|
|
Wednesday, August 27th, 2014
| |
2:04 am
|
Tik labi, beidzot atpakaļ hostelī un gultā. Tikko atgriezos no Jack the riper walk, kuru vadīja fantastisks, neizsakāmi simpātisks un gudrs austrālietis. Biju tauerā, brīnišķīga pieredze, vislabāk ir, ja muzeju vai vēsturisku vietu apmeklējums rada vēlmi uzzināt ko vairāk un tagad būs ko pētīt. Arī zinātnes muzejs bija labs. Vēl biju Camden town šodien. Fantastiska, fantastiska vieta. Tik daudz skaistu lietu un cilvēku. Es vēlētos kaut varētu atbraukt ar 10 tukšiem čemodāniem un kaudzi, kaudzi naudas. Zinu, ka esmu pārtērējusies, bet, oh well, sen nekur nebiju braukusi un nāksies ietaupījumu veidošanu sākt no gala tā vien šķiet. Nopirku sev divas kleitas, vienu vienkāršu, smuku vasaras kleitiņu ar zaļu nierīšu rakstu, vienu neizsakāmi skaistu, melnu, īsu mežgīņotu gotiska stiliņa kleitiņu. Zinu, ka nekur īpaši neuzvilkšu, pirmkārt, sava ofisa stila dēļ, otrkārt, pārāk reti mums lv ir pietiekami silts laiks priekš šādas, treškārt, man nepatīk pārāk pievērst uzmanību uz ielas, un šī ir viena no kleitām, ko es esmu spējīga uzvilkt tikai staigājot kopā ar kādu, bet eskorta pakalpojumus vēl neesmu gatava izmantot :) nu nepatīk man pārspīlēta uzmanība un labprātāk ieplūstu pūlī, ha, zinu, ka tas skaitās nepareizi, ar visu mūsdienās valdošo uzskatu, ka tev par katru cenu jāizceļas, bet man patīk dzīvot savu dzīvi un man nepatīk, ja mani traucē katrs garāmejošais un visbiežāk piedzēries idiots. Lai gan, dažteiz arī parasts izskats nelīdz, tagad Anglijā esot arī. Kamēr biju ar Lauru un viņas draugu svētdien viss jauki, pirmdien viena pati un jau trīs, pēdējais gan bija tīri simpātisks, bet, pēkšņa apķeršana nav laba iepazīšanās taktika. Vienīgais par ko spēju domāt tādā brīdi ir par savu somu un neatstāj tas labu iespaidu.... un tas ar visu to, ka biju nekrāsota, vairākkārt lietū izmērcētiem un izspūrušiem matiem, džinsās un kedās.
Taču tur bija tik daudz skaistu lietu... Visdažādākās jakas un kleitas, gan gotiskas lolitiņas stilā, gan eleganti vampīriskas, gan mīlīgas hipiju stila, gan steam punk. Visskaistākais šķita brūns vīriešu mētelis steam punk stilā ar dažadām interesantām ķēdītem un akseduāriem un skaistu zeltītu kabatas pulksteni. Un kurpes.....ak dievs...staigāju un siekalojos. Bet mana kleitiņa ir skaaaaaaista. Sēdēšu mājās, dzeršu tēju un priecāšos pati par sevi. Man gan vajadzētu skaistu porcelāna krūzīti ar atbilstošu apakštasīti un veclaicīgu karotīti. Blin, vajadzēja laikam nopirkt arī zeķubikses tur bija speciāli zeķubikšu veikali, arī kolosāli un interesanti, un tik daudz seksīgu skaistu apgērbu. Ka tik ļoti gribējās kaut varētu to iegādāties un, ja vēl būtu kāds kam to izrādīt..... Tas būtu jauki.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, August 25th, 2014
| |
6:58 am
|
|
P.s esmu slima, sāp galva, kakls un acis un visu laiku puņķojos, bet tik daudz, kas ko apskatīt vēl. Londona ir skaista, tikai pārlieku dārga. Taču, ou well, nekas jau nenāk par brīvu. Vakar karnevāls, pastaigas, gan pa vecpilsētu gan jauno daļu, karuseļi un suvenīri un dr. Who krekls. Šodien plāna vēsture un zinātne. Jātiek tikai uz aptieku pirms tam.
|
|
(comment on this)
|
| |
5:50 am
|
|
Pēdējā laikā bija parādījušies sapņi. Vai vismaz bijuši divi. Viens tagad atmiņā palicis kā izplūdis krāsu jūklis, taču tomēr ar apziņu, ka, jā, ir bijis. Otrā atceros, ka runāju ar vienu no priekšniecēm darbā. Ar viņu šobrīd bieži jūtos neērti, bet tur mēs runājām pie galda ārpuss darba, neatceros ko tieši, bet atceros, ka bija kāda saistība ar zaļmati un, ka mēs kaut ko atrisinājām un arī to atvieglojuma sajūtu beigās. Man vislabāk patīk sapņos tās emocijas, ko tie beigās atstāj, kā piemiņu no sevis visizteiktāk par visu. Es priecājos par katru sapni, kas ir palicis atmiņā un nav murgs, jo es ļoti reti, kad tos atceros, pat ja pamostos un aizmirstu un nevaru atcerēties nevienu konkrētu detaļu, tas tik un tā ir jauki, tā apziņa, ka ir bijis sapnis. Bērnībā ilgi domāju, ka sapņi ir kaut kas izdomāts, toreiz gan arī šķavas likās kas fascinējošs, bet tagad tā jau ir ikdiena, lai arī tomēr brīžiem nošķaudoties pieķeru sevi pie domad cik dīvaina bija sajūta pirmā reizē. Un arī pēc pirmā redzētā sapņa. Taču sapņi nāk ar murgiem, un to man atmiņā ir krietni vairāk. Šajā sapnī/murgā, par kuru rakstu nakts vidū no londonas hosteļa ar telefonu,es dzīvoju Liepājā, un oma bija tikko mirusi, vismaz jaukā lieta bija, ka tur viņa nomira mierīgi un guļot, kamēr es dzīvoju otrā istabā. Es satiku Kaspo un vēl kādu puisi ar kuru it kā biju tikusies, neatceros kuru gan, bet tas bija kāds nesvarīgs manā dzīvē, mēs kaut ko runājām, viņi atnāca pie manis, un mēs sākām strīdēties un es viņus dzinu laukā, kad atvēru durvis, tur tieši nāca M., viņš bija gribējis mani pārsteigt. Es izdinu ārā abus iepriekšējos un aizgāju pasēdēt kafejnīcā un iedzert kafiju ar M. Viņš visu laiku bija drūms, līdz sāka man pārmest iepriekšējo skatu un ka nepabrīdināju, es atgādināju viņam, ka viņam pašam vispār ir meitene, un ka varu darīt ko gribu. Viņš sadrūma vēl vairāk, atstāja man savu telefonu un pateica, ka aizies uz mirkli. Pagāja vairākas stundas, bet viņa nebija. Sāku iet viņam pretim, zināju, ka viņš būs atpakaļ, jo atstāja taču telefonu, ceļš bija vientuļš un sāka palikt tumšs, es aizgāju par tālu, mēģināju iet atpakaļ, bet nespēju atrast ceļu, beigās nonācu līdz mežam, atceros tik neizsakāmu vientulības un skumju sajūtu tur. Lai gan viņš bija atstājis savu telefonu beidzot zināju, ka viņu nekad vairs neredzēšu, un, ka viņš vienkārši izvēlējās pazust tāpat kā doks savulaik. Tikai meklējot viņu pati biju apmaldījusies un nezināju kā tikt atpakaļ un viss kas bija priekšā bija tumšs, vientuļš garu priežu mežš.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, August 23rd, 2014
