Wednesday 13th
Ir dienas, kad laika apstākļi ārā šķiet īpaši stipri kontrastējam ar iekšējām izjūtām. Šobrīd man prasās pēc vējaina, apmākušās, lietaina un drūma laika. Ir brīži, kad it īpaši negribas būt vienai un pastiprināti vēlies kādu blakus, vienkārši blakus, lai nejūties viens pats pret visu pasauli, kad kaut kas ir nogājis greizi un, lai atvairītu tās idiotiski depresīvās domas, vismaz tās kuras es labi zinu, ka sabiedrība varētu atvairīt. Bet darbadienas vakarā tas ir grūtāk izdarāms. Esmu tizla pēc dabas, un vienmēr izliekos, izliekos par kaut ko vairāk nekā esmu, atkal esmu pilnīga daune darba vietā un šobrīd nezinu kā tur noturēšos. Tizla, tik ļoti, ļoti tizla un kārtējās kļūdas. Un šodien darbā, kā arī ejot mājās, sāka nākt virsū kārtējā vēlme gaudot, zinu neesmu vienīgā ar šī tipa problēmām un tomēr brīžiem uznāk pilnīga tukšuma sajūta, šobrīd gribētos apskāvienu. Un fuck, atkal gribas raudāt, bet jāsaņemas, tas taču ir tikai darbs, vai ne? Tikai šobrīd tas diemžēl ir arī svarīgākais, kas man ir.