Un ģimenes lietas beidzot noskaidrojās, izrādījās, ka negāciju iemesli bija tik tiešām muļķīgi. Bet vismaz vairs nav riebums pret visu pasauli un lai jau būtu, noskaņojums tagad labāks un to ka vislabākās attiecības mums ir, kad esmu prom, esmu jau sapratusi. Tad arī laiku pa laikam iebraucot uz nelielu kafijas tasīti ar mammu kļūstam bez maz par labākajām draudzenēm. Ok, brālis vēl joprojām kaitina, bet tur laikam neko nevar padarīt.
Kopumā ļoti gara diena ar Našķēnu, noskatījos arī jauno Dr. Who sēriju un šobrīd tik ļoti gribētos lai atvaļinājums būtu vēl pāris dienas, dīvaina sajūta, ka rīt atkal darbs. Sajūta, ka pa šo vienu nedēļu būtu pagājis pusgadsimts.
Bija dīvaini dzirdēt no Našķa, ka esmu mainījusies tieši tajā brīdī, kad pie sevis pārdomāju to pašu attiecībā uz viņu. Zinu, ka laikam jau esmu arī pati mainījusies, pat ja nezinu īsti vai uz labo vai slikto pusi. Varbūt ne viens ne otrs. Jo viņa noteikti ir mainījusies, pat, ja vēl joprojām ir mīļa tās vēstures dēļ, kura vieno, tomēr daudzējādā ziņā sajūta, ka pretim sēž nedaudz svešs cilvēks. Bet gadi iet, un diemžēl nekas nestāv uz vietas. Bija nedaudz sirreāli klausīties kā viņa tagad plāno savas kāzas. Es brīžiem domāju par to, ka man ir 24, bet bērni, kāzas un viss šis sviests man vēl joprojām liekas tik pat tāls un neīsts un ar mani pilnīgi nesaistīts kāds tas šķita vēl esot sākumskolā. No tiešām tuvajiem draugiem viņa gan būs pirmā, paziņas un viņu dzīves es kaut kā nopietni neuztveru, varbūt tamdēļ šī dīvainā sajūta. Viņa ir pirmā no tuvajiem cilvēkiem. Tie kuri ir saderinājušies jau entos gadus, bet tikai dzīvo kopā neskaitās. Redzēs vai Našķim tiešām izdosies tās rīkot Latvijā. No vienas puses, uz Somiju man diezko negribas braukt. Bet no otras..... ja tās būtu Somijā es vismaz tiktu vaļā no pienākuma rīkot "Девичник", jo no šīs daļas man ir drusku не по себе. Pazīstot Anastasiju un viņas gaumi, nešķiet, ka viņa saprot, ka es tiešām neesmu īstais cilvēks šim "godam". Bet nezinu kā, lai viņu pārliecina tā, lai viņa uz mani neapvainojas, par to ka viņai ir vairākas krievu draudzenes, kuras būtu tiešām labākas šajā gadījumā, un mani kā galveno organizētāju nevajadzētu apsvērt. Piedalīties, jā, pieklājības pēc, bet organizēt? Našķi, tas ir muļķīgi. Bet šī ideja viņai ir jau pāris gadus un tagad, kad sāku saprast, ka tā ir domāta nopietni, šis fakts mani vairāk kā neiepriecina. Papildus arī neielīksmo, kad viņa sāk vārīties par to ko rīkotu manā gadījumā, jo manu skaidrojumu, ka neko no tā visa viņa nedarīs, un, ka ok, varu izdarīt to viņai, bet tas ir liels un konkrēts nē attiecībai uz manīm, viņa pilnīgi nedzird. Brīžiem tas tiešām paliek kaitinoši. Bet dievs ar to. Šobrīd vēl lieku cerības uz to, ka Griša uzstās par kāzām turpat Somijā vai Pēterburgā un tikšu cauri sveikā.
Tad vēl šodien lasīju par Latvijā radītām 12 tomātu šķirnēm katrai zodiaka zīmei, kuras ir apskatāmas dabas muzejā. Tas manī rada jautājumu, pēc kādiem principiem tie tika izvēlēti. Kā arī vai tika izlemts veltīt horoskopiem jau radītas šķirnes, vai arī tās veidoja speciāli priekš horoskopu zīmēm. Otrs variants šķiet muļķīgs, un liek cerēt, ka neviens to neuztver nopietni. Tā sakot, ka, piemēram, svariem ir jāēd tikai viņiem paredzētie tomāti. Tas būu pilnīgs absurds.