| |
6:32 am
|
|
Braucu uz lidostu un jūtos kā labs cilvēks. No rīta pabeidzu algas aprēķinus, kurus atsūtīja piektdien, ar lūgumu veikt līdz trešdienai un nosūtīju tos kolēģei. Es gribu atpūsties un atgriezries jaunas apņēmības pilna. Un bail vai maz atradīšu savu hosteli, es VIENMĒR apmaldos un pēdējā laikā visam izmantoju gps. Tur man tā nebūs un mob. Internetu nāksies slēgt ārā.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| |
12:19 am
|
Ak dievs, pat neticās, ka pēc mazāk kā 24h es būšu Londonā! Es gribu atrast tējnīcu pie Big Bena un lasīt līdzi paņemto Dikensa Deividu Koperfīldu oriģinālvalodā, es gribu aizbraukt līdz Kinsgskrosas stacijai, pieplakt pie sienas starp 9 un 10 peronu un teatrāli iesaukties, ka esmu nokavējusi vilcienu, es gribu redzēt Taueru un Bekingemu, es gribu izbraukt ar lielo sarkano autobusu, es gribu redzēt sargus un ielīst kādā telefona būdiņā, kamēr tur ir kāds cilvēks un uztrauktā tonī jautāt "Are you the Doctor" un klusībā cerēt, ka varbūt neļaunosies, bet pajautās pretim "Doctor Who?". Es gribu iet pāri Temzai un redzē skatu no London eye... Es gribu būt tevī un izbaudīt to. Visi man saka, kā Londona ir garlaicīga un ko gan es tik ilgi tur darīšu, viņi stāsta par citām vietām, kur būtu labāk..... bet es gribu pie tevis, tu zini to vai ne? Es jūtos, kā mīlnieks, kas gadiem ir lasījis un sarakstījies ar savu mīļoto un tagad pirmo reizi pēc visiem sapņiem gadu garumā viņu beidzot satiks, viņam šķiet, ka šo meiteni jau pazīst no viņas vēstulēm un bildēm, no citu cilvēku atstāstiem, bet tomēr viņam ir bail vilties, jo ilūzijas vietā viņš zin, ka pirmo reizi viņa acu priekšā nostāsies patiesai tēls, ar miesu un kauliem. Līdz ar to, viņa ilgas papildus aptumšo bailes par iespējamo ilūziju un cerību sagraušanu, bet viņs neizrāda to, viss ir sajaucies lielā putrā, kurā reizē ir ilgas, uztraukums, bailes un prieks.
Ak Londona,mani pārņem tirpas apzinoties, ka mūsu tikšanās tik tiešām beidzot izskatās ir pienākusi, pēc visiem mēģinājumiem un cerībām, plāniem un vilšanās gadījumiem, tu beidzot būsi mana, pat, ja tikai uz pāris dienām. Un atkal pārņem pilnīga nerealitātes sajūta. Ak dievs, tas tiešām notiek! Es redzēšu Tevi!
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, August 21st, 2014
| |
11:00 pm - vile rabbit of doom
|
Bļin, esmu tik neizsakāmi pārgurusi, un rīt kaut kāds idiotisks sporta spēļu pasākums, kura atrašanās vieta tiek turēta acīmredzot noslēpumā un šodiena arī negāja pēc plāna, gribēju beigt piecos un pa taisno skriet uz mājām un tad uz Āgenskalnu, lai nodotu čemodānu meitenei pie kuras palikšu pa nakti Rīgā, tā kā no pasākuma piektdien vedīs atpakaļ tikai 1 naktī un, protams uz S-pili vairs netiktu, bet lidostā vajadzētu būt 6 no rīta. Bet sanāca darbā notupēt līdz deviņiem. Tā nu sarunāju, ka čemodānu rīt agrāk ievedīšu pirms darba, kas šobrīd viss šķiet tik sarežģīti un ar vien vairāk saprotu, ka gulēt nedabūšu nākamās pāris dienas ar visu šo.... kaut kāds tizlums un jūtos pārgurusi un šķiet esmu arī slima, bet tur nu tagad vienkārši jāsakož zobi un jāmēģina izdzīvot.
Un svārstos, svārstos joprojām par to vai aizbraukt pie doka, vai nē? Ir brīži, kad stingri nolemju, ka nē un tad brīži, kad tik pat stingri nospriežu, kā, jā, mēģināšu. Es gribu atbildi, es gribu iespēju izkliegties, par to, ka jau n-to reizi mani piekāš, vai tā būtu vasaru tradīcija? Pēdējā saruna, kurā tiek apspriesti vasaras plāni, par fotosesiju pamestā ēkā un meklēta ķēde, kuru pasūtīt, saruna, kas beidzas ar norunu parunāt sestdien un "bye for today" manā izpratnē nevar uzskatīt par konkrētu nobeigumu, arī iepriekšējās vasaras pēdējā vēstule adresēta "zaķim" neliecināja par to... ja arī aizbrauktu, man ir vienalga, ja kāds uzskata mani par traku, man vienalga ko viņš, viņa māsas vai citi aiz kā muguras viņš slēpjas domā, jā, esmu jukusi, teikts tas ir bieži, pat ja pati nekad to neredzu, nu un? Domāt par rīcības sekām attiecībā uz citiem cilvēkiem ir jēga tikai, ja vēlies ar viņiem saglabāt attiecības. Un nesatraucies, mīļum, loģika man nekur nav pazudusi, bet ir vēlme, lai tu paskaties man acīs un pasaki to ko acīmredzami nevari. Tev ir kauns? Labi! Es zinu to. Vai tu domā es nezinu kāpēc tu slēpies? Ka nesaprotu tevi? Man bija žēl tevis, es ticēju, ka tu tiešām gribi laboties noticēju divreiz, es piedāvāju tikai draudzību, ka tu vari tikties ar ko tu vēlies. Man bija vienalga, jo ticēju, ka nožēlo pirmo reizi, man nesāp tik ļoti tas ka pameti mani, es nemīlu tevi vairs, bet mani grauž, neizsakāmi grauž tas, ka uzticējos tev, ka uzskatīju tevi par draugu un domāju, ka tev ir kaut kripatiņa cieņas pret mani. Man nav daudz tuvu draugu, vistuvākie cilvēki man saglabājas gadiem, un esmu savā dzīvē pamanījusies saglabāt tuvas attiecības ar draudzenēm no sākumskolas laikiem. Nē man nav to daudz, bet kad uzticos, uzticos līdz galam un tās saikne līdz šim vēl nebija nekad šādi plīsušas. Sauc to par audzināšanu, ja gribi, es vēlos tev acīs pateikt visu ko es domāju un savākt savas mantas, ko, tagad jau divus mēnešus atpakaļ, man tik izteiksmīgi pēc mana Iecavas izgājiena apsolīji, ka atsūtīsi "uz jebkuru adresi, kuru vēlos". Nu, ko varbūt saucam solītos vīrus baltajos uzvalkos, jo es esmu traka, atriebīga un nokaitināta. Es esmu marta zaķis, vai tad tu vairs neatceries? Un nē, man nav speciāli jāveido shēmas vai jāmēģina tev sist, lai tevi sāpinātu. Es pazīstu tevi drusku vairāk nekā tu domā, un es zinu, ka diezgan efektīvi tev sabojāšu garīgo arī ar pavisam citu taktiku, justies slikti cilvēks var dažādi. Un, jā, es vēlos,lai tu justos slikti. Pats vainīgs, ja nespēji izaudzēt pautus un atrisināt lietas normālā ceļā.
