šodien darbā nebiju ah stulbi, reizē vainas apziņa un apziņa, ka esmu slima vienlaicīgi cīnās viena ar otru. Nogulēju līdz 13.00 (piecēlos gan arī 9 lai piezvanītu, priekšniecei), speciāli aizgāju nopirkt termomentru, tas vismaz vainas apziņū noņēma drusku, jo temeratūra tiešām ir, muļķīgi, zinu būs noteikti, kāds kas šaubīsies, vai tiešām esmu slima, zinu, ka nekad tāda tāpat neizskatos, bļin, es esmu cilvēks, kas pat pie apndicīta staigā apkārt 6 dienas neko nesakot, bet tik ļoti riebjas slimot, jo tik ilgi kamēr var piecelties, sajūta, ka gan jau nemaz neesi slims, gan jau tikai simulēju un iztēlējos, bļin, ir reāli kaitinoši, strīdēties pašai ar sevi. Nu labi, mierinu sevi ar domu, ka pēdējoreiz oficiāli slimoju 2013. gada novembrī taču otra es vēl joprojām rauc degunu un tikai termometrs ir spējīgs viņu drusku apklusināt, un lai visi iet ieskrieties, man vienalga, ko kurš domā aiz muguras, man vienalga, ja mani atlaidīs, būs beidzot iemesls aiztīties un vienkārši pazust, un man pohuj par visu un visiem, nav ne iesnu, ne baigā klepus, tikai drebulis un katru reizi pakustoties vai paceļot galvu sajūta, ka kāds pa to uzsit, atvelkot atpakaļ, kaitinoši līdz pēdējai pakāpei un man riebjas, riebjas, riebjas justies kā vecai vecenei.
Toties ar visu šo mošanos pa naktīm sanāk pa druskai atcerēties savus sapņus, zinu, ka pie manis bija viena kolēģe, kas savā krievu runā stāstīja, kai neuztraucos, un viss būs labi un tad viņa pazuda un es pētīju cibu, kur lietotājs, kuru pazīstu un ir izteicies ne pārāk labi par multenēm, bija salicis veselu lērumu ar video no loony tooniem un slavinošiem tekstiem pie tiem, bet kur visi varoņi ir mazi bēbji, maziņš Bugs Bunij, gan ir baigi mīlīgs, jutos vīlusies, kad nekā tāda šeit nebija. Ah, nākošnedēļ tikšanās no kuras raustos, bet jāpāršķir jauna lapa. Viss.