Pārdomas pēc klasesbiedru salidojuma
Svētku priekšvakars un otrā stāva dzērājs smirdina kāpņu telpu, sieviņa laikam dāvanas slēpj. Bet vispār, viņš parasti sēdēja vasarās, es tā sapriecājos, ka šovasar nerādījās un te ņem un sāk visu labot ziemas laikā. :(
Bet kopumā jūtos jauki, super gara skype sesija ar manu mīļo našķēnu, lai arī puse sarunas bija par to kā man esot jābrauc pie viņas un kā viņai jādzīvo atkal Latvijā. Ah, bet ko padarīsi viņa ir laimīga, un janvārim apsolīju striptīza klubu vecmeitu vakaram......vienīgais jautājums, tādi ar vīriešiem vispār eksistē? Reāli vienīgais ko varu iedomāties ir Čipendeils un tas ir konkrēti vienreiz gadā.
Dāvaniņas stāv. laikam pienāks diena, kad ar lego vairs neizlīdzēšos un varēšu plēst matus ārā tāpat kā domājot par otru brāli, bet nu....
Vismaz ir savādāks tomēr nekā dzimšanasdienā un viņam tie neizsakāmi patīk, pietam, kā rotaļlieta noteikti labāka nekā kaut kādas pistoles un mašīnas. Ir diezgan forši vērot kā viņš veido pats savus un diezgan interesantus modeļus, vai cik ātri ir iemanījies netā atrast shēmas.
Kas vēl jauns... hmm, izdomāju, ka līdz 30 gadu vecumam gribu vienu jauno gadu atzīmēt Ņujorkā. Priekšniece stāstīja, kā to pavadīs Viļņā ar draugiem, ko līdzīgu arī būtu forši noorganizēt, bet kādu dienu es gribu Ņujorkas salūtu. Zinu, ka nebūs nākamais gads, bet tas notiks. Apsolu, es to dabūšu, jo, kad nolemju, ka tiešām gribu, vienkārši dabūnu :D. Dīvaini, man, gan nekad Amerika nav baigi fascinējusi vai interesējusi kā tūrisma vieta, bet nez kāpēc tieši doma par jauno gadu šādā metropolē izraisa neaprakstāmi jaukas sajūtas un, protams, būs jāatrod draudzene vai draugs ko paķert līdzi, bet šobrīd jau plāni it kā ir ar Našķi. Es sapratu, ka es gribu mašīnu. Es! Jā es, kurai tiesību nav un nemaz nemēģināja tās dabūt, jo nekad nav bijusi vēlme pēc tās, savukārt tiesības bez pašas mašīnas vienmēr šķita neloģiskas. Bet es gribu mašīnu un braukāt brīvdienās pa Eiropu, nebūt atkarīgai no sabiedriskajiem transportiem, braukt pa mazpilsētiņām, kā es gribētu vēlreiz pabūt gleznainajās Francijas vai Austrijas kalnu pilsētiņās. Vai pabraukāt pa Norvēģiju. Un tad brauciens nebūtu tik ļoti atkarīgs no nesaprotamiem autobusu sarakstiem, pa nakti, ja neatrodi moteli, arī varētu palikt mašīnā, un hell, es varētu ņemt līdzi Begemotu! Vienmēr stāv balsis iekšā, nu bet kā tu to panāksi, kur ņemsi tādus līdzekļus. Saderam, ka dabūšu. Man pofig, par runām, kā Latvijā neko nevar un viss ir slikti, nu labi Našķēnam Somijā ir divreiz lielāka alga uz rokas, lai gan tur tā ir minimālā un arī viņa ir pašā sākuma posmā darba vietā. Bet es dabūšu to šeit, tā nav taisnība, ka visu var dabūt tikai caur pazīšanos un krāpšanu. Apnicis pesimisms. Man būs viss ko vēlos, es sapratu, ka es negribu māju, nekad tā nav saistījusi, nesaprotu, kas slikts ir dzīvot īrētā dzīvoklī, bet saprotu cilvēkus, kam tas ir svarīgi, bet vairāk par visu es dzīvē gribu piedzīvojumu. (Piedzīvojums, mīlestība, pasakas, varbūt es tiešām esmu bērna prātā? :D ) Lai arī tai pat laikā to gribas savienot