Protams, es nevaru solīt, ka šis būs šonedēļ, pat ne šogad vai aiznākamgad, bet apsolu, ka kādu dienu es tevi satikšu un es atriebšos - savā veidā. "Cik tu esi mīļa, saprotoša, piedodoša", smiekli tagad nāk par šiem vārdiem, bet laikam tā ar mani ir vienmēr. Es tiešām parasti cenšos izprast cilvēku motivācijas un nenosodīt tos muļķīgas rīcības dēļ, pat cilvēkus, kas man nepatīk, jo zinu, ka es neesmu labāka, es redzu to cik daudz lietu manī ir nepareizas pat pārāk labi. Es esmu bikla un klusa ikdienā, nepārliecināta par sevi, cenšos to labot, bet nav viegli un zinu, ka kaut kādā dziļākā būtībā tas nekad nemainīsies. Lai gan ir jau arī sanācis pietiekami daudzus nomaldināt, bet tikai, ja kontakti ir īslaicīgi, ilgtermiņā šīs spēles izēd visu iekšā un rada tikai depresiju. Es nevaru teikt, ka man patīk tēlot. Taču parastajam biklumam un klusumam ir arī otra puse, ko vislabāk zin tie, kas centušies savulaik apcelt, es laižu gar ausīm daudz ko, līdz kādam konkrētam brīdim, kad pārkāpj manas sapratnes robežas, neizturu un dodu vaļā visu, kas manī ir un pa īstam un tieši sev kāpt uz galvas neļauju. Ja vajag, es varu arī kost, tikai gribētos, lai kāds atceras, ka tā ir mana izvēle to nedarīt. Ka tā ir mana izvēle pieņemt, ka blakus cilvēks ir labs tik ilgi kamēr nav perādīts pretējais. Un es neesmu laba pret cilvēkiem, kas sevi atkārtoti ir pierādījuši par sūda čupām esam.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, August 18th, 2014
| |
11:59 pm
|
1) man vēl joprojām nav siltā ūdens un rakstīts bija, ka nebūs līdz 15. augustam, pēc 5 min būs jau 19. augusts ;(
2) man beidzot sāk pamazām iesisties apziņā doma, ka es tiešām braucu uz Angliju, pa īstam, jau sarunāju ar meiteni tur tikties un rezervēju vakar hosteli, galvenais uztraukums par tikšanu turp un atpakaļ, izlidošana šo sestdien no rīta, bet iepriekšējā dienā sporta spēles (protams par tām nebija nekādas informācijas laikā kad vēl pirku biļetes) un uz Rīgu braukšana atpakaļ 1 naktī, ierašanās obligāta, man vēl jānonāk Salaspilī un no rīta gan uz Rīgu gan pēc tam uz lidostu vienkārši neredzu iespēju gulēt un tas nebūtu forši ja pirmajā dienā aizmigtu kādā britu vilcienā. Šobrīd skatos iespējas braukt pa nakti pie kāda Rīgā, ir divas opcijas šobrīd. Kaut kādā mirkļa impulsā paprasīju arī M., bet nebija laba ideja, so, to atmetam, smieklīgi viņš piezvanīja burtiski sekundes pēc tam kad biju sazvanījusies ar mammu un sarunājusi, ka iebraukšu rīt pie viņas pēc mazā čemodāna, telefonu pat nebiju paspējusi vēl ielikt somā un piedāvāja, lai atbraucu pie viņa rīt un, ka aizdošot to pats. Šķita smieklīgi ka varēšu uzreiz zvanīt atpakaļ mammai ar vārdiem, sorry tomēr nevajadzēs :D Un atpakaļ ceļš...... 28. augustā 6 no rīta izlidošana, hosteli paņēmu līdz 27. augustam, doma braukt uz naktts pusi uz lidostu un tad gaidīt lidmašīnu tur, tik redzēs kā būs, kad atpakaļ braukšu. Ir jau gadījies aizmigt vilcienā un aizbraukt par tālu pēc negulētām naktīm, un lidostā atslēgties arī nebūtu labi, bet ar nomodā turēšanu pilnībā man iet čābīgi, bet cerams izdzīvošu.
3) es laikam esmu paranoiķe, es nespēju saprast kamdēļ kaspo pēkšņi gandrīz katru dienu man kaut ko raksta, it kā mēģinājumu kaut ko bīdīt atkārtoti nav pēc iepriekš neveiksmīgā mēģinājuma. Šobrīd sūta savu draugu kāzu bildes, ir jau glīti, protams, bet kāpēc es vienmēr gribu zināt atbildi uz jautājumu "Kāpēc?". Kas ir šī cilvēka motivācija? Jā, laikam esmu paranoiķe, nē, viennozīmīgi esmu paranoiķe, attapos ka pēdējā laikā bieži un pārspīlēti vērtēju kādi ir iemesli katra cilvēka darbībai, ja otrā galā esmu es, jo jāatzīst arī M. izturēšanās šodien bija samērā dīvaina un vienīgi varu attaisnoties, ka parasti man intuīcija īpaši nemelo.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, August 17th, 2014
| |
11:55 am - Zaļi mati un valdzinājums
|
Viņa ir skaista. Stils un izskats tik netipisks ikdienai, un jau pavērojot viņas gaitu var redzēt vienreizēju pašpārliecību un vienaldzību pret pārējo pasauli un tās uzskatiem. Bija brīži, kad gāju no aizmugures un vienkārši vēroju viņas kustības. Viņa ir acīmredzami no cilvēkiem, kas nebaidās pa īstam, savdabīgais stils un detaļas, kuras visu laiku centos iegaumēt. Visuzkrītošākais, protams bija zaļie mati. Bet kleita, kaklarota, mazie punktiņi uz kakla, lietussardziņš...tas viss radīja estētiski baudāmu kopumu. Nē, ne skaista klasiskajā izpratnē, bet tik un tā tik ļoti acij tīkami. Bet domāju vissvarīgākais, ka viņai tas piestāv un zini, ka šī nav spēle, šis stils tiešām rezonē ar viņas būtību.
