Facebookā bilde un ziņojums, ka draudzene saderinājusies. Labākā draudzene tik daudzus gadus un vēl joprojām mīļa, pat ja ir parādījusies zināma atsvešinātība pēdējos gados. Dalītas izjūtas, no vienas puses prieks par viņu, tas ir tas ko viņa vēlējās, bilde arī brīnišķīga ar viņas pārsteigto skatu veroties gredzenā un puspietupušā nākotnes vīrā un puķēm rokā, shush, par to ka viņa jau labu laiku to zināja un arī, ka viņš meklē gredzenu, bet tik smuki un ir arī interesanti, kurš uzņēma bildi :) bet no otras.....tas nozīmē, ka šis laikam ir viss, viņa paliks Somijā, zināju, ka tā būs jau pirms tam, bet bija maza egoistiska cerība, ka varbūt tomēr atgriezīsies, bija takš viens arī LV ar ko bija saderinājusies..... bet situācijas dažādas un Latvijas saderinātais bija pilnīgs ķēms. Kā tur bija redzams, ka izšķirsies, tā te, ka paliks vismaz labu laiku kopā, negribu prognozēt par mūžībām principa pēc, bet šeit varētu būt tuvu tam, un jā, viņa nebrauks vairs atpakaļ, ko nevaru arī pārmest, jo katram jādara tas kas viņam ir viss pareizākais un labākais. Man prieks, ka viņa ir priecīga, bet man tik un tā ir drusku žēl pašai sevis un tās sajūtas, ka tik daudz kas no manas dzīves pazūd un aiziet. Bet jāmēģina atcerēties ar prieku un cerēt, ka nākotne arī būs jauka. Vienmēr tik grūti samierināties, ka lietas mainās it īpaši, ja gala rezultātā tiek atņemts tas kas patīk. Vismaz tik ilgi kamēr bija tikai Erasmus cerēju, ka vēl būs atpakaļ, arī pēc viņas double degree izvēles vēl cerēju, un šo cerību papildināja arī viņas attiecības ar K., bet, protams, samīlējās citā un palika tur. Žēl drusku šī zaudējuma. Ok, tagad tikai jācer, ka nebūs nekādu vecmeitu ballīšu Latvijā. Dievs sargi mani no tās.