ar atbildību, ģimeni un draugiem, un man nešķiet, ka tas būtu tik nesavienojami. Varbūt šobrīd esmu pārāk optimistiska, bet es ticu, ka būs, ne uzreiz, bet būs. Vai tad ir tik neiespējami uzturēt kādu nolietotu VW vai Volvo kādā garāžā un braukāt apkārt. Negribu vairs ciklēties uz to kā man nav, par to ko tāpat dabūt nevaru, jo nav no manis atkarīgs, gribu domāt par to, kas man ir un kas vēl būs. Un man būs viss. Tik jauka atslodzes diena. Eh, vēl rītdienu nobumubulēšu sveicot ģimeni, un pat saņemšos un mēģināšu piezvanīt tēvam. Un tad atslēgt visu un mācīties. Noteikti jāiziet cauri visam ar PVN saistītajam, likumiem, uzziņām, tiesu spriedumiem, utt, vismaz cik spēšu. Bet šķiet ka ar muitu arī būs jāpačakarējas. Šodien atkal bija klienta "fiksais" jautājums par precēm kuras pārdod no muitas noliktavām, pirms eksporta uzsākšanas, pagāja laiks līdz es sapratu, kas tam nīderlandietim īsti par problēmu un kāda velna pēc viņam mēģina iesmērēt rēķinu ar PVN, dabūju gan foršu grāmatu no kolēģa, nu vismaz viņš izteicās slavinoši, redzēs vai paspēšu. Bet tas būtu šobrīd galvenais, lai es būtu gatava, ja tiktu tām apmācībām Prāgā februārī. Lai gan neliekas, ka būs pietiekami laika pa brīvdienām arī UIN vai Transfer pricing apguvei, kurus arī gribās papētīt sīkāk neviena netraucētai. Ļoti gribētos nākamgad pastrādāt pie kāda transfer pricing projekta, jo tur es vispār pilnīgi neko nekad neesmu darījusi, savukārt jautājumos par PVN pārāk bieži pielikumā ir jautājumi par UIN, bet no viņa zinu tikai atsevišķas detaļas. Lai gan jāatzīst, ka iekšā sēž sajūta (vai nojauta), ka tās apmācības februārī man nebūs, priekšniece stāstīja, ka budžets esot pārsniegts un notiekot mēģinājumi ietaupīt uz apmācību rēķina, bet viņa teica arī, ka manējās nebūtu tās dārgākās, un viņa spiedīs uz to, lai es tiktu. Nez, redzēs, bet gribētos, lai vismaz es pati nebūtu tā, kas paraksta sev "Nē" lēmumu šai jautājumā. Dzīvos redzēs, un es tiešām ceru, ka sanāks dabūt to projektu par kuru man stāstīja, jā, tur termiņš būtu 20. janvāris, savādāk viss atgūstamais nodoklis būtu nokavēts, un jau oficiāli pateikts, ka, ja dabūsim, būs jāmočī arī vakaros un nogalēs, bet par nostrādātajām virsstundām varēšu dabūt papildus brīvdienas pēc projekta, so, tas būtu baigi forši, tāpat gada sākumā daudz lietu, kas parasti jāizdara un nevar izdarīt pēc darba, bet besī vienmēr ņemt to triviālo sīkumu dēļ atvaļinājumu, tā pati lēcu pasūtīšana vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarācija un citas figņas, kuras nevar izdarīt sestdienā.
Bet, lai arī man ir tāda dīvaina sajūta, ka šo februāri tās apmācības ārzemēs nebūs, kopumā man ir sajūta, ka viņas man būs, iespējams pat nākamgad, tikai vairāk uz beigām. Nav skaidrojuma tām sajūtām, un līdz šim intuīcija man diez ko nav strādājusi, bet vienkārši tā sajūta iekšā sēž, bez pamatojuma un bez negatīvas pieskaņas. Lai gan, varbūt tā sajūta saistīta ar to, ka šobrīd ir gada beigas, un neticās, ka kaut kas tāds varētu notikt jau tik tuvā nākotnē.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: