Beidzot, beidzot, beidzot mājās, paēst un marš gulēt. Vakars bija tīri jauks, šis spontānais klasesbiedru salidojums, cilvēki, kurus nebiju redzējusi gadus 5 un neplānoju vairs satikt arī nākamos 5 un vairāk. Bet bija jauki redzēt savu kādeizējo crash un paskatīties citām acīm uz viņu, dzirdēt cik daudz vecie klasesbiedri ir ceļojuši, sasnieguši. Vai nav reāli interesanti strādāt par inženieri-konsultanti, kurš braukā uz Indonēziju un visādām citām eksotiskām valstīm konsultējot kā labāk veidot dažādas infrastruktūras, klausīties strīdu, par to kas ir foršāks Honkonga vai Ņujorka? Sajutos kā pilnīgs underdog, lai gan ne pilnīgi visi ir ūber veiksmīgie. Tomēr tas kas priecē neviens nav precējies, visi ceļo un izbauda dzīvi, tādai taču vajadzētu būt jaunībai, vai tad ne? Savādāk universitātes vai pamatskolas pulciņā patusējot neko citu kā "ak mani bērniņi un vīriņš" nedzirdi un sarunas paliek tik garlaicīgas no klausītāja viedokļa. Still bija interesanti.
P.S. Vēl viena lieta ko man noteikti jāizdara Taivānā katru pilnmēnes nakti esot Moonlight party, tas ir, cilvēki sakrājošies neona krāsās visu pilnmēness nakti, pārsvarā topless, pavada pludmalē dejojot, tas izklausās tik neprātīgi forši, un vēl eksotiskā siltā vietā, mmm, jap, vēl kaut kas ko izdarīt gribu dzīvē, un vēl es gribu tikt uz Honkongu!