Eh, esmu es muļķe, ko nu tur liegties pilnīga un galīga, tik tiešām nelabojama. Bet nekas tāds ko nevar nogremdēt vienatnē ar picu, šokolādi, čipsiem, kolu un dažādiem garšīgiem gumijas saldumiem ar pasaku un vēl vienu un vēl vienu. Labi, es dodu sev laiku izlemt ko darīt gadu un piecus gadus vispār.
Laiks tikšķ un tikšķ un tikšķ un neapstāj, kur steidzies tu? Un kā nākas, ka septembris jau pusē? Drīz oktobris un jācep būs zaķauši, redzēs vai sanāks man, bet šobrīd māju sakārtot, lai rītdienu veltīt darbam var.
Saskaitot 2 ar 3 es varu iegūt 5, to pašu es varu iegūt skaitot 1 plus 4, bet kas gan teicis, ka man vajag veselus skaitļus? kā būtu ar 1,69 un 3,31? Bet, kas teicis, ka obligāti jāskaita, varu reizināt 2,5 un 2. Vai varbūt dalīt 21 ar 4.2? Bet vispār kamdēļ man vajag tieši 5...? 3 un 14 mīļi skaitļi, varbūt man pieturēties pie 17? Nē rezultātā varu dabūt arī 4913, bet varbūt nepietiek? Es no tiem varu dabūt arī vairāk, ja apmainītu tos vietām. Kalkulācijām ir jēga tikai, ja zini vismaz to ko vēlies iegūt vai ko darīt un izmantot, pasaule pilna ar neierobežotu iespēju daudzumu, bet kāda tam nozīme, ja nespēj izvēlēties pat vienu un tikai muļļājies, muļļājies un muļļājies uz vietas.....Kamēr dzīve aiztikšķ tev garām un tu nezini pats vairs ko vēlies. Dīvaini, man ir tas ko es vēlējos, vai ne? It kā un tomēr nav gana. Cik dīvains ir cilvēks vai arī tikai es? Hmm, trīs gadus lencu šo vietu, un dabūju beidzot savā dzimšanasdienā. Un jā darbs man pat patīk, nu, vismaz lielākoties, kad neesmu tik stulba kā šodien. Kur vēl es iegūtu tik daudz un dažādas zināšanas un iespējas, kur vēl es vienā vietā varētu strādāt ar bankām un starptautiskām kompānijām, iedziļināties online gambling biznesā, lasīt par sērskābes dīķa attīrīšanu un to kādu procesu dēļ bija radušās dīkstāves, strādāt pie uzņēmuma, kas pārdod dimantus, investori Emirātos un dimanti no Tanzānijas, klienti ir no visām iespējamajām sfērām, kur vēl es varētu runāt ar ārzemniekiem un iedziļināties tik daudzos un dažādos jautājumos, ka galva sāk reibt un domāju, kā, kā nākas ka tur ir tik daudz gudru, tiešām gudru cilvēku? Ja prasa ko viņi un laikam arī es daru, ir grūti to paskaidrot, pirmā doma cilvēkiem ir kaut kas grāmatvedim līdzīgs, ah, vairs nebrīnos, kad lielākā daļa šeit to uztver kā apvainojumu. Un kad domāju par tiem grāmatvežiem ar kuriem nācies saskarties.....brrr, viņi nu tiešām paši nesaprot ko dara, ja es nedod dievs, kādreiz pieņemšu darbiniekus, es pirms tam liktu viņiem nevis pildīt tos nejēdzīgos personāldaļas testiņus, bet gan atbildēt uz pāris vienkāršiem ar viņu amatu saistītiem jautājumiem. Vēl joprojām stāv galvā tā galvenā grāmatvede (Galvenā!!!) pietiekami lielā uzņēmumā, kas acīmredzami nesaprata un jautāja neizsakāmi stulbus jautājumus, būtībā visu laiku vienu un to pašu tikai mainot valstis, kas norādīja, ka viņa nesaprot pašus pvn pamatprincipus. Tas vēl piedodams asistentei. Un sapratu, ka liela daļa nemaz nesaprot, ko viņi paši dara un kapēc, tikai iemācās kur ko likt. Ļoti daudzi ir iemācījušies strādāt ar vienu konkrētu grāmatvedības programmu, un paniski baidās, ka kāds to varētu nomainīt. Loģiski, ja tu neizproti, kā rodas tevis iegūtie skaitļi. Bet neba nu viņi ir vienīgie, un cilvēkiem patīk visu jaukt kopā un ir grūti iztēloties to ko pats nekad neesi piedzīvojis. Bet tomēr grāmatvedis, nu zināšanas par viņu darbu mums (dīvaini lietot šo vārdu) vajag, bet tā ir pārāk vienkāršota uztvere, bet es arī atceros kā redzēju šejieni kamēr šo vietu lencu un cik savādāk viss ir no iekšpuses. Bet tā ir vienmēr un neļaunojos, un patīk jau. Man tā iespēja mācīties, bet tikai es vienmēr beigās esmu tik stulba un man galva laikam ir kļuvusi nejūtīga pret maniem sitieniem.
Man ir jāpriecājas, jo ienākumu līmenis beidzot ir normāls ar visām iespējām tajā augt, lai gan zinot manu raksturu un biklumu, es zinu, ka tie augstie līmeņi kur diendienā gudri 'jaflirtē' ar klientiem nav tas ko es spētu un arī atbildības uzņemšanās, kad vienmēr un visu laiku jūtos kā pilnīga idiote ir diezgan sarežģīta lieta. Tomēr nav slikti, ja parēķina, alga gandrīz, nu gandrīz 600 eur uz rokas, izdevumu līmenis man ir tik tiešām zems, bērnu man nav, īre nav jāmaksā, jo dzīvoklis pieder patēvam, kurš no manis nopelnīt necenšas, visu pārējo var variēt attiecīgi pēc vajadzībām. Jāatzīst, ka tāpat kaut kur nesaproti pazūd, kādreiz pēc rēķinu nomaksas varēju iztikt ar 120 ls mēnesī, bet esmu palaidusies slinkumā, šomēnes atkal esmu atsākusi vākt visus čekus, bet par šodienu lamāšu sevi vēlāk. Sods, var arī pagaidīt līdz vadīšu tos iekšā. Bet kopumā viss taču ir labi..... un tomēr es turpinu tizloties. Viss kas man pietrūkst pilnīgai laimei ir iespēja sevi noklonēt un man būtu viss ko var vēlēties. Un tomēr un tomēr un tomēr...turpinās pārdomas, un bailes noriskēt, bailes pamēģināt izdarīt ko vēlos un pazaudēt to par ko cīnījos šo laiku. Par ko vēl joprojām cīnos un lūdzos visumam, dot man spēku un izturēt un neatmaskot mani. Neatmaskot to, ka neiederos, to ka patiesībā esmu tikai čaula, kas izliekas, ka tai ir arī saturs. To, ka esmu tukša un bez mērķa.