labākais uz ko varu tēmēt būtu kaut kas no atlētiskā gala. Njā, dažreiz šķiet, ka krūtis arī varētu būt mazākas. Nekādas milzones jau nav, bet... ar mazākām proporcijām ir vairāk tā trausluma efekta ko man neredzēt kā savas ausis un tikpatlabi varu vēlēties sev lielus, zilus spārnus. Ou, well. Dzīvojam tālāk.
un šobrīd nagi niez kādam uzrakstīt kaut ko rupju, nepazīstams cilvēks, ja neskaita, ka vienreiz ciemojies pie manis. Kaitina šitie gadījumi, bet vismaz nomierinājos, ka ar Līvuci viss labi. Piezvanīja vienu vakaru, tad, pārzvanot stundu vēlāk un nākamajā diena izslēgts telefons, pēc tam gad dzirdu pīkstienus, neceļ, redzu, ka parādījusies online un neatbild, sāku stresot nepajokam, un sapratu, ka mana tendence visas vainas meklēt sevī nav normāla, pa divām dienām sastresojos ne pa jokam, ka cilvēks uz mani par kaut ko apvainojies, negrib vairāk runāt, ka noteikti esmu ko izdarījusi, nē aizņēmta ar savu jauno puisi vienkārši un zvanīja viena idiota dēļ, un iespējams pusdzērumā. Par jauno puisi - prieks vissakarigākais kurš ir bijis un ļauni gaidu, kad viņa beidzot tiks vaļā no oficiālā jampampiņa, kas bijis visu man zināmo pagaidu sakaru laikos pārāk iesakņojies. Ļauni, bet lai cik Līvucis slikti rīkotos, manuprāt, šis spesiments arī neko īpaši labāku nav pelnījis. Eh, jāpagaida nu kamēr viss gtas iemīlēšanās periods drusku atslābs un atcerēsies arī par citiem cilvēkiem sev apkārt, nav pirmā reize, iespējams, ka arī pēdējā, nu ko izbaudam relatīvu mieru. Attiecība uz idiotu, kurš lūdza lai man vakarā zvanās.... kretinē ārā teksts kādā tika pasniegts. "Kāpēc hidroxo man nezvana un neraksta?" Hmm, nu viens nebija nemazākās nojausmas, ka ir bijusi, kāda interese, nekādu pat mērenu runu par sazināšanos pēc pasākumu nebija, un es tevi pirmo reizi satiku, ok visi apgalvo, ka redzēju un runāju ar tevi žaibās, neatceros kaut nosities mani, mana pirmā zināšana par tevi ir kopš mana dzīvokļa pasākuma. Bet galvenais, ir pagājuši trīs mēneši, yeah right, pārdzīvoji, ka nerakstīju. Tas šķiet dīaini, jo nekādas ziņas nebiju saņēmusi, un mani atrast viņam būtu bijis elementāri. Mana filozofija, ja ir interese atrakstīs pats nevis sūdzēsies manām draudzenēm. Vienkārši rodas sajūta, ka viņš satika Līvuci, nosprieda, ka, jā, viņai takš bija kautkāda draudzene pie kuras biju, un jūtos vientuļš, var paskatīties vai būs par mani interese, ja kaut ko samuldēšu "nevaru aizmirst" garā. Šāda tipa gļēvums nepiestāv noaugušam, bārdainam vīrišķim. Un tagad kaut ko raksta viņa labākais draugs, khmm, sagadīšanās, ja ar to arī nekādas saistības nav. Paskatīšos rīt, ja beigās saruna aizvedīs pie viņa, visticamāk tiešām idiota vēlme, lai es viņam kaut ko uzrakstu piepildīsies, tikai ne gluži cerētajā variantā. Bļin, būtu bijis kaut minimāls flirts tovakar vēl saprastu, vienīgais ko atceros ir piestrādājam viņam un Līvucim par fotogrāfu, 127 bildes telefonā, un tikai 4 arī ar mani. Un ok, neceptos un būtu jutusies ļoti glaimota, ja būtu pats uzrakstījis, bet šitāda staigāšana ap krūmiem pēc pagājuša ceturkšņa kaut kā nerada baigo sajūsmu.
Un vēl sapratu, ka man ir neizsakāmi aizspriedumi pret dažādiem latvijas māksliniekiem un fotogrāfiem. Pārsvarā gan lielākā kritika tiek uz topošajiem dramaturgiem un literāriem, bet arī nesenais komentārs par to ka ir grūti nofotografēt saullēktu neglīti iespiedies atmiņā un ļoti labi izsaka to ko dara lielākā daļa fotogrāfu. Un ar varītēm izspiestā un uzspiestā "māksla" kas valda Latvijas "krējuma" aprindās izraisa dziļu nicinājumu. Kas dažreiz rada grūtības, kad no visa tā uzpūsto tēlotāju varzas, kuri šķiet neredz neko vairāk par savu pārblīdušo degungalu, atrodas arī kāds arī puslīdz jēdzīgs cilvēks, kurš vienkārši dara ko vēlas un kas patīk. Bez tēlošanas, snobisma un dažreiz kaitinošā "mākslinieciskā stulbuma". Ah, kā mani ienīstu vairākas draudzenes no konkrētas vidusskolas.... Man patīk literatūra, un apskaužu cilvēkus, kas spēj izpaust savas domas caur fantastiskiem zīmējumiem, gleznām, izbaudu arī mūziku, domāju, ja cilvēks sevi izpauž. Bet man riebjas tēlošana un neīstums, un ir konkrēta grupa, kur tas brīžiem līst ārā tik tiešām aumaļām. Sākumā tas snobisms šķiet smieklīgs, ar laiku paliek kaitinošs un vienkārši gribas distancēties. Es noteikti uzskatīšu Rothfusa grāmatu par bagātāku un vērtīgāku darbu nekā kaut kādas Ābeles paisumu. Un ne tikai jo tā ir fantāzija, kas šķiet sirdij tīkamāka, arī tajā ir liela daļa, kas vienkārši samet iekšā pēc iespējas vairāk pūķu, feju un klišejisku lietu un radību un domā, ka neko vairāk jau nevajag. Un tas pats mūsu literārajai elitei, samest pēc iespējas vairāk depresijas un visādu "pagrīdes" un zemā slāņa būšanu, tas nekas ka šos darbus izspiež cilvēks, kam par to nav lielas sajēgas un tas šķiet tik neticami un virspusēji, kad lasi. Pašnāvība, ček, šizofrēnija, ček, aizvainojums, teksti, par to ka esi bijis apmelots, ček, viss uzlikts pēc saraksta, bet dziļāk tajos darbos reti vēl kas ir, ar lielāku interesi tad jau lasu telefona grāmatu. Un vai tā ir liela māksla fotogrāfēt tikai smukus cilvēkus un priecāties cik viss ir labi, un saskatīt tikai īpašības, kuras pats asociē ar šo konkrēto izskatu. Galu galā, pasaki šauras acis un asociēsi ar viltīgumu, plata piere - naivums un godīgums utt. Gribētos ticēt, ka man var parādīt ko vairāk kā uzkrāsotu smuku meiteni ūdenī un pateikt, kā tur viss virmo pēc mīlestības, jā es gribu smuku, profesionālu bildi sev, bet bez tekstiem par to kā tur noteikti nav un bez vilšanās ka savā izskatā neiemiesoju kādu vēlamāku tēlu. Man laikam negribas cilvēku, kas par visām varītēm vēlas tēlot no sevis "mākslinieku". Jo dīvaini, tie, kam tiešām izdodas ar savu darbu saviļņot dvēseli un aizraut, kaut kā nav šķituši tik plātīgi. Bet tas laikam citai reizei, vakara atvēlētā stunda manam samazgainajam domu plūdumam beigusies, un jāiet gulēt.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, September 7th, 2014
| |
8:52 pm - Keep it up, don't ever stop
|
Vasarīgi skaista diena, ejot mājās skanēja galvā viena no vismuļķīgāk izklausošajām dziesmām, kura patiesībā man ļoti patīk, melodija un pasniegšanas veids šķiet tik pat muļķīgs kā tad, ja klausītos Barby girl un pirmais iespaids ir pacelta uzacs un doma wtf, un tomēr, ja spēj to nolikt mala un ieklausīties vārdos un padomāt par domu ar kuru šī dziesma ir veidota, vai vismaz to domu, kuru tajā saskatu es.... tā sķiet tik patiesa un gudra, un saproti, ka tai domai tieši šī mūzika ir visatbilstošākā, tai spēlei ko tā iemieso, jo pirmajā brīdī tu redzi tikai virspusējo, izlikšanos un spēli, bet dziļākajā būtībā saproti, ka mēs visi esam tik neizsakāmi līdzīgi. Un, jo biežāk tu kaut ko atkārto, jo vairāk tu tam notici, līdz, ja neļauj sev apstāties un padomāt var pienakt brīdis, kad tam patiesi tici. Un īstenībā tā ir daudz pozitīvaka lieta nekā skumt par patiesību. Un nē, es patiesi šobrīd jūtos laimīga un ļoti apmierināta ar dzīvi.
