Jūtos par sevi neizsakāmi lepna. Un beidzot, beidzot redzu gaismu šī melnā un ilgā tuneļa galā, liekas pavisam drusku un aizsniegšu to. Jēēēēēj, šodien aizgāju no darba 7, tas nozīmē, tikai 12 stundas darbā, kas ir neaprakstāms rekords, aj, neatceros, kad pēdējo reizi biju mājās, pirms visi veikali jau ir ciet. Un vēl jūtos malacītis par šodienas novadīto treiningu. Ah, smieklīgi iepriekšējā biju tik briesmīga, ka man palūdz atkārtot, kas bija diezgan apkaunojoši un man tā riebjas publiski uzstāteis pat kolēģu priekšā. Parasti satraucos, un ja kāds nedod dievs pārtrauc visu aizmistu unpat uz jautājumu kā mani sauc varu atbildēt kaut ko nesakarīgu kā, piemēram, ka gaiļi dzied no rītiem. Bet šoreiz nogali pavadīju sagatavojot visu savu prezentāciju par nodokļu atgūšanu zaudētajiem parādiem, dažādus āķīgus uzdevumus no prakses, kuri, atkal lielīšos, bet bija tiešām labi, jo hey es reāli esmu nodarbojusies ar to atgūšanu vairākiem uzņēmumiem un zinu problēmas, kuras citi var neiedomāties, un savu runu. Jāsaka paldies manai spējai lasīt tā, ka izskatās, ka tikai "ieskatos". Šī spēja vienmēr glābj un turot pirkstu klāt var ātri tikt atpakaļ, kad kāds ar jautājumiem izsist no sliedēm. Un tiešām prieks, jo gan treiningu organizētāja, gan priekšniece pateica, ka šī bija labākā uzstāšanās pa šīm nedēļām, kopš tiek rīkotas šīs lekcijas. Tā, ka tiešām varu sev bez liekiem kompleksiem uzsist pa plecu par brīnišķīgi padarītu darbu. Smieklīgs šķiet apstāklis, ka vienam un tam pašam cilvēkam ir reizē sliktākās un labākās nodarbības gods. Nākamo reizi man būs jāvada laikam aprīlī, tā, ka varu drusku uzelpot, bet brr, kā man nepatīk, nepatīk nu ļoti, ļoti nepatīk atrasties publikas priekšā. Un zinu, ka jāņem sevi rokās un jāmācās, lai gan esmu tālu aizgājusi kopš laikiem, kad pat pa telefonu nebiju spējīga runāt sabiedriskā vietā, dēļ bailēm pievērst sev uzmanību. Ja nu kādam arī ar šo ir tik pat grūti, praksē pierādītas lietas, kas palīdz 1) runa izvedota un pierakstīa pilnīga un tāda, kā to plāno teikt sarunvalodas stilā 2) nesēdēt, stāvot uztraukumā ir iespēja pakustēties un tādējādi uztraukumu vieglāk aizgainīt, 3) nekad neskatīties tieši acīs, kamēr runā, paskatīties starplaikā, bet runāšanas vidū var izsist no sliedēm un radīt ļoti ilgstošu "kur es atrodos un kas man jādara?" tipa klusumu. Kopumā steidzamie ārprāta darbi arī lielākoties nost no pleciem un šovakar varēšu beidzot izgulēties un drīzumā varbūt arī beigt pārtikt no 50 ml "don't sleep" pudelītēm. Gaisma, gaisma, gaisma, ak cik jauki ir to sajust tuvumā. Un prieks arī, ka laikam ārēji iekšējais nespēks nebija manāms. Bet, nekas pārsteidzošs, vienmēr izskatos labāk nekā jūos. Pirmdien, laikam bija lūzuma punkts, kad pirmo reizi, kopš šeit jau tūlīt kā gadu strādāju, ieslēdzos uz vairākām minūtēm tualetē izraudāties un saņemties. Vēlākais komentārs bija, ka esmu šķitusi izbesīta un nokaitināta, jāatzīst šādu raksturojumu es vienmēr labāk izvēlēšos par "tuvu pie sabrukšanas robežas" komentāru. Vājums, ja vien tas netiek atklāts starp tiešām tuviem cilvēkiem, sabiedrības acīs nekad neko labu nenes. Un vēl es jūos par sevi neizsakāmi lepna arī tāpēc, ka sapratu, ka esmu stiprāka, nekā jebkad pati par sevi būtu domājusi. Pirms šī perioda domātu, ka neizturētu un aizbēgtu, ko arī šobrīd ļoti labi zinu, ka lielākā daļa būtu izdarījusi. Nav brīnums, ka te ļoti reti kāds iztur ilgāk par gadu-divus pirms aizlaižas. Lai gan daļēji man patīk izaicinājums un vismaz šeit es jūtu, ka es tiešām attīstos, pietam fenomenālos tempos. Šobrīd gan es ļoti cenšos beigt pukoties par jauniņā preteklību, nespēju viņa rīcību uztvert kā vīrišķīgu un nezinu ko viņš gaidīja. To, ka pienāks visi termiņi un neviens nepamanīs, ka nekas nav darīts? Bet mieru, pa kājstarpi viņam neiedevu (gribējās tik ļoti, tas būtu licis justies daudz labāk) un dzīva esmu. Un varbūt muļķīgi, bet jūtos arī lepna, ka nesabruku pat ar visu to, ka emocionālā atbalsta, kas varētu palīdzēt šajā laikā man nebija iespējams dabūt ne no viena un tomēr, tomēr nesabruku un nenojūdzos. Varu būt lepna, ka es esmu visstiprākais cilvēks ko man jebkad ir gadījies savā dzīvē pazīt. Pārspīlēti, bet bāāāāāc, es esmu stipra. Par to derētu iedzert, bet labi, ja nopietni pavisam no tuneļa ārā vēl neesmu. Tikai pirmie gaismas stariņi, kas sasilda sirdi ar prieku. Vēl ir steidzamās lietas, bet šobrīd jau stipri panesamākas un reālākas, un tas ir tik, tik, tik labi. Vēl ātri dušā un šonakt es varēšu izgulēties! Brīnišķīgi. Un piektdien pieraksts pie ilgi gaidītās ģimenes ārstes, pie kuras vispār vajadzēja tikt jau pāris nedēļas atpakaļ, bet kā parasti darbu dēļ pārcēlu. Kā arī doma aizstaigāt līdz vecajai darba vietai, ja bijusī kolēģe atrakstīs, ka varu. Hmm, toreiz biju tik ļoti samīlējusies savā priekšniecē, ka nešķita, ka jebkad atradīšu vēl kolosālāku cilvēku. Dīvaini, tagadējā no priekšpēdējās atšķiras, kā uguns no ūdens, bet tik pat lielu mīlestību un cieņu izraisoša.
P.S Kāpēc lielākai daļai cilvēku UIN liekas vienkāršāks par PVN, UIN man riebjas, bet PVN ir reizes 1000 interesantāks un loģiskāks, jā daudz visādu izņēmumu un citu lietu, bet tas ir saprotamāks un skaidrāks.