Vēl pāris pieturas un gulēt, manas asinis noteikti ir pārvērtušās par kolu un jau tagad nevaru sagaidīt, kad tikšu atpakaļ. Un ir labi, es zinu savu mērķi, es cenšos apspiest milstošo paniku un naidu pret cilvēkiem, dienās kā šīs es šķiet labāk saprotu, kas esmu. Bezjēdzīgi ir gaidīt kādu, neviena nav un nekad nebūs, man nav talantu, dvēseles, sargu vai likteņa. Pēdējā laikā visu laiku atceros stāstu vienā no tēva alternatīvās kristietības grāmatiņām. Tā sķita pēc kautkāda kristietības un ēģiptiešu mitoloģijas neprātīga sabrūvējuma. Bet tajā bija vairākas dvēseles (apziņas) un tas kas paliek uz zemes un ko saucam par spokiem, pēc šī stāsta bija zemākā no dvēselēm un mirstīga, palikusi šeit līdz savai izzušanai. Man sķiet es esmu šī apziņa un es palikšu kaut kur šeit skaudībā vērojot pārējos.