Laughing through the day
Thinking you are never boring
Speeding through the night
Maybe you don't count on the morning
There's nothing you can do
To keep it out
There's nothing you can do
Just scream and shout
Living for today
But you just can't find tomorrow
Talking 'bout the joy
But it never stops the sorrow
There's nothing you can do
To keep it out
There's nothing you can do
Just scream and shout
Saying
I'm
So lucky, lucky
I'm
So lucky, lucky
I'm
So lovely, lovely
I'm
So lovely, lovely
You can fool yourself
I promise it will help
Now every single day
I just wanna hear you saying
Even though you said
It would never end it's over
You were smiling on my arm
Now you're crying on my shoulder
You can never be forever
Good together
Young and clever
You can never be forever
But keep it up
Don't ever stop
Through night and day
The words to say are
I'm
So lucky, lucky
I'm
So lucky, lucky
I'm
So lovely, lovely
I'm
So lovely, lovely
You can fool yourself
I promise it will help
Now every single day
I just wanna hear you saying
I'm
So lucky lucky
I'm
So lucky, lucky
I'm
So lovely, lovely
I'm
So lovely, lovely
|
|
(comment on this)
|
| |
2:19 am
|
|
Vajadzētu iet gulēt, jauks vakars un negribas un klausos Voltaire dziesmas un smejos līdzi, katrā savs stāsts. Vistuvākās šķiet God Thinks, un Death, Death, bet daudzas šķiet smieklīgi jaukas, arī stuck whit you un tā nu laiks nemanāmi iet un paliek ar vien vēlāks. Bet "When you are evil".... brīnišķīga un dīvainā kārtā neizsakāmi mani uzmundrinoša dziesma, ka visulaiku dziedu līdzi un lieku uz repeat, jā, dīvaina gaume, šai dziesmai gan tiešām piestāv Van helsings un youtube ir pilna ar šo apvienojumu. Ah, seksīgi jau ir tie izteiktie ļaunie tēli, un ja vēl animēti viņi var atļauties vairāk neizskatoties tik biedējoši.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, September 6th, 2014
| |
3:50 pm
|
|
Dīvaini sapņi vai murgi neesmu pārliecināta. Sapnī es ceļoju, bet liekas ka galvenokārt laiku pavadīju lidmašīnās un lidostās, kas bija dažādi pazemes gaiteņi un labirinti, sākumā biju Anglijā, tad bija paredzēts doties uz Ungāriju, bet kaut kā nonācu Ukrainā. Man bija biļete lidmašīnai uz Ungāriju no Ukrainas un, kad devos uz to pēkšņi parādījās mani vecāki un Fernando. Viņiem arī bija jādodas kopā ar mani,taču lai tiktu lidostā mums bija jāiet cauri kaut kādiem pazemes bunkuriem, sienas bija pelēkas, zemas, griesti pusapaļā formā. Visa vieta šķita mikla un drūma. Izrādījās, ka patiesībā tikai vietējie drīkst pirkt biļetes lidojumiem, šajā sapnī tāda kārtība acīmredzot ir visās valstīs un man tā nelikās dīvaina, tikai mēģināju saprast, kā gan citiem izdodas ceļot, ja nedrīksti izbraukt ne no savas valsts, jo man nebija tiesību iegādāties šīs biļetes vai ceļot nebūdamai vietējai, bet es nesapratu kā savādāk lai brauc. Andris un Fernando spēja labi runāt un izlikās par vietējiem, taču man un mammai vajadzēja klusēt un tikai māt ar galvu, ja mums ko jautā, bet arī nerunājot viņi skatījās uz mums aizdomīgi, es centos neveidot acu kontaktu, līdz viens no drošības sargiem sāka ar mani runāt. Viņi saprata, ka es neko nesapratu no sacītā, un mums nācās bēgt. Bet viss beidzās labi, jo kaut kur kādā tunelī bija sieviete, kas palīdzēja mums beigās tikt uz lidmašīnu. Viltus un nelegāli gan, bet mēs tikām. Vēlāk pārējie pazuda es nezinu kur, man liekas vii kaut kā bez manis aizceļoja uz Latviju. Esot Ungārijā, man nez kāpēc bija uzreiz atkal jāiet uz citu lidmašīnu, turp gāju viena, un lidmašīna sapnī drīzāk bija tāda liela pazemes pilsēta. Es nobraucu tajā ar liftu un gāju uz savu kajīti/istabu tajā. Es brīnos tagad, ka mani pilnīgi nelikās dīvaini, ka lidmašīna ir veclaicīga pazemes pilsēta. Ar kāpnēm, ēkām, vīteņaugiem ap to, bez saules gan, un zem zemes. Pēc kāda laika, kad biju jau savā istabā atskanēja paziņojums, ka visiem ir jādodas uz citurieni, ka ir bijusi kļūda, un, paskatoties uz biļeti, es pēkšņi sapratu, ka esmu nepareizajā istabā, ka ar mani kopā ir kaut kāds cits precēts pāris istabā, kas nešķita pat ievērojuši, ka es tur arī esmu ar viņiem. Šis pāris aizgāja pēc dzirdētā paziņojuma un es sāku likt kopā mantas, lai dotos kurp nu man ir jādodas. Tikai mantu pēkšņi bija tik daudz, bija brīdis, kad likās es tajās slīkstu un es nevarēju tās visas salikt, apzinājos ka ir palicis tiesām maz laika un es kavējos. Es neatceros ko īsti es izdarīju ar tiem diviem džemperiem, kurus