Es savukārt esmu tikai vērotāja, bet man bija vienalga, jo zinu, ka ir pasaule, kuras daļa es tāpat nebūšu, un cilvēks, kas teorētiski varētu šajā konkrētajā ievadīt tāpat būs drīz prom, kur es esmu tikai garāmejoša fāze, kā dziesma, ko dzirdi uzgaidāmajā telpā, bet man vienalga, es priecājos un izbaudu iespēju vērot un iesūkt sevī šīs lietas, dažreiz es vēlētos būt neredzam, lai varētu visu vērot un analizēt neviena neredzēta. Ja vien varētu to darīt neizsaucot uzmanību uz sevi....tas būtu skaisti. Man patīk verot.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, August 13th, 2014
| |
9:23 pm - Wednesday 13th
|
|
Ir dienas, kad laika apstākļi ārā šķiet īpaši stipri kontrastējam ar iekšējām izjūtām. Šobrīd man prasās pēc vējaina, apmākušās, lietaina un drūma laika. Ir brīži, kad it īpaši negribas būt vienai un pastiprināti vēlies kādu blakus, vienkārši blakus, lai nejūties viens pats pret visu pasauli, kad kaut kas ir nogājis greizi un, lai atvairītu tās idiotiski depresīvās domas, vismaz tās kuras es labi zinu, ka sabiedrība varētu atvairīt. Bet darbadienas vakarā tas ir grūtāk izdarāms. Esmu tizla pēc dabas, un vienmēr izliekos, izliekos par kaut ko vairāk nekā esmu, atkal esmu pilnīga daune darba vietā un šobrīd nezinu kā tur noturēšos. Tizla, tik ļoti, ļoti tizla un kārtējās kļūdas. Un šodien darbā, kā arī ejot mājās, sāka nākt virsū kārtējā vēlme gaudot, zinu neesmu vienīgā ar šī tipa problēmām un tomēr brīžiem uznāk pilnīga tukšuma sajūta, šobrīd gribētos apskāvienu. Un fuck, atkal gribas raudāt, bet jāsaņemas, tas taču ir tikai darbs, vai ne? Tikai šobrīd tas diemžēl ir arī svarīgākais, kas man ir.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, August 11th, 2014
| |
8:41 pm
|
Ļoti gaidu silto ūdeni, un esmu reāli tizla. Pamanīju kļūdu iepriekšēja mēneša atskaitē, lb nebija divās vietās pārkonvertēts uz kg. Izlabot nav tik grūti, tikai nozīmē ka jaatzīst atkal kļūda un pēdējā laikā visulaiku tizlojos. Un esmu pārliecināta, ka drīzuma būs zvans no statistikas pārvaldes, pamanīju ka atskaitē bija viena neloģiska vieta, bet nācās nodot kāda ir, tā kā šodien bija pēdējā termiņa diena un somi jau tā čakarējās ar atbildi, kad prasīju par nepareizajiem kodiem. Atsūta tos dienas beigās un pamanu, ka viņiem uzlīmes tādas neparasti smagas norādītas, bet ok, laika ko papildus jautāt vairs nebija, un sodi ir par laikā neiesniegšanu. Izlabot ir vienkāršāk un par to soda naudas neliek. Un arī tā kā šī detaļa teorētiski uz mani neattiecās, izvēlējos mazāko no ļaunumiem. Tāpat jau vadītāja teica, ja nedabūšu izlabotos datus laicīgi, lai sniedzu iekšā to, kas ir un labāk pēc tam izlabot, kad zinu pareizos, bet....riebjas iesniegt, kad zinu, ka ir nepareizi un būs japārtaisa. Bļin, vēl tests rīt, neko nezinu, neko nesaprotu un nesaprotu arī kur vienmēr pazūd laiks, ok, atpakaļ pie darba, un ceru pārdzīvot rītdienu, un tad vēl to stulbo goal settingu ceturtdien...
un pa ilgiem laikiem redzēju sapni, man tas ir netipiski, vismaz atcerēties tos, pēdējie, kurus atceros, ir no janvāra un tie bija murgi, neatceros, kad bija pēdējais ko atcerējos pēc pamošanās un kurš bija vienkārši sapnis ne murgs. Sapņoju, ka man bija steidzami jāizņem kaut kādi dokumenti saistībā ar slimības lapu no iepriekšējās darbavietas, bet nezkāpēc tā lai to nezinātu šajā. Tamdēļ braucu slepeni, cerot paspēt pusdienlaikā un uztraucoties, ka tik mani nepieķer. Tad, ejot pa ielu uz veco darbu un jau redzot tā ēku, nogriezos pa kaut kādu dīvainu pagriezienu un pēkšņi biju uz kraujas jūras krastā. Vēl joprojām tas skats ir acu priekšā. Uznāca tik neizsakāma vēlme tur palikt, un bija iekšēja cīņa starp palikšanu tur un došanos tālāk savās darīšanās. Pamodos, kad pēc iekšēja cīniņa beidzot pagriezos, lai dotos atpakaļ uz darbu.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, August 3rd, 2014
| |
12:17 pm
|
karsti, ļoti karsti, vēl jāsakārto māja un jāpastrādā. Dienasgrāmatas ir labas lietas, lai atcerētos, kas ir noticis. Šodien lasīju, ka, ja atmiņas un notikumi ir aizmirsti un nav neviena cita, kas tos atcerētos vai atgādinātu, sanāk. ka tas nekad nav noticis.
Vakar satiku sen neredzētus radus, vectēvu ar viņa ģimeni, kurus pēdējo reizi satiku būdama pavisam maza, un, pateicoties bildēm, sanāca atcerēties sen aizmirstas lietas un notikumus, kuri savādāk manam šībrīža es neeksistētu. Diena bija gara un interesanta, šobrīd gan neizsakāmi sāp kājas Kad ierados autoostā pirkt biļetes turp, pietam stundu pirms autobusa izbraukšanas uz Ventspili, nebija vairs nevienas sēdvietu biļetes līdz pat izbraukšanai pāri vieniem. Nopirku stāvvietu, ne pārāk patīkami, bet biju apsolījusi, ka būšu tajā laikā un nekas cits vairs man neatlika. Savukārt atbraucot mājās saņēmu ziņu no Kaspo Viņš vienlaicīgi gan nokaitināja, gan sasmīdināja. Kārtējo reizi vilka ārā savu negatīvismu, depresīvismu un to cik vientuļš nabadziņš jūtas. Jautāja arī vai tiekos ar kādu un beigās atzinās, ka bija domājis atkal piedāvāt friends with benefits statusu. Knapi noturējos nepasakot, ko patiesībā par viņu domāju. Tiešām nesaprotu, kā es ar viņu tik ilgi noturējos kopā? Nepārtrauktais "cik man ir slikti", un viņa nekad neko negribu darīt kaitina. Arī tas pārāk bieži redzētais uzskats, ka viņam viss pienākas no pasaules, ka pasaule viņam ir kaut ko parādā, tikai jo viņš ir. Es viņam nerūpēju, kad to beidzot sapratu izšķīros. Viss, ko viņš tik izmisīgi vēlas, ir, lai visi apkārt apmierinātu viņa vēlmes, kamēr pats negrib darīt pilnīgi neko, lai uzlabotu situāciju vai mēģināt sevi palabot. Un smieklīgākais, viņš ir ļoti glīts un viņam ļoti daudzās ziņās ir labs potenciāls, ko viņš vienkārši neizmanto. Tiešām, pēdējo, gadījumu, kad viņu mēģināja pārpirkt diezgan labs uzņēmums, piedāvājot gan labāku algu, gan apstākļus, viņš neizmantoja iespēju vienkārši slinkuma un nevēlēšanās ko mainīt dēļ. Un visu pārējo laiku sēž un gaužas kā šī brīža vietā viņam ir slikti un viņu nenovērtē un nemaksā pienācīgi, tai pat laikā pat nemēģinot pirkstu pakustināt lai ko mainītu. Ar dzīvokli arī bija tieši tas pats. Kad izmeta no tā vienistabas dzīvokļa ar žurkām un neeksistējošo apkuri, viņš dabūja tiešām labu vietu ar paveikšanās un klēpī iekrišanas gadījumu savas smukās sejiņas dēļ, un smieklīgākais, ka viņš varēja atļauties no tā pirmā izvākties jau labu laiku pirms tam nevis sēdēt un gausties. Bet ok, ne mana problēma, ja viņš domā, ka es mēģinātu saiet kopā ar viņu vēlreiz, viņš ir nojūdzies. Atceros izšķiršanos ar viņu, es tiešām nekad nebiju jutusies tik labi un brīvi no kāda atbrīvojoties un labāk esmu viena, ne kā a) nepārtraukti klausos viņa negācijās un cilvēku nīšanā, kas parasti pašai sapiš garīgo b) rūpējos par mazu bērnu pieauguša vīrieša izskatā un pieskaņojos viņam, kurš neko negrib nekad darīt. Te nu ir cilvēks, kurš tiesām ir maza princese, gaidot, kad viss iekritīs klēpī, jo viņš acīmredzami sevi uzskata par labāku par visiem "citiem" ļaudīm, tāpēc viņam takš pienākās.....tik pasaule nedod, cik dīvaini.
