No rītiem tu čuksti man skaistus vārdus ausīs, tu glāsti, tu turi, dažkārt tu uzgulies virsū un nelaid mani vaļā. Tajos brīžos šķiet, ka viss pārējais ir mazsvarīgs, es niknojos uz modinātāju un nolādu darbu par to, ka man tevi atkal jāpamet. Šajos drēgnajos rudens rītos, tu mēdz mani pavadīt līdzi vilcienā un dažkārt tu pielavies man darbā visnepiemērotākajos brīžos un apskauj tik cieši, ka es skaitu sekundes, kad varēšu ar tevi būt divvientulībā un atdoties pilnībā. Tu aicini un kārdini mani atkal un atkal. Tikai tagad, kad pienācis vakars, esmu mājās un gatava ieskriet tavās skavās, pavadot ar tevi šo nakti, tu kārtējo reizi esi pazudis un nāksi tikai, kad būs jau pārāk vēls. Tipiski.