turēju,nesaprotot kur tos vēl varētu iestūķēt, kad pēkšņi izrādījās, ka neesmu viena un aiz muguras uz gultas sēž glīta izskata tumšmatains vīrietis, nez kāpēc biju pārliecināta, ka tas ir sātans, taču tā bija tikai fakta konstatācija, un nešķita nekas dīvains. Viņš teica, ka man jādodas, un es laikam pametu mantas un izgāju no istabas. Izejot no istabiņas redzēju garus sazarotus gaiteņus, pa kuriem brīžiem gāja cilvēku rindas, tie bija īstie šīs lidmašīnas pasažieri. Sapratu, ka es tur neiederos, un ka man ir jātiek uz savu lidmašīnu, kura izlido pēc stundas. Taču, visi tikai pamāja ar roku un skrēja prom, viņi bija pārāk aizņemti un neviens nekordinēja evakuēšanos. Visapkārt bija arī klaiņojuši apmaldījušies cilvēki, kuri tā pat kā es mēģināja atrast ceļu laukā. Man brīžiem šķiet, ka daudzi tur bija bez sejas un šķita klaiņojam jau sen. Pa ceļam pamanīju arī pāri, kuru istabā biju iemaldījusies pirms tam, viņi prasīja man ceļu, bet es nevarēju palīdzēt. Atceros sievietes seju, no tālienes viņa bija šķitusi skaista, taču pieplokot man klāt, viņas blondie, mati izskatījās veci, un duļķaini, tie karājās visās malās, un seja....iekritusi, dzeltena un izkāmējusi, acis šķita pazudušas izkāmējušā ģīmī un bija sajūta, ka viņa patiesībā ar tām neskatās, ka viņas kustības un skatiens ir automātisks, iztrūka apziņas esamības sajūta aiz tām. Sākumā es mēģināju iet pa skaistām, veclaicīgām metāla kāpnēm, tām apkārt bija apvijušies koki un efejas un likās riņķojam dažādos virzienos pa šo lidmašīnu/pilsētu. Bet pēc brīža es saskrējos ar cilvēku sienu, kas acīmredzot netika uz priekšu. Ejot tālāk atklāju, ka kāpnes pa daļai ir sabrukuši un ar augšējo daļu tās savieno tikai pie sienas pieplacis resns koka zars, kas vijās uz augšu. Bija cilvēki, kas centās pa to līst, bet tikai paskatoties es sapratu, ka man nav jēgas to mēģināt, šādā ceļā ārā es netikšu. Gāju atkal lejā. Bija daudz sarunu ar garāmgājējiem, mēģinot atrast ceļu, pārsvarā tika izgāzts aizvainojums un dusmas par acīmredzamo koordinācijas trūkumu un lidostas darbinieku slikto darbu. Visi klaiņoja un bija pazuduši, katrs runāja savā valodā, līdz es atradu atkal puisi no savas istabiņas, es pateicu visu ko domāju par šo pilnīgo vājprātu, kā nav neviena darbinieka lidmašīnā kas varētu palīdzēt, kā viņi laiž iekšā jaunus pasažierus, bet nav vēl izlaiduši vecos, viņš pasmaidīja un aizveda mani līdz liftam. Beidzot tiku vietā, kas šķita pazīstama, vismaz uzbraucot augšā es pēkšņi biju normālā lidostā. Tomēr bija žēl, ka atkal kaut kur jādodas un kaut kur jāskrien. Gribējās palikt uz vietas. Bet es arī zināju, ka es nedrīkstu doties atkal lejā, tad es aizlidošu ar viņiem, es nezināju, kurp man ir jādodas, vai kurp devās viņi, tikai ka kāds nepārvarams spēks manī dzin mani uz priekšu atkal un atkal un ka man vēl ir pienākumi attiecībā uz citiem. Vēl joprojām stāv atmiņā viņa smaids, vai drīzāk smīns? No vienas puses tas kalpoja kā siena un man šķita, ka to smaidu es zinu. Tas šķita vecs kā pati pasaule, neaprakstāms un patiesi auksts, bet ne ļauns, tikai.....īsts? Kaut kas tai šķita neizsakāmi patiess un šķita redzam visu citos, bet sevi tai pat laikā paslēpjam.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, September 5th, 2014
| |
10:46 pm
|
Sveika sirsniņ ko dari?
Pukstu um pumpēju asinis.
bet ko gan vēl uz šadu jautājumu, lai atbildu? Un cik brīnišķa diena un vakars un rītvakar turpinam. Viens grams tev un man, sadalīsim, un flinstoni. Saule, un andrejosta, mēģinājumi noturēt vasaru.... Ir labi, vai vēl kas jāsaka. Hu, jau dole, nepabraukt nu garām.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, September 4th, 2014
| |
11:32 pm
|
Ah, te nu ir ikvakara solījumi aiziet gulēt laicīgi vai arī vakarā pastrādāt. Bet, bija tik jauks noskaņojums. Piekritu par fotogrāfēšanu, būs gan pirms tam jānoskaidro cilvēka dati un vārds, lai varu tos nodot visiem draugiem, cerībā, ka kāds tomēr sabojās vainīgajam dzīvi, tajā gadījumā, ja atrastos beigta kādā grāvī. Ja šis cilvēks tomēr sķitīs pārāk šaubīgs, nu nekko, paliks tiksai mana iepriekšējā izvēle. Lai gan to darīšu jebkurā gadījumā vēlāk, tikai gribēju...sagatavoties un vasaru, lai varētu būt pie dabas. Es gribu iztēloties, ka esmu skaista un es gribu skaistu bildi. Arī neizskatīgiem cilvēkiem ir glītas bildes redzētas, ja viņus pagriež pareizajā rakursā. Nevar būt, ka es būtu tik ļoti zudis gadījums. Atsakos tam ticēt.