Piektdien savukārt satiku M., es dievinu brīžus ar viņu, ar viņu ir viegli un jūtos tik brīvi, bet zinu, ka man ir jāizrunā pāris lietas, vnk sarežģīti to izdarīt, ja baidies, ka pēc sarunas varētu sanākt viņu pazaudēt, bet tas ir jāizdara, lai vēlāk nebūtu problēmu tomēr, tikai tiešām negribas. Varēju jau piektdien parunāt, bet bija tik jauki. Viņš sagaidīja mani stacijā uz perona ar sarkanu rozi, un tā izturēja gan kāpienu uz un nost no jumta, bet brīdī, kad līdu starp žogu un kāpnēm sanāca nolauzt tās galvu, palika tik ļoti žēl un tas bija tieši pie iešanas prom. Ah...tizli. gribējās sevi lamāt, bet nu labi, var jau mierināt, ka tādas lietas tāpat savīst, bet lai cik ļoti izliktos par racionālu būtni, šīs mazās lietas tomēr paķer, un man vienmēr bijusi neliela fantāzija, par to cik jauki būtu, ja kāds tevi sagaida uz perona ar puķēm, brīdī kad izkāp. Vienmēr tiekos pie kasēm vai pulksteņa, kad kaut kas ir sarunāts un tas bija skaisti un arī sms atbraucot mājās ar ziņu "ar labu nakti princese" liek sirdij nodrebēt. Nē, tas nav svarīgākais, bet tas liek justies ļoti jauki un ir papildus bonuss, tiešām ļoti jauks bonuss. Tiešām negribētos viņu zaudēt šobrīd, bet nu dzīvos redzēs kā parasti, jāmēģina neieciklēties, kas laikam man nepārāk labi sanāk un jāiet sakārtot māja, tad vēl jāpamācās un jāpastrādā.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, July 30th, 2014
| |
9:32 pm - Pietiek, jāsāk domāt arī ar prātu
|
Rule number one, is that you gotta have fun,
But baby when you're done, you gotta be the first to run
Rule number two, just don't get attached to,
Somebody you could lose.
Girls, we do, whatever it will take
Cause girls don't want, we don't want our hearts to break
In two, so it's better to be fake
Can't risk losing in love again babe.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, July 27th, 2014
| |
12:55 am
|
Diena bija jauka, tik tiešām skaista. Žēl tik, ka neizdarīju neko priekš darba ko vajadzēja, ok, uzlikšu modinātāju uz 6 centīšos rīt no rīta paspēt. M. izdomāja rīt atbraukt uz Salaspili, no vienas puses prieks, no otras biju domājusi aizbraukt uz jūru un tagad nozīmē ka būs jāsēž šeit, un uz Daugavu toč negribu divas dienas pēc kārtas, labi mēģināšu aizvilt viņu līdz tam dīķim, kurp pa visu šo laiku kopš šeit dzīvoju, nekad neesmu devusies. Zinu dīvaini, it īpaši ņemot vērā cik bieži esmu domājusi turp aiziet braucot garām ar vilcienu. Un tad uz jūru nākamnedēļ, laikam būtu bijis stulbi atteikt arī tikai tāpēc ka plāns bija vienai pašai aizdoties uz Majoriem. Man piekāst par cilvēku pūļiem. Protams, labāk patīk iztikt bez tiem, bet tik un tā priekšroku dodu pat pārbāztai jūrai jebkuru ezeru, upju un dīķu vietā. Jūra tomēr ir karaliene visu ūdeņu vidū. Atkal kārtējās šaubas, nezinu, varbūt domāju par daudz. Zinu, domāju par daudz. Viņam šovakar filmu vakars ar vienu meiteni, redzēju vienreiz, interesants izskats, bet nu cilvēku nepazīstu un neko vairāk pateikt šobrīd nevarētu, bet viņu attiecības tādas interesantas no stāstītā un negribas atkal iet cauri situācijai, kad jāsacenšas ar citu cilvēku, kas pat nezin ka ar viņu sacenšas. Nē vēl vienu Agnesi man nevajag, paldies. Un tas vien, ka kādam ir vīrs daudz nenozīmē, varbūt tikai to, ka M. nebūtu viņas pirmā izvēle. Nu šobrīd it kā šis vēl nav svarīgi, bet tā negribas atkal drāmas, trijstūrus un citas muļķības, negribas atkal pārdzīvot un raudāt dienām, jo kāds cits ir mīļāks, bet es esmu tas ko var dabūt kamēr otrs nepieejams, bet dzīvos - redzēs, šobrīd vēl secinājumus veidot par agru un šobrīd vēl arī emocionāli šis tik ļoti neskar. Tikai bailes par nākotni, jo tagad jau jūtu, ka viņš nav viens no mana jaukā bara, kurus varu manipulēt, vadīt un pamest pēc pāris nedēļām, kad apnīk, labi jūtu, ka šeit ir risks, un esmu bailīga attiecībā uz apdedzināšanos trešo reizi. Bet ok, šobrīd galvenais lai negadās atkal jukusī kā ar Kaspo "draudzeni", kura pārliecinoši klāstīja (un iespējams pat ticēja), ka es esmu sukubuss, kas viņai uzmācoties sapņos. Kātad, ja man būtu kaut kripatiņu pārdabisku spēju.... ah cik tas gan būtu forši, bet laikam viņa nebūtu bijusi mana primārā interese :)
Izlēmu, ka uz to vakanci nepieteikšos, kas nozīmē, ka ar nagiem un ragiem, jāiekrampējas šībrīža vietā. Nospriedu, ka šeit man ir mazāks risks no štatu samazināšanām, kad sāksies krīze. Ceru, ka nebūs nekas ļoti dramatisks, bet tas, ka krīze būs esmu pārliecināta. Ceru, ka ne tik traka kā 2008. ada, jo vismaz Eiropa un ASV šobrīd aug, ja arī Krievija iet uz leju, bet varbūt kaut kas 1998. gada līmenī? Nezinu, tas būtu visjaukākais un visvienkāršākais scenārijs. Jo icēt, ka neietekmēs ir naivi, Krievijas ir pārāk liela ekonomika, lai paietu bez sekām. Smīdina gan krievu stulbums, kad viņi smejas par Eiropas lēnumu attiecībā uz sankciju ieviešanu, vai tiešām nesaprot, ka Eiropa ir liels kuģis, tas varbūt apgriežas lēnām, bet kad tas to ir izdarījis tas stāv uz ilgu laiku un atbīdīt atpakaļ ir grūti? Un viņu vēršanās pie Ķīnas? Paredzams solis, jo visi citi atteikušies, bet lai nu kas, bet Ķīna nav dumja un ķīnieši neaizdod tāpat vien neko, bet gan pārņem uzņēmumus. Ak Krievija un Putin cik jūs gan esat jukuši. Bet tādi esat bijuši caur visu savu vēsturi. Laikam mentalitāte. Grūtības