Brīnišķīga diena un 8 stundas uz kājām aktīvi staogājot. Sākās rīts ar Cave church, kolosāla baznīca iebūvēta alā, par 500 HUF dabūn sev austiņas ar gidu angļu valodā. Baznīciņa maziņa, bet tiešām jauka, lai gan tai labāk piestāvētu kāda tolkīniska tipa reliģija, ne kristietība. Sajūsminājos arī par kokgrebumiem, tik neparasti skaisti un skapis, kuru gribējās nolaupīt, kā no pasakas izņemts. Tad brīnišķigais labirints, tumsa, šauras arkas slapja grīda, tekošs ūdens, pāris zārku un kaut kāds moku rīks, stāsts par Drakulu, kas tur bijis ieslodzīts. Būs jāpapēta par viņu vairāk, cilvēks kuru uzskata par nežēlīgu 15.gs tomēr sķiet interesants. Bet visvairāk mani sajūsmina iesoēja izjust lietu vēsturi, iedomāties kā paralēli manai mierīgajai staigāšana vienlaicīgi plulst visi aizbijušie laiki un cilvēki, kuri savas enerģijas tur ir atstājuši. Labirints man ir tajā labo atmiņu krātuvītē, kur man stāv Miesnieks un dzemdību nams, vēl labāku to būtu varējis padarīt tikai tad, ja tumsa vienmēr būtu pilnīga, nebūtu aizslēgto durvju un mani ielaistu vienu pašu ar lukturīti. Visu redzēto uzskaitīt negribu, bet noteikti gribu pieminēt vēl alu slimnīcu. Stāsti par cilvēkiem, kas tika vesti turp 2. pasaules karā, par pārpilnību, gulēšanu uz grīdām, par bombardēšanu, par ārstu varonību un pašaizliedzību, par to kā svarīgākais bija izglābt pacientu, un blakus varēja gulēt ungāru revolucionārs ar padomju savienības kareivi. The heroes are not only the soldiers, vispār es ticu, ka tie, kuriem svarīgākais ir palīdzēt, kas nešķiro cilvēkus pēc piederības, dzimuma vai rases ir tie, par kuriem būtu tiešām jālepjas. Es tiešām jūtos tik neizsakāmi laimīga, vienīgā problēma savā stulbumā saplēsu gultu un tas jauki sabojāja šīs dienas noslēgumu. Es gan turēšos pie ticības, ka pirmais dēlis bija jau salūzis, un pārējo nedēļu gulēšu uz grīdas, jo acīmredzot es tiešām esmu zilonis.