Un nav nekas jaukāks un pacilājošāks par patīkamu sarunu pirms gulētiešans ar simpātisku puisi. Tomēr tik muļķīgi tas, ka vispatīkamākais šajās attālinātajās sarunās ir iespējas sapņot un izlikties. Iztēloties, ka esmu skaista un apburoša, vērtīga un iekārojama, interesanta un oriģināla..... Un tā kā interese nav primāri par otru cilvēku, es pat ksti negribu zināt kas viņš ir. Es gribu izveidot 1001 pasaku, kurā es esmu īpaša. Un realitāte ierobežo šo pasaku. Tā ir spēle ko man vajag, gluži kā gaisu. Man vajag pasakas, man vajag ticēt, ka pasaulē ir vairāk nekā tikai tas ko redzu. Taču, dēļ apziņas, ka tā ir tikai spēle ļoti grauž, ja dzirdi komplimentus un apbrīnas pilnus un patiesi domātus vārdus sacītus negaidot nekko pretīm par citu meiteni, par kuru klusībā un savā iedomībā uzskati, ka esi skaistāka. Bet to jau teikt nedrīkst. :) Un tad es tik neprātīgi ilgojos kaut kāds kādreiz domātu ko līdzīgu arī par mani. Un lets face it, dažš labs čallis sadziedās odas arī trollim, ja sen nebūs dabūjis, ko no malas var tik labi redzēt. Varbūt tāpēc man vislabāk patīk sākumi? Es dažkārt domāju ko gan redz citi cilvēki? Jo skatoties spogulī...man bieži vien pat patīk mans atspulgs un īsti nezinu, kas tieši man būtu jāmaina izskatā. Bet... man arī ļoti patīk mana lielā un briesmīgā "raganu" dzimumzīme un arī rētā uz vēdera neko neglītu neredzu, bet redzēts pietiekami ka citiem cilvēkiem tas izraisa savādākas reakcijas. Man laikam tiešām ir dota savādāka redze nekā citiem. Un visvairāk novērtēts ir tas ko neesi izspiedusi ārā no otra cilvēka ar viltu vai nodomu. Deju soļi, lai dzirdētu ko vēlies ir vienkārši un simtreiz dejoti, tā ir lieta par kuru instinktīvi zini ko teikt, lai saņemtu vēlamos komplimentus, tikai skaudība sākas, kad cita to saņem bez parastā "izspiešanas" procesa. Gribētos, lai pašai nenāktos tik ļoti pūlēties ar dažādam taktikām, lai tos izspiestu. Jo ar laiku mānīšanās ar to pašu cilvēku apnīk. Un tad meklē nākamo "jauniņo" kurš ir gatavs drusku pamelot doto viltus cerības dēļ.
Varbūt tomēr izmantot našķa piedāvājumu par Somiju? Studijas bez maksas, finansiāls atbalsts no valsts arī ir...
|
|
(comment on this)
|
| |
7:25 pm
|
Mana nepacietība mani viendien nobeigs. Protams, jūtos glaimota, bet plāns bija savādāks. Bļin, apsveru un gribas pamēģināt, ja galīgi nožēlošu nu var jau pieturēties pie iepriekšējā plāna. Biju tīri priecīga šorīt uzkāpjot uz svariem un saprotot ka pa šīm trīs nedēļām, kopš neesmu svērusies 2kg ir nost. Bet tagad sanāk, ka vajadzētu pa divām nedēļām dabūt nost vēl kādus 10. Pazīstot manu gribasspēku tas nešķiet ticami....lai gan no otras puses it kā ir jauks motivējošs iemesls.... bet nezinu vai ir jēga mēģināt sasteigt.
Ah, dzīvos redzēs, varbūt vajag kaut ko īstu pirms plānotās nākamās vasaras.
|
|
(comment on this)
|
| |
12:27 am
|
https://m.youtube.com/watch?v=Sc13M5haATo
kaut kā video ierakstā krāsas šķiet spilgtākas un spožākas nekā atmiņā. Interesanti, cik daudz ir tiešam pielikts un cik ir sajaukušās atmiņas par apmākušos un lietainu laiku? Bet man viennozīmīgi šis kopumā bija vasaras spilgtākais un interesantākais pasākums. Un bērnisķīgs prieks atrodot sevi videoklipā.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, September 2nd, 2014
| |
10:54 pm - emociju karuseļi
|
Rudens var būt arī skaists, rīta drūmajai miglai (un man tās ir daudz) arī ir savs valdzinājums, pat, ja priekšroku tik un tā dodu vasarai. Rudens, ziema, pavasaris....nevaru noliegt savdabīga skaistuma esamību arī jūsos, tikai nepatīk mūžīgais sals, kas tad šķiet mani pārņemam. Apkuri, divreiz vairāk patērētas elektrības, un siltā ūdens, man liekas vēl varētu paciest, bet pēc šī rīta sapratu, ka atkal sāksies džempera, garo silto treniņbikšu un zeķu pidžamas sezona, un šķiet, ka jāsāk valkāt cimdi laikam arī guļot. Savādāk pamostoties sajūta, ka viss mans ķermenis pieder līķim un pirksti atkal sastinguši. Savā ziņā jau miegs ir sava veida mini nāve, ja starp aizmigšanu un pamošanos šķiet nav nekā vairāk kā sals un tumsa. Nedomāju, ka pie vainas ir tikai dzīvoklis. It kā jau pamostoties vienmēr ķermenis ir vēsāks, tikai vasarā nav brīžiem tā sajūta, ka asins vietā tevī rit ledus. Lai gan no otras puses, nez kādēļ neatceros salstam kamēr biju Zviedrijā.... varbūt selektīva atmiņa un pieradums. Taču ir dīvaina sajūta reizē izjust sajūsmu un nepatiku pret vienu un to pašu, bet tā šķiet ir ar visu.
Rudens iezīmē citu dzīves periodu, vasara ir izklaide, iemīlēšanās un pastaigas, rudens, ir izšūšana, grāmatas, filmas, un mācīšanās. Vesels bars rudenim paredzētu kursu caur Coursera, tikko sākās Algorithmic Thinking, The Fiction of Relationship un Data Analysis and Statistical Inference, bet vairāk gaidu kriptogrāfiju, tā ir lieta par kuru man priekšstats ir būtībā neesošs un šķiet būtu interesanti paskatīties vairāk. Un nē, es nedomāju, ka es visus iziešu 100% jo šobrīd ir arī tik daudz ko lasīt darba vajadzībām un sāksies ar rītdienu darbā organizētie kursi, tikai 8 dienas gan kopā saskaitot pa septembri un oktobri, bet beigās eksāmens un kaut kā darba vietā, kur pelnu savu maizi tas liekas gana svarīgi :) Bet šķiet, ka būs tiešām interesanti. Bet par Coursera, tas ir vairāk cik nu interese pavilks uz konkrētajām lietām. Bet šobrīd vismaz šķiet interesanti un tā kā no vācu valodas kursiem nācās atteikties, jāaizpilda kaut kā tas brīvas laiks ar kaut ko kas ir par brīvu. Brilles un sporta klubu arī pārlieku uz nenoteiktu laiku citu prioritāšu dēļ, tā vietā būs vēl kādu laiku iztikšu vienkārši ar pārgājieniem, bet šobrīd domāju vai gan briļļu receptēm ir derīguma termiņš, redze man nav mainījusies kopš 16 gadu vecuma, bet tomēr ārsts var atteikties pieņemt teorētiski..... Un mani neviens cits nevar pārbaudīt dēļ cietajām lēcām, bet dzīvot bez tām ikdienā arī nevaru.... Varbūt varu raudāt, ka mani atlaida un bija tobrīd citas prioritātes kamēr meklēju jaunu vienu (un šušš, ka bezdarbniece biju reāli tikai vienu dienu), neliekas jēdzīgi tērēt laiku un kavēt darbu vēl vienas vizītes dēļ tikai priekš receptes. Rudens nozīmē arī teātru un koncertu sezonas atsākšanos, kas nozīmē papildus darbs un ienākumi. Pat, ja man to teorētiski vairāk nevajag, salīdzinot jaunajā darbā alga ir divreiz lielāka un ir neizsakāmas iespējas attīstīties, jo vēl esmu tikai barības ķēdes apakšā. Lai gan uzjautrina, ka ja arī ir drusku vairāk līdzekļu, tie tāpat kaut kur pazūd, bet tur es pati esmu vainīga, palaidos slinkumā, iepriekš varēju atskaitīties par katru iztērēto santīmu, katrā dienā, tagad izbaudu iespējas izdzert kādu patiesībā nevajadzīgu kafijas tasi ārpus mājas (bez nožēlas) un aizmirstas visu pierakstīt :) un acīmredzami varu ceļot, jo, ja viss ies pēc plāna, varbūt atkal dabūšu to izdarīt novembrī, bet jāpagaida līdz oktobrim, šobrīd tas tā pat fiziski nav iespējams pēc Anglijas piedzīvojuma.