uztvert to lidmašīnu, no vienas puses ar prātu saprotu, ka varbūt tas kā pamošanās zvans pat bija noderīgi, bet tik neizsakāms pretīgums pārņem par to domājot, it īpaši par to lielo bērnu skaitu, kas bija iekšā. Kad jācieš parastiem cilvēkiem, kas ar militāro darbību pilnīgi nesaistīti jau paliek slikti, bet piemetiet vēl 80 bērnus un vienkārši ir tik neizsakāms pretīgums ko nekas nevar noņemt. Un kāpēc neviens neredz, to kā situāciju, kur cilvēki nogalina cilvēkus. Kāpēc mums vienmēr viss ir jāatdala. Kāpēc dzīvojot šajā "informācijas" laikmetā vēl joprojām ir tik lieli aprobežotu masu pūļi? Kā var cilvēki, kas ir ceļojuši pa Eiropu atgriezties mājās un ticēt propagandai par to kā Eiropā nogalinot un sitot krustā bērnus un darot pilnīgas muļķības. Kā? Un kāpēc es to nesaprotu? Derdzas tas, ka cilvēce kopumā acīmredzot neattīstās un mēs pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas no paaudzes paaudzē.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, July 25th, 2014
| |
11:03 pm
|
ha, izrādās Anglijas vēstule, kas nosūtīta uz mammas adresi ir no kazino ar 10$ kuponu spēlei, to bija interesanti izskaidrot :) it īpaši, jo online kazino nespēlēju, biju pierakstījusies saitā par brīvu uzspēlēt, bet šie tagad pārāk uzmācās un domāju kā tikt vaļā. Doks reāli kaitina, apsolīja nosūtīt visu "uz jebkuru adresi kurp vēlēšos" un nekā vēl nav, varētu nokārtot saistības, viena doma iebraukt un savākt visu kamēr būšu Anglijā, bet tā negribas veselu dienu nočakarēt tā kretīna dēļ, lai brauktu uz kaut kādu mazpilsētu, un kas zin kad vēl varēšu izbaudīt Londonas skatu. No vienas puses bail, no otras puses patīkams satraukums no domas par braucienu, izlēmu, ka labāk pasūtīšu hosteli, nav tik dārgi, jādabūn tikai ārā nauda no krājkonta un vismaz varēšu būt brīva kā putns un darīt ko gribu nerēķinoties ar citiem, bet laikam jāsāk domāt par kādu darbības plānu un ko tieši vēlos darīt turp aizbraucot. Pie mammas bija jauki, tik šobrīd vēl vairāk nožēloju, ka esmu pārāk pieklājīga un izdabāju cilvēkiem par kuriem man patiesībā ir vienalga un, no šodien uzzinātā, viņiem acīmredzami par mani arī, kāda jēga? Bet nu labi, apsolīju un solījumus turu, varbūt vienreiz satikšu un tad liks mierā. Nesaprotu ko no manis pēkšņi savajadzējās? Un nesaprotu arī pati savu izdabāšanas māniju.
Dievinu vasaru, rītdienu veltu darbam un Jolantai, svētdien beidzot aizbraukšu uz jūru, teorētiski domāju varbūt kādu paaicināt, bet nezinu visideālākais variants būtu našķis, bet viņa Somijā diemžēl. Bet gribu jūru un zinu, ka ja piedāvāšu citām būs vilkšana uz ezeru. Un ar labu nakti princese....rezultātā uzlabots vēl vairāk garastāvoklis, kas jau tā ir izteikti labs tik skaistā piektdienā. Dīvaini, man liekas no kāda cita es par šādu iesauku protestēta, no viņa tas tomēr ir kaut kā pa tēmu :)
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, July 24th, 2014
| |
8:24 pm - Princese, kura zog zirgus
|
ir grūti par viņu brīžiem beigt domāt, pārsteidz tas cik ļoti līdzīgi esam vairākos aspektos un domāšanā, cik vienkārši ir ar viņu runāt un brīvi un labi jūtos esot blakus. Dīvaini, bet šobrīd ir divas savā starpā konkurējošas emocijas, gribas reizē aizskriet, jo paliek bail no tā cik pēkšņi, strauji un negaidīti viss notika, pat ja pati biju vainīga, man jāsaka, ka šo tiešām negaidīju un jūtos pārsteigta, un tai pašā laikā vēlme piekļauties un ne par ko nedomāt, līdz ar to kā parasti muļļājos pa vidu, bet laiks laikam rādīs un šobrīd vienkārši izbaudu to kas ir mēģinot nedomāt par to kas būs vēlāk un pārstāt baidīties, ja visu laiku baidīšos, ka beigās tikšu sāpināta vienmēr būšu ar Kārļa tipa cilvēkiem no kuriem man nekad nebūs nekāda personiska riska, bet ari apnikums un pēc tam riebums gan pret viņu, gan sevi parādīsies pārāk ātri.
Otrdien M. palika pie manis, viss izvērtās ļoti spontāni un dīvaini, bet vismaz nākamreiz M. zinās pirms man ko piedāvāt arī apdomāties, jo, ja vien nav kas svarīgs, parasti šādām idejām piekrītu, un tas šķita tik forši, ka kāds piezvana, ka ir pie Salaspils un piedāvā spontāni izskriet ārā, tas tik ļoti atgādināja Rīgas laikus. Tik neizsakāmi pietrūkst laiku, kad varēju vienkārši piezvanīt draudzenei un pateikt ok izskrienam uz mežu pēc 15 min. Tagad vienmēr viss ir jāplāno…..tas kaitina un sis bija kā svaigs ūdens malks. Vienīgi, varbūt vajadzēja paslēpties ātrāk un nedot zināt, ka taisos iet kājām mājup. Bruņnieciskums ir no vienas puses jauks, bet man vienmēr riebies, ja kāds dara kaut ko pienākuma jūtu spiests un tiksu būtu arī pati, lai gan no otras puses pastaiga bija ļoti jauka un, tik ilgi kamēr pašam attiecība uz šo negulēto nakti ir labas atmiņas viss ir ok.
Tajā naktī ar M….bija interesanta saruna par viņa bijušo ar kuru viņš domājis atkal saiet kopā tik es pēkšņi nokritu no zila gaisa un sajaucu viņam galvu tobrīd prātoju vai tik beigās nesanāk tāpat kā ar doku un atkal nākas sacensties ar cilvēku kas tikai statusā skaitās „bijusī”. Negribu. Bet šobrīd laikam tas tāpat vēl nav diez cik svarīgi, pieaudzis cilvēks, pats izdomās un prinčus pašus es nezogu, no tādiem nav īsti nekādas jēgas ilgtermiņā un man riebjas domāt citu cilvēku vietā. Domāju šajā ziņā pieredze pietiekama, un ilgstošas drāmas vairs negribu.