Dažreiz cilvēku egoisms un iedomība mani fascinē (jā, arī manis pašas), jo šķiet, ka mēs nespējam atiet no uzskata, ka visa pasaule griežas ap un ir veltīta tikai mums katram - vienam indivīdam, tam vienīgajam indivīdam, kura domas mēs dzirdam un kura rīcību dažkārt domājam saprotam. Mēs visi redzam sevi kā galveno varoni, un neatkarīgi no tā ko izdarām, vienmēr atradīsim sev attaisnojošus, vainu mīkstinošus iemeslus un brīžiem ir grūti atiet no šī uzskata un redzēt citus cilvēkus arī kā indivīdus ar savām domām, uzskatiem, šaubām, kļūdām un pārdzīvojumiem. Vismaz attiecībā uz sevi esmu sapratusi, ka man ir viegli nosodīt, būt aizspriedumainai un pārmetošai, tik ilgi kamēr es raugos uz visu tikai no sava "galvenā varoņa" skatu punkta, redzot citus cilvēkus tikai, kā papildus varoņus man veltītajā filmā. Taču līdz ko sāku aizdomāties par otra cilvēka izjūtām un domām arī aizspriedumi kaut kur pazūd. Un ja otrā pusē arī ir cilvēks, kurš nav iesprūdis "es" pasaulē, kurš redz blakusesošo kā cilvēku, nevis izklaidējošu automātu, sarunas pēkšņi šķiet daudz atvērtākas un patiesākas. Dažreiz ir ļoti grūti atcerēties, ka arī citi cilvēki iet cauri tiem pašiem procesiem un emocijām kurām tu pats, un zinu, ka kamēr to nepieņemu, kamēr iesprūstu savā "filmā" varu sāpināt un būt nejauka bez sirdsapziņas pārmetumiem. Paģiras sākas tad, kad ieliec sevi tā cilvēka vietā un saproti, ka esi ar savu rīcību kādu sāpinājis. Filmās un grāmatās tik bieži ir scēnas kur mirst ļaužu pūļi, bet tas tiek uztverts emocionāli, tikai tad, kad runa ir par galveno varoni, kuram sekojam līdzi un kura domas zinām. Grāmatā, vienlaicīgi vienā paragrāfā vai nodaļā nekad neesmu redzējusi lēkāšanu dažādos varoņu prātos un viņu izjūtās. Jā, reti kad grāmata visa tiek sarakstīta tikai no viena varoņa skatu punkta, taču, kad notiek šī pārlekšana uz cita varoņa prātu, ir manāma atdalīšana - tas ir, jauna nodaļa, daļa utt. Domāju arī rakstnieki kaut vai zemapziņā saprot, ka vienlaicīgi mēs spējam sekot tikai viena cilvēka iekšējai pasaulei un nepārtraukta lēkāšana un visu varoņu iekšējās pasaules un izjūtu aprakstīšana būtu pārāk apgrūtinoša.
Vēl mani fascinē, tas ka esmu dzirdējusi tik daudz puišus sakām, ka viņi nav spējīgi lasīt grāmatas, kuras ir sarakstītas, kā no galvenās varones skatu punkta, jo nespēj sevi asociēt ar to. Savukārt neesmu nekad dzirdējusi šādas sūdzības, nedz arī pati izjutusi ko līdzīgu, lasot grāmatas, kas ir sarakstītas pirmajā personā it kā no vīrieša puses rakstītas. Nezinu, vai tas uz ko norāda gan, brīžiem šķiet būtu interesanti uzzināt vai tā tiešām ir plašākā mērogā, vai tikai man tādi gadījušies biežāk sastopami. Bet no citas puses šķiet, ka diez kaut kādā ziņā puisim būtu grūtāk saprast sievieti vai lielākas problēmas ar empātiju, drīzāk šeit traucē sabiedrības pieņemtie uzskati un pašu puišu aizspriedumi daudzās jomās. Žēl, šo aizspriedumu dēļ viņi zaudē daudz labu lietu. Tā, ka dažreiz būt meitenei tomēr ir arī izdevīgi.