***
Šodien izlasīju, cik skaudība esot indīga lieta. Tas šķiet dīvaini runājot tik vispārīgi. VAR būt indīga un es jau uzreiz piekristu. Es nesaprotu kurš idiots izdomāja vārdu "skaudība", tas ietver pārāk daudz, un tā ir tik dažāda, ir vakardienas skaudība, kas izraisa dusmas un naidu (bet tā ir vienmēr viena un tā pati), ir skaudība, kas ir vienkārši garāmejoša doma, ka jā es labprāt to vēlētos sev, bet dziļāk neietekmē, ir skaudība, kas stiprina, paceļ, liek strādāt, ir skaudība, kas vienlaicīgi arī izraisa patiesu prieku par otru cilvēku, tā sakot jā, es to vēlētos sev - tātad - skaudība, bet esmu neizsakāmi priecīga, ka tas ir tev. Un to visu palikt zem viena vārda šķiet tik dīvaini, tai ir simtiem nokrāsu, bet prasās vismaz neliels iedalījums, laime, prieks, sajūsma, pacilātība, arī savā ziņā ir dažādas pakāpes, iedomājos, ja tas viss tiktu aizstāts ar vienu vārdu laimīgs un nelaimīgs. Brrr. Un kapēc tas tiek darīts ar skaudību, kapēc tai vienmēr tiek piešķirta negatīva nozīme. Man patīk skaudība, tas ir tas mazais vīriņš, kas ja ieklausies labāk par jebkuru citu tev pasaka ko tu patiesībā vēlies, protams jāklausās uzmanīgi, jo dažreiz skaudība ir tikai pret kādu aspektu vai iezīmi no apskaužamās lietas, taču negatīvo asociāciju dēļ tiek pieņemts, ka tā būtu jāizslēdz un jāizliekas ka tās nav. ES tevi apskaužu, var izteikt daudz, man liekas biežāk tas būtu jāuztver kā kompliments, vismaz es to tā uztvertu, ja kāds to pateiktu. Skaudība pārvēršas naidā, kad vēlme ir neizmērojami liela, par kuru zini, ka to lai ko arī darītu tāpat nepiepildīsi, un ja ir tā sajūta, ka šis otrs cilvēks to nav pelnījis, ka tu to esi pelnījis un būtu spējīgs novērtēt vairāk. Varbūt tāpēc cilvēkiem tik ļoti ir bail atzīt skaudības esamību? Jo ja tā ir apvienota ar naidu, jo savā veidā tad atzīsti cilvēkam, kurš tev nepatīk, ka viņa dzīve, vai viņš pats ir kaut kādā ziņā par tevi pārāks tavuprāt. Tikai es tiešām nu nekādi nevaru iedomāties ejam pie cilvēka, kurš izraisa naidnieciskā tipa skaudību un to pasakām. Tā ir vājības atzīšana "ienaidniekam" ko nedara neviens normāls cilvēks ne kara, ne miera laikā. Bet kopumā man šķiet ka skaudība nozīmē tikai vēlmi, lai arī pašam būtu tas kas ir otram un vismaz tajā neredzu neko ļaunu vai ko tādu kas vienlaicīgi liegtu priecāties.
*
Našķis šodien aizbraucis. Novēlēju labu ceļu, bet pēc viņas ieraksta fb sapratu, ka viss, Latvija tiešām vairs nav viņas mājas, bet tikai ciemošanās vieta. Tik dīvaini, no vienas puses ir tāds melanholisks skumjums, par pārmaiņām un to, kas ir zaudēts laika gaitā un par to kā vairs nebūs, bet no otras arī patiess prieks, viņa ir laimīga ar savu dzīvi šobrīd, viņai ir tas ko viņa vēlas un kaut kādus kontaktus acīmredzami saglabājam tik un tā. Ir jauki, ka vēl joprojām esmu tas cilvēks,kam viņa pirmajai izstāsta visas lielās lietās, ir patīkama šī uzticība, pat, ja zinu, ka pagājušos laikus vairs neatgriezt un ir lietas, kas tomēr ir zudušas. Ne visu var paturēt, laiki iet un mainās, bet laikam, ja vari atcerēties pagājušo ar prieku un pateicību viss ir labi. Un nav jēgas ieciklēties uz savu egoismu, galu galā, ja man būtu bijusi izvēle, es būtu darījusi tieši to pašu :) Līdz ar to daudz skūpstu manu mīļo, mīļo saulēn, un paldies par to kas esi bijusi mani dzīvē, par to ka šī jaunības daļa ir daļa arī no manis šobrīd, jo tieši tu padarīji vidusskolu vieglāk pārciešamu ar savu pozitīvismu un šarmu. Es mīlu tevi, un to, kas tu esi bijusi priekš manis, pat, ja pati to nezini. Es vēlētos, lai tu vienmēr būtu laimīga un zini, ka lai kas arī kādreiz notiktu, lai cik ilgi arī nebūtu runājušas, tu tik un tā man būsi mīļa un palīdzēšu, ja vajadzēs.
*
Jūtos nedaudz vīlusies par jauno TFK albumu, teorētiski mūzika, stils, tāds, kā man patīk, par vārdiem, ir jau pietiekami arī dziesmu,kurām vārdi ir pilnīgi bezjēdzīgi vai arī ne ar ko man neasociējas, ja paskatās uz tiem atsevišķi, bet tik un tā dziesma kopumā sajūsmina. Taču šoreiz šķiet kaut kas pietrūkst, un nevaru pateikt kas tieši, jo, ja velk ķeksīšus pie īpašībām it kā ir no tā tipa mūzikas, kas parasti patīk un viss tiešām šķiet, ka ir ok. Tām vajadzētu patikt vismaz drusku vairāk....nu vismaz drusku saistīt. Žēl, iepriekšējais albums tik ļoti sajūsmināja, protams, bija dziesmas kas patika vairāk par citām un citas mazāk, bet arī klausoties visu kopumu no a-z fonā bija patīkami, bet tagad tāds mazs čušs un vienaldzība. Bet ok, vēl neesmu noklausījusies visas dziesmas, var jau gadīties, ka tomēr kaut kas pa vidu atrodas, kas uzrunā sirdi. Bet šobrīd nebija vairs pacietības un atgriezos atkal pie vecā albuma, kā rezultātā pēkšņi uzreiz pacilājošas patīkamas sajūtas, pat, ja ne visas dziesmas ir konkrēti ar pozitīvu ievirzi, taču kaut kas paceļ un rada vēlmi dziedāt, pat ja ne obligāti ar vārdiem. Kaitinoši, kad nespēj izskaidrot vārdos savu sajūtu iemeslus, jo pats tos nesaproti. Jo es nezinu, kāpēc man nepatīk, pareizāk neinteresē jaunās dziesmas, jo es nevaru pateikt neko sliktu un nekādi nevaru pateikt pat to ar ko konkrēti šīs dziesmas tik ļoti atšķiras manā uztverē. Vispār! Un tagad es jūtos kā mazs bērns, kurš spītīgi grib apaļo konfekti, ovālās vietā, arī kad garšas un materiāls it kā vienāds. Gribas atrast sakarīgāku pamatojumu, tad varētu gulēt mierīgi. Bet es pat nezinu kāpēc man patika vecais.