Vēl septembrī viņš brauc Erasmusā, ja godīgi, drusku apskaužu, iespēja šādā veidā dzīvot citā valstī mācoties manuprāt ir tiešām neizsakāmi kolosāla, bet, ja paliksim vēl draugi varētu apciemot, esmu daudz laba dzirdējusi par Budapeštu un tiešām būtu brīnišķīgi aizbraukt uz pāris dienām turp, it īpaši, ja būtu cilvēks, kas var izrādīt interesantākās vietas. Bet dzīvos - redzēs, zinu, ka man personīgi tas pusgads nekādas problēmas nesagādātu, lai kas arī tiktu izlemts, bet jārēķinās jau ne tikai pašai ar sevi. Tonakt tika daudz kas izrunāts arī par doku. Brīžiem jūtos tik stulba zoss, kad atceros cik neizsakāmi tuvredzīga un stulba biju un cik stūrgalvīgi neklausījos nevienā draugu brīdinājumā un dīvaini, es tikai nesen sapratu, ka patiešām viņu vairāk nemīlu, jo, lai cik reizes solījos, ka šķiramies, ka šī ir pēdējā reize un visādus citus bulšitus, pa īstam es nekad tam neticēju un domāju, ka viss nokārtosies un tagad pirmo reizi, pat ja viņš atkal visu nožēlotu un parādītos tas neizraisītu to pašu vairs manī un tas pat nebūtu mēģinājums darīt pareizo lietu, neielaižoties ar cilvēku, kurš tevi neciena un izturas kā pret lupatu, kas lai gan būtu pareizā rīcība, taču ne tas ko teiktu tava sirds, bet tagad kaut kāds tukšums stāv vietā kuru viņš kādreiz okupēja, pat naida tur vairs nav. Jā, dusmas par viņa rīcību un uzvedību - viennozīmīgi, bet pret viņu pašu vairs nē. Jo pēc viņa pēdēja izgājiena, kaut kas vienkārši salūza un palika vienalga, tikai gribētos atpakaļ savu ķedīti, tā pārāk asociējas ar našķi un ir ļoti mīļa. Mamma odien pateica, ka pienākusi vēstule no anglijas, dīvaini, nedomāju, ka viņs mantas būtu spējis nosūtīt vēstulē. Bet redzēšu sestdien. Un es pirmo reizi pēc ļoti ilga laika jūtos tiešām brīva un laimīga un viss ir labi un šī ir kopumā ļoti skaista un interesanta vasara, raibajam tauriņam bija taisnība.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, July 17th, 2014
| |
5:42 am
|
|
Un vēl viens agrs rīts, vismaz uz vilcienu paspēts. Vakardiena atcēlās, bet labi vien ka tā, atcēla viņš, bet tāpat vajadzēja palikt ilgāk darbā, tā ka ir ok. Pārcelts uz šodienu, redzēs, nezinu, pārņēmušas kārtējās šaubas un domas, ka varbūt nevajadzēja, bet ko nu vairs, vismaz jāredz pirmoreiz, tad domāšu. Bet vislielākās šaubas ir attiecībā uz darbu. Dīvaini, ir brīži, kad tas neizsakāmi patīk un konkrēti brīži, kad riebjas un gribas ieslēgties wc un raudāt. Un parādījās viena vakance, kas vienmēr saistījusi un ir konkrēti pa manu tēmu un kad darbu vajadzēja nebija nekad nekur. Tagad prātoju vai pieteikties un, ja pieņemtu, vai nesabojātu pamatīgi savu cv ar lēkāšanu pēc 4 mēnešiem?
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, July 15th, 2014
| |
7:52 pm
|
cik es esmu brīžiem liela muļķe, pat ne brīžiem tikai... varbūt atcelt rītdienu, pateikt ka netieku, vai nav vienalga? Reāli, ko pie velna es daru? Tas ir smieklīgi un pat nezinu kādēļ viņam uzrakstīju vai piedāvāju satikties, es takš viņu pat nepazīstu, kaut kur aizrāvos pēc sākuma ar "Klau, kāpēc tavs ģīmis šķiet kaut kur redzēts?", nu varbūt arī šķiet, bet kāda gan man gar to vispār maz daļa? Drusku ievācu ziņas, no tā ko uzzināju šobrīd domāju varbūt nav vērts, ok, paskatīšos, ja līdz rītvakaram viņš par sevi nekādu ziņu nedos, vienkārši pazudīšu tāpat kā parādījos. Tas, kas kaitina, ir, ka ar vīriešiem kā ar bitēm nekad neko nevar zināt, saka vienu, domā citu, dara trešo. Un praksē nekad neesmu satikusi puisi, kas atteiktu meitenei, pat ja viņa īpaši neinteresē vai ir cita. Un tad vienmēr sēdi un prāto, ja tomēr esi pirmā izrādījusi interesi. Lai gan tik jaukas sarunas sen nebija gadījušās.... Labi dzīvos redzēs, dzīve un virtuālais mēdz stipri atšķirties un kas būs būs, kā parasti pārāk daudz domāju. Arī par to ka mans rakstības stils ir drausmīgs. It īpaši uz viņa fona. Ja viņš atcerēsies par rītdienu - ok, solījumu turēšu, ja ne - arī ok, interesi mākslīgi otrā neradīsi un atkal, cik viegli atnācu, varu arī aiziet. In other news, šodien konsultācija saistībā ar studijām, problēmas darbā, kur atkal jūtos kā muļķe (plus mans pirmais aizrādījums un vakar pirmo reizi nokavēju darbu. Atstāju darba datoru mājās un sapratu, kad biju jau ar vienu kāju tieši uz vilciena kāpnēm) un vajadzētu pastrādāt, tad vel radinieki, kas pēkšņi atcerējušies par mani, kad 20 gadus nebiju vajadzīga un pārdomas, kārtējās pārdomas par dzīvi un tās jēgu un ko tad beigu beigās es īsti gribu. Secinājums: nezinu un turpinu muļļāties uz vietas. No Kārļa atbrīvojos, vismaz brīva, arī savā apziņā, ne tikai faktiski. Ir lietas, kuras nekad nesapratīšu, laikam nav lemts. Bet bija interesanti pabūt pirmo reizi mūžā mīļākās statusā. Un pārdomas par to vai karma var strādāt apgriezti, tas ir pagātnē izciet sodu par to ko izdarīsi nākotnē? Kādreiz biju tik ideālistiska un naiva un to kas esmu tagad nicinātu, bet esmu dabūjusi arī savu daļu spļāvienu un necieņas laikā, kad biju laba. Mēs laikam neapzināti nodaram citiem to, ko esam dabūjuši paši... Kaut kur šis loks ir jāapstādina.
P.S tomēr jāatceras paņemt šahs, ja nu tomēr .....