current music: Thousand Foot Krutch: Be Somebody
|
|
(comment on this)
|
| Monday, September 1st, 2014
| |
11:15 pm
|
Jauki, tas ir oficiāli, es tiešām esmu skaudīgs un greizsirdīgs cilvēks. Un vēl man ir slepkavnieciskas domas. Bet vismaz laba lieta, ka depresīvais, skumjais pašnāvnieciskums man tiešām nedraud. Varbūt man vienreiz mūžā aiziet pie psihologa. Tik īsti nedomāju, ka tas līdzēs, jo es ļoti labi apzinos, kas tieši ir pie vainas, man liekas es to esmu zinājusi vienmēr un zināšu arī vienmēr, pat, ja piemeklēs Alcheimers, tā laikam būs vienīga lieta, kas paliks atmiņā, bet tur neko nevaru izdarīt. Un ir lietas par kurām labi cilveki nerunā. Ir lietas, kuras nesaki pat draugiem, vismaz tad, ja gribi viņus saglabāt. Jo neviens, jau nav TIK saprotošs. Lai gan runāšanai šajā gadījumā tāpt nav jēgas, tā nemainīs absolūti neko. Varbūt tikai izsauks asaras un dusmas un kartējos emociju uzplūdus. Bet pēc tam viss atkal būs pa vecam. Tas ir tik tracinoši, ka sev svarīgākajās lietās es esmu pilnīgi bezspēcīga. Man riebjas, man riebjas, man riebjas šī bezspēcība vissvarīgākajās lietās. Tas ir tracinoši, apzināties, ka lai ko es darītu, lai kas es būtu, lai kur dotos es NEKAD nedabūšu to ko patiesībā vēlos. Tas ir tracinoši, ka man gribas spert zemes pa gaisu, bet tā vietā vienmēr esmu rāma. Un nav arī neviena, kuru es varētu vainot vai nolamāt. Dabu? Tas īsti neder. Bet es viņu beidzot atradu un tas ir jauki. Bet vispirms ir citas lietas, kuras jāizdara pirms kontaktējos. Kaut nu pietiktu pacietības visu izdarīt pēc plāna un nesteigtos sev pa priekšu kā parasti. Diemžēl šis prasīs pārāk daudz laika un es drīzāk izskatos pacietīga, nekā patiesībā esmu. Jo ir viena lieta, ko gribu izdarīt vismaz pirms palieku veca, sirma un nobeidzos kadā grāvī. Sauciet to par manu interpretāciju par vidējo pirkstu pasaulei un galvenokārt "mīļajai mātei dabai". Dažreiz man ir bail, ka es šai miestā nobeigsos un paies nedēļas kamēr kāds to pamanīs un pa to laiku mani sagrauzīs kaķis. Tieši tādēļ barība viņam vienmēr stāv tā, lai pietiktu nedēļai. Un lai jau paliek vismaz kāda piemiņa, zinu, ka man to vajag izdarīt. Tā ir vēlme un vajadzība.
Nē, es neesmu īpaša, nē, es neesmu skaista, nē, es neesmu unikāla, nē, neesmu gudra, es nenoturos atmiņā cilvēkiem un ta tālāk un tā joprojām, vai tiešām to vajag atkārtot un izrādīt vēlreiz un vēlreiz?! Jo, lai cik to man bāztu degunā, es varu izlikties un es arī izlikšos tik ilgi kamēr dzīvošu. Jo tas ir vienīgais, kas man ļauj saglabāt veselo saprātu. Tas ir vienīgais, kas man ļauj izlikties normālai. Ir grūti apspiest to smadzeņu daļu, ka kliedz pēc patiesības, bet es protu to ieaijāt. Vismaz uz laiku. Vismaz pa dienu. Tik ilgi kamēr kāds idiots negrib atkal "pamācīt". Un tu tiešām domā, ka zini labāk par mani? Tu tiešām domā, ka es pati nezinu šīs lietas, bet nav jau smuki sevi lamāt un man nevajag arī žēlumu vai melus sejā. Tas ko saka aiz muguras vienmēr atklājas, un vispretīgākie ir bijusi tie gadījumi, kad "draudzene" citam tevi apdirš tieši par tam pašām lietām, kurām iepriekš mierinaja ar pārliecinoši jaukiem vārdiem "tā nav" acīs skatoties. And let's face it, mana uzbūve arī nav no tām, lai spētu efektīvi tēlot damsel in distress, neviens neskries man pretīm, ja sākšu raudāt, labākais ko tajos brīžos var dabūt ir pļauka, tieši tāpēc man jātiek galā ir pašai. Jo vismaz to pašapmāna daļu, ka kāds pēkšņi maģiski nokritīs no gaisa un palīdzēs esmu jauki izslēgusi. Tā neder, ja gribi dzīvot. Un man patīk dzīvot, nezinu kāpēc, bet turos pie tās cik varu. Spītība? Un vai tu domā šis manī kaut ko fundamentāli tagad pēkšņi mainīs? Tagad, kad esmu pieaugusi? Ha, esmu dzirdējusi to cik esmu nejēdzīga un nevajadzīga ilgāk nekā vispār sevi maz atceros, es to zinu arī pati, izlikšanās, ka to nezinu arī ir mana izvēle. Es esmu daudz gudrāka nekā izliekos, bet nedomāju, ka man tas ir katram jāskaidro. Pieņemumi, aizspriedumi, domas, ka mēs visu zinām labāk, tu nezini, kam esmu gajusi cauri, un es neredzu ar kādām tiesībām tu skaties uz mani no augšas.
Jā, es esmu jūra, saproti to kā vēlies. Vari uztver to arī par kārtējo skaisto pašapmānu. Bet, runa šeit nav par skaitumu.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, August 31st, 2014
| |
10:12 pm
|
Un ģimenes lietas beidzot noskaidrojās, izrādījās, ka negāciju iemesli bija tik tiešām muļķīgi. Bet vismaz vairs nav riebums pret visu pasauli un lai jau būtu, noskaņojums tagad labāks un to ka vislabākās attiecības mums ir, kad esmu prom, esmu jau sapratusi. Tad arī laiku pa laikam iebraucot uz nelielu kafijas tasīti ar mammu kļūstam bez maz par labākajām draudzenēm. Ok, brālis vēl joprojām kaitina, bet tur laikam neko nevar padarīt.
Kopumā ļoti gara diena ar Našķēnu, noskatījos arī jauno Dr. Who sēriju un šobrīd tik ļoti gribētos lai atvaļinājums būtu vēl pāris dienas, dīvaina sajūta, ka rīt atkal darbs. Sajūta, ka pa šo vienu nedēļu būtu pagājis pusgadsimts.