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, July 13th, 2014
| |
7:15 pm
|
|
Vēlu pamodos un neko jēdzīgu neizdarīju uz kapiem neaizgāju, piedod man ka esmu tik stulba, attaisnojums vienīgais, biju aizņemta un darbs.... Un es esmu liekule, no vienas puses es vēlos aiziet Tevi apraudzīt, nolikt puķi, bet no otras es.... man ir kauns, kauns par sevi un to, ka ja mani redzētu, Tu būtu vīlusies. Un visvairāk par to, ka es teicu un īstenībā vēlējos, lai tu nomirtu, bet tik un tā kā liekule nespēju pārstāt raudāt, kad tas notika. Es varu attaisnoties, ka Tu slimoji tik ilgi, dzīvoji viena un Tev bija smagi, visas operācijas un ārsti gadu garumā....bet tomēr attaisnojumi der tikai, lai tos klāstītu citiem, tie neder pašam, kad tiem netici un jūties kā maita. Tu mīlēji mani, un ticēji man, tu biji vienīgā manā ģimenē, kurai par mani nebija vienalga, kas nemētāja mani no vienas vietas uz citu, bet pieņēma, bet es, es domāju tikai par sevi, piedod ja vari. Jau pagājuši divi gadi es neesmu Tevi apraudzījusi. Tu esi tālu, nevaru gluži ikdienā aizbraukt un vainas apziņa, jo zinu, ka Tev tas būtu nozīmējis daudz, es nevaru šajā sakarā aizbildināties ar to, ka man nerūpētu, kas mani apciemotu pēc manas nāves. Sadedziniet un aizmirstiet.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, July 7th, 2014
| |
10:32 pm
|
|
Ir jauki tie brīži, kad vienkaršī guli apskavienā ar kaju pāri, jūtis aizsargāts un ieskauts taja konkrētajā mirklī. Zinu, zinu, viņam ir meitene un kā cilveks mani viņš galīgi nesaista, pietam sākušies tie jautājumi uz kuriem man nepatīk atbildēt, bet negribas vēl visu beigt, viņs ir tik viegli vadāms, lai gan no otras puses trešo reizi divu gadu laikā nācās dzert avārijas kontracepciju, tas nav labi...un negrbas pāriet atkal uz tabletēm, bet avārijas arī šitik bieži dzert nedrīkst, taču no otras puses, labak par vienu vairak kā vajadzētu, neka bērnu pārplīsušas gumijas dēļ. Pirmdien jāizdomā kāda atruna, lai tiktu par 30 min ātrāk no darba, sarunāta konsultācija par studijam Lielbritānijā, gribētos tikt. Jātiek. Šodien, sanāca nokavēt online prezentāciju no City University London, pateicoties a) darbu uzkraušanai pēdēja brīdī, b) vilcienam kas nez kapēc nomainīja laiku sarakstā un nāca 7 min ātrāk un uz nākamo vajadzēja gaidīt stundu. Šobrīd gan noželoju, ka biļetes uz angliju nopirk uz pēdējo augusta nedēļu, septembrī viņiem ir open days, kurp būtu bijis jēdzīgi aiziet. Bet ok, vēl jatiek galā ar darbiem darbā, šobrīd pilnīgs murgs un jūdzos nost, sajūtas, ka būs brīnums, ja mani neatlaidīs, jāmēģina tikt iekšā taja universitātē, jāatkārto un japamācās pa tēmu, jāsaprot kas un kā ar finansēm būs, kur likšu kaķi plus - japabeidz grāmata and other stuff, gads laika ir. Easy-peasy. Es varu visu, izņmot lidot.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, July 5th, 2014
| |
10:47 am
|
Pārbaudes laiks ir oficiāli beidzies, un vakar pilnīgi nolažojos ar galveno šefu, un tas nav pārspīlējums, kad uztraucos un uztveru visu saasināti, viņš reāli mani pat nomīmikoja. Zināju, ka man vajadzēja mest viņam līkumu, jo tobrīd īsti nebija labākais laiks ar viņu runāt. Pietam es nekad nespēju runāt ar viņu normāli, mani viņš biedē, nezinu kāpēc, viņš nav nekāds tur briesmīgs mežonis, bet kaut kas man visu laiku liek turēties pa gabalu un justies neērti viņa klātbūtnē un es pat tā īsti nevaru uzlikt pirkstu uz kas tas īsti ir. Bet nu labi, gan tikšu galā, vismaz labi ka tiešā vadītāja ir ok un ar lielo bosu saskare ir salīdzinoši minimāla šobrīd. Un atkal viņš tiešām nedara neko sliktu un pie vakardienas situācijas es tiešām pati biju vainīga, bet tik un tā, kaut kā viņš var būt ļoti intimidating....nezinu kā to latviski pateikt. Līdz šīm ir bijusi tikai viena sieviete, kura spējusi šo panākt šādā veidā un toreiz gandrīz pat apsvēru domu, ka viņa ir ragana.
Beidzot arī esmu izdarījusi savu izvēli, visi iemesli kāpēc šaubījos ļoti jauki pagājušajā nogalē tika noņemti. Žēl tikai ka jāgaida atkal vesels gads līdz reāli to varēšu darīt. Nu labi, pirmie soļi tiks veikti jau septembrī, un rezultāts zināms martā....bet tik un tā pati pārvākšanās nebūtu ātrāk par nākamo septembri ja tiktu. Vēlos studēt matemātiku, vienmēr esmu vēlējusies, aizgāju uz finansēm senču dēļ. Nesūdzos, nebija jau slikti, ieguvu jaunus draugus, kurus savādāk nebūtu satikusi(lai gan varētu strīdēties, ka būtu satikusi citus), šobrīd ir labs darbs, pat ja atskatoties šķiet, ka bija sākumā jāiziet ellei lai dabūtu ko jēdzīgu, un par Latvijas minimālo izdzīvot nav iespējams. Tas ir izsmiekls un arī tas cik daudzi vienmēr grib lai studenti strādā bezmaksas pilnībā, lai gan būtībā, ja viņi apmaksātu man ēdienu, transportu(publisko)un dzīvokli, pat ja nemaksātu man skaidrā ne kapeikas, es varbūt piekristu, bet tādas opcijas nepiedāvā vēl neviens. Bet ar to visu, ka šobrīd..... Un esmu sapratusi, ka ir lietas ko vienmēr esmu vēlējusies izdarīt un vislabākais ir vienkārši mēģināt, galu galā ja nesanāks esmu viena no pāris miljardiem, manai veiksmei vai neveiksmei un nekam no tā ko es daru nav nozīmes lielākā mērogā, tāpēc labāk darīt to ko vēlies. Šo mācību sapratu pēc janvāra gan tikai, toreiz bija situācija, kad pa īstam baidījos savas dzīvības dēļ, un tas stipri ļāva paskatīties uz visu no atšķirīgas perspektīvas, viss nokārtojās, laikam, nu vismaz jūtos normāli un pie ārstes vairs neesmu gājusi. Teorētiski vajadzēja, bet nu jutos labi un pat ja arī pēdējās analīzes nebija gluži labas, tā kā tur neko reāli darīt nevar, jēgu iet un atrādīties vairāk neredzēju. Tamdēļ tagad, ja ko vēlos to vnk daru, neatkarīgi no citiem un viņu domām, visiem ir savi rāmji kuros viņi ieliek citus vadoties pēc saviem principiem, visbiežāk neredzot spogulī sevi un savu liekulību, taču vismaz šī noteikti ir raiba vasara un es tikšu galā ar visu ko uz manis uzmetīs. Un kāda starpība ko par tevi domā citi - beigās mēs visi esam tikai pīšļi. Lets have fun and no regrets.
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|