Bija dīvaini dzirdēt no Našķa, ka esmu mainījusies tieši tajā brīdī, kad pie sevis pārdomāju to pašu attiecībā uz viņu. Zinu, ka laikam jau esmu arī pati mainījusies, pat ja nezinu īsti vai uz labo vai slikto pusi. Varbūt ne viens ne otrs. Jo viņa noteikti ir mainījusies, pat, ja vēl joprojām ir mīļa tās vēstures dēļ, kura vieno, tomēr daudzējādā ziņā sajūta, ka pretim sēž nedaudz svešs cilvēks. Bet gadi iet, un diemžēl nekas nestāv uz vietas. Bija nedaudz sirreāli klausīties kā viņa tagad plāno savas kāzas. Es brīžiem domāju par to, ka man ir 24, bet bērni, kāzas un viss šis sviests man vēl joprojām liekas tik pat tāls un neīsts un ar mani pilnīgi nesaistīts kāds tas šķita vēl esot sākumskolā. No tiešām tuvajiem draugiem viņa gan būs pirmā, paziņas un viņu dzīves es kaut kā nopietni neuztveru, varbūt tamdēļ šī dīvainā sajūta. Viņa ir pirmā no tuvajiem cilvēkiem. Tie kuri ir saderinājušies jau entos gadus, bet tikai dzīvo kopā neskaitās. Redzēs vai Našķim tiešām izdosies tās rīkot Latvijā. No vienas puses, uz Somiju man diezko negribas braukt. Bet no otras..... ja tās būtu Somijā es vismaz tiktu vaļā no pienākuma rīkot "Девичник", jo no šīs daļas man ir drusku не по себе. Pazīstot Anastasiju un viņas gaumi, nešķiet, ka viņa saprot, ka es tiešām neesmu īstais cilvēks šim "godam". Bet nezinu kā, lai viņu pārliecina tā, lai viņa uz mani neapvainojas, par to ka viņai ir vairākas krievu draudzenes, kuras būtu tiešām labākas šajā gadījumā, un mani kā galveno organizētāju nevajadzētu apsvērt. Piedalīties, jā, pieklājības pēc, bet organizēt? Našķi, tas ir muļķīgi. Bet šī ideja viņai ir jau pāris gadus un tagad, kad sāku saprast, ka tā ir domāta nopietni, šis fakts mani vairāk kā neiepriecina. Papildus arī neielīksmo, kad viņa sāk vārīties par to ko rīkotu manā gadījumā, jo manu skaidrojumu, ka neko no tā visa viņa nedarīs, un, ka ok, varu izdarīt to viņai, bet tas ir liels un konkrēts nē attiecībai uz manīm, viņa pilnīgi nedzird. Brīžiem tas tiešām paliek kaitinoši. Bet dievs ar to. Šobrīd vēl lieku cerības uz to, ka Griša uzstās par kāzām turpat Somijā vai Pēterburgā un tikšu cauri sveikā.
Tad vēl šodien lasīju par Latvijā radītām 12 tomātu šķirnēm katrai zodiaka zīmei, kuras ir apskatāmas dabas muzejā. Tas manī rada jautājumu, pēc kādiem principiem tie tika izvēlēti. Kā arī vai tika izlemts veltīt horoskopiem jau radītas šķirnes, vai arī tās veidoja speciāli priekš horoskopu zīmēm. Otrs variants šķiet muļķīgs, un liek cerēt, ka neviens to neuztver nopietni. Tā sakot, ka, piemēram, svariem ir jāēd tikai viņiem paredzētie tomāti. Tas būu pilnīgs absurds.
Dažreiz cilvēku egoisms un iedomība mani fascinē (jā, arī manis pašas), jo šķiet, ka mēs nespējam atiet no uzskata, ka visa pasaule griežas ap un ir veltīta tikai mums katram - vienam indivīdam, tam vienīgajam indivīdam, kura domas mēs dzirdam un kura rīcību dažkārt domājam saprotam. Mēs visi redzam sevi kā galveno varoni, un neatkarīgi no tā ko izdarām, vienmēr atradīsim sev attaisnojošus, vainu mīkstinošus iemeslus un brīžiem ir grūti atiet no šī uzskata un redzēt citus cilvēkus arī kā indivīdus ar savām domām, uzskatiem, šaubām, kļūdām un pārdzīvojumiem. Vismaz attiecībā uz sevi esmu sapratusi, ka man ir viegli nosodīt, būt aizspriedumainai un pārmetošai, tik ilgi kamēr es raugos uz visu tikai no sava "galvenā varoņa" skatu punkta, redzot citus cilvēkus tikai, kā papildus varoņus man veltītajā filmā. Taču līdz ko sāku aizdomāties par otra cilvēka izjūtām un domām arī aizspriedumi kaut kur pazūd. Un ja otrā pusē arī ir cilvēks, kurš nav iesprūdis "es" pasaulē, kurš redz blakusesošo kā cilvēku, nevis izklaidējošu automātu, sarunas pēkšņi šķiet daudz atvērtākas un patiesākas. Dažreiz ir ļoti grūti atcerēties, ka arī citi cilvēki iet cauri tiem pašiem procesiem un emocijām kurām tu pats, un zinu, ka kamēr to nepieņemu, kamēr iesprūstu savā "filmā" varu sāpināt un būt nejauka bez sirdsapziņas pārmetumiem. Paģiras sākas tad, kad ieliec sevi tā cilvēka vietā un saproti, ka esi ar savu rīcību kādu sāpinājis. Filmās un grāmatās tik bieži ir scēnas kur mirst ļaužu pūļi, bet tas tiek uztverts emocionāli, tikai tad, kad runa ir par galveno varoni, kuram sekojam līdzi un kura domas zinām. Grāmatā, vienlaicīgi vienā paragrāfā vai nodaļā nekad neesmu redzējusi lēkāšanu dažādos varoņu prātos un viņu izjūtās. Jā, reti kad grāmata visa tiek sarakstīta tikai no viena varoņa skatu punkta, taču, kad notiek šī pārlekšana uz cita varoņa prātu, ir manāma atdalīšana - tas ir, jauna nodaļa, daļa utt. Domāju arī rakstnieki kaut vai zemapziņā saprot, ka vienlaicīgi mēs spējam sekot tikai viena cilvēka iekšējai pasaulei un nepārtraukta lēkāšana un visu varoņu iekšējās pasaules un izjūtu aprakstīšana būtu pārāk apgrūtinoša.
Vēl mani fascinē, tas ka esmu dzirdējusi tik daudz puišus sakām, ka viņi nav spējīgi lasīt grāmatas, kuras ir sarakstītas, kā no galvenās varones skatu punkta, jo nespēj sevi asociēt ar to. Savukārt neesmu nekad dzirdējusi šādas sūdzības, nedz arī pati izjutusi ko līdzīgu, lasot grāmatas, kas ir sarakstītas pirmajā personā it kā no vīrieša puses rakstītas. Nezinu, vai tas uz ko norāda gan, brīžiem šķiet būtu interesanti uzzināt vai tā tiešām ir plašākā mērogā, vai tikai man tādi gadījušies biežāk sastopami. Bet no citas puses šķiet, ka diez kaut kādā ziņā puisim būtu grūtāk saprast sievieti vai lielākas problēmas ar empātiju, drīzāk šeit traucē sabiedrības pieņemtie uzskati un pašu puišu aizspriedumi daudzās jomās. Žēl, šo aizspriedumu dēļ viņi zaudē daudz labu lietu. Tā, ka dažreiz būt meitenei tomēr ir arī izdevīgi.
|
|
(comment on this)
|
| |
3:34 am
|
|
Jāpārtrauc muļkoties un jāvērtē cilvēki atsevišķi nepiedēvējot viņiem citu cilvēku īpašības. Šī nav pēdējā reize, zinu un apsolu :), un piedod, ja vari. Paldies par rozi, tā izdzīvoja ceļu un ceru, ka izdosies to izkaltēt un saglabāt. If a blue rose would exist it would be a beautiful freak of nature, but a freak of nature nevertheless. In case I am a freak of nature, this gives me hope that I might be a beautiful one as well.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, August 30th, 2014
| |
9:27 pm
|
|
IT'S THE WEEKEND! C'ya later, real world - I'm off to Middle Earth!
|
|
(comment on this)
|
| |
3:00 pm
|
|
Tiešām riebjas būt atpakaļ šobrīd, ir lietas, kuras ir skaistākas tomēr no attāluma un kad nejūti to smaku. Nekas, svētdiena saplānota ar našķēnu un šodien atpūšos. Lai pasaule iet ieskrieties.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, August 29th, 2014
| |
10:37 pm
|
|
Kāpēc neviena šausmene nekad nebeidzas laimīgi. Jauki, tagad skatos uz katru ēnu ar aizdomām un ieslēgusi pozitīvu, saulainu mūziku uz pilnu ausi, ja kaķis atkal sāks aizdomīgi skatīties tukšumā, viņš dabūs pa ausi. Es nekad nemācos, zinu, ka nedrīkstu skatīties spocīgas filmas uz nakti vienai esot. Ja ne sevis dēļ, tad vismaz kaimiņu. Savādāk domās, ka mani te kāds sit nost.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, August 28th, 2014
| |
10:26 pm
|
|
atsāku klausīties dziesmu, tas tiešām ir vismīļākais, ko jebkad esmu saņēmusi, paldies.
|
|
(comment on this)
|
| |
10:10 pm
|
|
Rit jau 38 stunda un nenāk miegs, nekādi. Vienubrīd uznāca neizsakāms drebulis, bet no tā šobrīd esmu atbrīvojusies ar siltas vannas palīdzību. Parasti silta vanna un vīgriežu-baldriānu tējas sajaukums man labi palīdz, bet šobrīd nesekmīgi goros pa gultu vaļā acīm. Nekas nesāp, jūtu ka organismam vajag miegu, bet tā pēkšņi nav. Un īsti iemesla arī nav. Laikam jāpalasa kāda grāmata, piespiedu kārtā tāpat nekas acīmredzami nesanāks. Un tāda dīvaina sajūta, ka esmu atgriezusies no Nārnijas. Zinu, biju prom tikai pāris dienas, bet liekas šajās dienās notikumu ziņā iekļaujas vismaz pāris mēneši, un ir tik dīvaina sajūta būt atkal mājās. Kaut kas šķiet nepareizi, bet es īsti nesaprotu kas tieši. Nu, ja neskaita, protams, to, ka pēc 38 stundu nomoda nevaru pēkšņi aizmigt un liekas, ka dzīvoklis kļuvis par saldētavu.
|
|
(comment on this)
|
| |
4:39 am
|
Tik ļoti gribas gulēt, līdz lidmašīnai vēl 4h un galvenais neaizmigt. Dzeru jau otru double ekspreso, un divas kolas pirms tam, liekas, ka ir ok šobrīd. Vismaz esmu lidostā. Diena bija kolosāla. Vēl viena diena ar Lauru, nebiju satikusi un runājusi ar viņu 10 gadus jau, bet ļoti priecājos, ka pēdējā brīdī bija ienākusi prātā doma viņai uzrakstīt un uzaicināt satikties. Bija interesanti un ātri atradām kopīgu valodu. Šodienas apmeklējumu sarakstā natural history muzeju. Kolosāls, ne tikai sava satura, bet pašas ēkas dēļ arī. Iekšpusē jūties kā esot Cūkkārpā, kāpnes, gaiteņi un logi tik skaisti, un visas mazās detaļas uz nesaskaitāmā kolonnu daudzuma iekšpusē. Un katra savādāka, ar dažāsiem dzīvnieciņiem, vislabāk patika pūcītes. Pērtiķīši izskatījās drusku biedējoši gan. Un griestu raksti....tiešām skaista ēka gan no ārpuses, gan iekšpuses. Es vēlētos kaut prastu zīmēt vai arī man būtu fotogrāfiska atmiņa, lai nekad neaizmirstu visu redzēto. Un visvairāk patika daļa veltīta dažādiem iežiem un kristāliem, ja vien es vienmēr varētu atsaukt un atcerēties to visu neatkārtojamo skaistumu ko esmu redzējusi... Fotogrāfijās tomēr pazūd kaut kas no tā ko uztver klātesot, pat gadījumos kad tās ir skaistas pašas par sevi tā maģija, kas pārņem redzot tās visas neatkārtojamās un vienreizējās formas un krāsu spēles savām acīm, bildē tu nevari paskatīties uz šo objektu no dažādiem rakursiem, redzēt kā tasmainās atkarībā no rakursa un gaismas. Bilde ir nekustīga un tajā attēlotos objektus nevari "izkustināt" ar acīm. Tajā iemūžināts viens nekustīgs mirklis, kuru nevari izkustināt un spēlēties. Tad vēl šodien bija Grim reaper walk, Picadilly laukums, sidrs angļu pabā (nepārāk garšīgs gan) un maziņš flirts ar britu čali no Eseksas. Es laikam tiešām pievelku ķīmiķus, lai kurā valstī būtu. Šis arī tikko teicās pabeidzis chemistry degree. Londona ir interesanta vieta. Savādāka nekā domāju, bet priecājos par šo pieredzi, īstenībā priecājos par gandrīz visām jaunajām pieredzēm, žēl tikkai, ka nevaru Lauru paņemt līdzi uz lv, tiešam sadraudzējos un acīmredzami izjūtas ir abpusējas, kas vienmēr ir iepriecinoši.
current music: Pink - perfect
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, August 27th, 2014
| |
8:14 am
|
|
Pēdējā diena, pēc 2h čekojos ārā no hosteļa, tad pavadu diemu ar Lauru, nakti lidostā un 6. Pēc šejienes laika izbraucu. Starp 11 un 12 atkal latvijā un vēl pāris stundas vajadzēs lai aizkļūtu atpakaļ līdz mājām. Ceru, ka izturēšu. Tikai ziņas, ka esmu atpakaļ būs jāsūta kamēr braukšu sabiedriskajā, jo mājās visticamāk atslēgšos. Un te ir jauki, no vienas pusesnegribas pamest, no, otras gribas mājās + te tomēr ir dārgi. Interesanti vai mājās beidzot būs siltais ūdens?
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|